Pārdomu ūdeņi turpinās!

 

Es sirdi izrauju un aizmetu to suņiem,

Jo sirdī nemiers mīt, kas mīlai allaž vēlīgs.

Es sirdi izrauju un aizmetu to suņiem,

Lai krūtīs mājotu vien ienaids asi dzēlīgs.

 

Ko vēl lai mīlē sirds, kas nievāta un smieta?

Tā savās ciešanās jau top kā akmens cieta.

Ja pienāks kādreiz laiks, kad sirds vairs nebūs lieka,

Es strauji vairīšos tad projām tāda prieka.

 

Es sirdi izrāvu un aizmetu to suņiem,

Lai suņi plosa to, kas plosījis reiz mani.

Es brīdi noskatos, kas prieku dara suņiem,

Lai šausmas gavilē kā baigi posta zvani.

 

(‘Dziesma restorānā’ no k/f “Ceplis”)

 

            Mūsu dienās cilvēks laikam vairs nevar būt tāds, kāds viņš ir. Viņam jābūt tādam, kādu viņu grib redzēt vesela čupa citu cilvēku – visādi tur draugi, darba devēji un vēl sazin kas. Cilvēka vērtība ir atkarīga no tā, kā un cik labi viņš prot sevi pasniegt, nevis no tā, ka viņš vienkārši ir tāds, kāds viņš ir.

            Es nemāku sevi pasniegt pareizā mērcē. Es esmu tāds, kāds es esmu. Un tikai tāpēc, ka es esmu tāds, kāds es esmu, nevis tāds, kādu mani gribēja redzēt, mani pasūtīja nafig 2 cilvēki, kuri man vairākus gadus bija bijuši vieni no pašiem tuvākajiem. Acīmredzot es neatbildu kaut kādiem viņu pašizdomātiem kritērijiem.

            Dzīve ir paradoksu pilna... cilvēks, kurš pāris gadus atpakaļ man iemācīja, ka attiecības balstās uz 4 vaļiem, proti – Sapratnes, Mīlestības, Uzticības un Cieņas, pēkšņi pārvērtēja vērtības un izdomāja, ka šīs vērtības esot nevērtīgas un tā vietā galvenais vadmotīvs esot no dzīves grābt visu, ko tā dod. Cerēsim, ka šis cilvēks neaizrīsies.

            Tad laikam nākas secināt, ka cilvēka vienīgais dzinulis kaut ko darīt ir egoisms nolūkā iegūt materiālu vai nemateriālu labumu. Šie labumi var būt jebkas – nauda, graudi, malka, apkārtējo atzinība, gods, personīgs gandarījums par labu un pareizu rīcību, prieks, ka izdarīts kaut kas dievam patīkams... Te vēl egoismu var iedalīt tuvredzīgajā un tālredzīgajā egoismā: tuvredzīgais paredz iegūt tūlītēju labumu, daudz nedomājot par sekām; savukārt tālredzīgais paredz pieciest sīkākas neērtības īstermiņā, lai ilgtermiņā iegūtu lielāku labumu. Vēl ir tāda versija, ka egoistu kopums varētu veidot pozitīvu vidi: ‘Kaadu vidi gribas normaalam cilveekam? Pozitiivu. No kaa taa cita starpa sastaav? No laimiigiem cilveekiem. Ko dariit, ja kaads cies? Jaapaliidz vinjam - citaadi apkaart buus nelaimiigi cilveeki - slikta vide. Nu, un ja paareejie cilveeki ir taadi pasi egoisti, sisteema ir stabila.’ <Hastuurs>. Vēl to varētu definēt tā, ka cilvēks savā būtībā līdzinās Kalašņikova triecienšautenei: viņš pret Tevi izturēsies tieši tāpat, kā Tu izturēsies pret viņu.

            Vēl mani ļoti skumdina tas, ka viss tiek vērtēts naudā, tai skaitā mēs tajā vērtējam sevi, savas spējas un īpašības. Un novērtētas naudā, tās zaudē savu vērtību. Vērtība ir tikai tam, ko cilvēks no sirds, tam, ko dara tāpēc, ka patīk to darīt un tas sagādā prieku, nevis tam, ko dara, lai par to nopelnītu naudu, godu vai slavu. Kapā jau mēs neko no tā līdzi nepaņemsim. Nezinu, varbūt esmu neiroloģiski nepieskaitāms, bet man tomēr kaut kā gribas nomirt ar tīru sirdsapziņu.

            Nu jau atkal pie durvīm klauvē Ziemassvētki ar kārtējo Jēzus dzimšanu džinglbeļļu un tamlīdzīgu tingeltangeļu pavadībā, kurš atkal Lieldienās it kā nomirs par mūsu it kā grēkiem. Ziemassvētki ir perversi svētki – dēļ kristīgajām tradīcijām mēs priecājamies par bērniņa piedzimšanu, kuram lemts kļūt par grēkāzi, kam uzkraut visas mūsu sastrādātas cūcības. Dzīvo vien vesels, Jēzu, par savām cūcībām es atbildēšu pats. Tāpat jau Tev neveicas, kā izteicās vecais Nīče, Tu tiki izmantots ne vien par grēkāzi, bet arī pazemots, lai pār Tevi varētu paaugstināties ticīgie... ja cilvēks jūtas mazvērtīgs, viņam atliek 2 veidi savas vērtības uzkačāšanai: 1) paaugstināt savu vērtību un pašapziņu pašam vai 2) pazemot citus. Tā kā 1) veids ir grūts, sarežģīts un bieži vien nesniedz gaidītos rezultātus, tad cilvēki lieto 2) veidu un pazemo citus, vai ideālā gadījumā – dieviņu. Kur nu vēl lielāks prieks par savu vērtību. Īsāk sakot, priecīgu dzimšanas dienu, Jēzu! Daudz laimes! <Atvainojos kristiešiem, ja esmu aizskāris kāda personīgās jūtas>

            Karoche man ir uznākusi kārtējā Ziemassvētku depresija :)) 

            Un vispār man uznāk aizdomas, ka šī lapele sāk atgādināt ‘sviesta cibu’ :/

 

XPEH BAM [email protected] 2003.

           

1          2

 

Uz saturu              Uz nākošo                   Pavisam prom!

 

Sazināties ar lapas uzturētāju!

 

Paskaidrojumiņš: ja gribat kaut ko ieķēpāt viesu grāmatā, klikšķiniet uz putna J