Pārdomu ūdeņi turpinās!
Mēs domājam, ka esam brīvi. Mēs izmantojam simtiem mūsdienu tehnoloģiju un ZTR (zinātniski tehniskā revolūcija) sasniegumu cerībā, ka tie ietaupīs mūsu laiku un padarīs mūsu dzīvi ērtāku. Mobilie telefoni, internets, automašīnas un tamlīdzīgi nieki pārvēršas par rotaļlietām un laika kavēkļiem, padarot mūs atkarīgus. Atkarīgus no iedomātiem pienākumiem, bezjēdzīgiem brīvā laika pavadīšanas veidiem un citu cilvēku untumiem. Mēs smejamies par tādiem cilvēkiem un saucam viņus par nenormāliem, ja viņi, saprotot šo izklaides pasākumu bezjēdzību, ignorē tos. Iegādājoties mobilo telefonu vai pieslēdzoties internetam, mēs priecājamies par šo ZTR sasniegumu iespējām; bet, tā kā mūsu prāts nespēj apstrādāt šo milzu informācijas apjomu, mēs šīs grandiozās iespējas izniekojam tukšai pļāpāšanai, pliekanu bildīšu aplūkošanai un savu neķītro dziņu apmierināšnai. Mēģinot ietaupīt laiku, mēs esam vēl asāk izjūtam laika trūkumu. Mums neatliek laika apstāties, padomāt, ieklausīties citos un sevī. Patiesībā mēs baidāmies atzīt, ka izniekojam savu laiku, neapjēdzot, cik maz mums tas ir dots. Dzīves steiga ap mums ir uzcēlusi trokšņa sienu, un iemācījusi mums baidīties no klusuma. Troksnis visapkārt traucē mums saklausīt Dieva (vai sirdsapziņas; ceru ka ateisti un bezdievji nenoliegs tās eksistenci) balsi sevī, tas traucē mums saskatīt mūs tādus, kādi mēs patiesībā esam. Mēs iedomājamies, ka esam ļoti labi un kārtīgi, mēs kārtīgi ēdam ar nazi un dakšiņu, baidoties rociņas nosmērēt un ka tik kāds nenotur mūs par mežoņiem, ja neēdam vai neuzvedamies īsti tā, kā pieklājas. Bet tas tā. Izliksimies vien tālāk cerībā, ka mums izdosies visus apmuļķot, tai skaitā arī sevi.
Kurš, organizējot labdarības pasākumus, patiešām domā par tiem, kam šie pasākumi tiek veltīti? It īpaši, ja šādi pasākumi tiek organizēti, lai palīdzētu nabagiem, invalīdiem un tamlīdzīgiem, kurus mēs uzskatam par ja ne gluži par zemcilvēkiem, tad par nepilnvērtīgiem noteikti. Organizējot šādus pasākumus, mēs parasti pirmām kārtām par sevi, par savu labklājību un par savu firmu reklāmām. Mēs zinam, ka cilvēki, uzzinot, ka esam organizējuši šādus pasākumus, uzskatīs mūs par jaukiem filantropiem un altruistiem, un tamdēļ izvēlēsies mūsu firmas preci vai pakalpojumu. Visam pamatā ir tikai aprēķins, salts un nežēlīgs. Pārējais ir tikai fasāde, aiz kuras mēs cenšamies paslēpties paši un paslēpt savus nodomus. Protams, eksistē arī izņēmumi, bet šeit iet runa par likumsakarībām.
Tas nav vienīgais piemērs, bet citus laika trūkuma dēļ neapskatīsim. Patiesībā jau mēs zinam, cik slikti esam rīkojušies, Dievs vai sirdsapziņa (kas nu kuram labāk patīk) uzrunā mūs un aizrāda par šo mūsu neslavējamo rīcību. Tāpēc mums nekas cits neatliek, kā mēģināt aizbāzt sirdsapziņai vai Dievam muti. Tāpēc mēs izdomājam dažādus veidus, kā to izdarīt, kā aizbēgt no skarbās realitātes. Dažādi izklaides veidi, kas notrulina prātu un nonivelē jūtas līdz dzīvnieku līmenim vai pat vēl zemāk, alkoholisms, smēķēšana un narkotikas, kas nobeidz mūsu prātu un izsūc visus fiziskos spēkus, atstājot tikai kaulus un ādu, reliģijas, kas sludina piedošanu un Dieva mīlestību, sniedzot mums ilūziju, ka visi grēki mums tiks piedoti, kaut arī neesam to pelnījuši, virtuālā pasaule, kas ļauj mums iepazīt cilvēkus aiz deviņām jūrām, tai pat laikā aizmirstot un neievērojot tos, kas dzīvo ikdienā mums līdzās... tā varētu turpināt bezgalīgi.
Ārsti un juristi ir profesijas, kuru tiešais uzdevums ir palīdzēt un aizsargāt cilvēku, pie tam to cilvēku, kurš ir tas vājākais un neaizsargātākais. Ko mēs redzam? Juristi kalpo nevis tiem, kuriem sabiedrība ir laupījusi jelkādas tiesības, bet gan tiem, kuri var juristiem samaksāt vislielākos honorārus. Līdzīgi ir ar ārstiem, kas pacientam uzdod jautājumu - kas par to maksās? Es izjūtu visdziļāko cieņu pret tiem jauniešiem, kas, dodoties apgūt medicīnu vai tiesību zinātnes, izjūt sirdī aicinājumu palīdzēt vājajiem un neaizsargātajiem. Tie jaunieši, kas dodoties uz lekcijām juristu un mediķu skolās, domā tikai par šo profesiju prestižu un augsto atalgojumu, ir tik nožēlojami, ka man pat ir slinkums viņiem kādu skarbu vārdu veltīt. Es gan nenosodīšu viņus, lai to dara Dievs un viņu pašu sirdsapziņa.
Tiecoties pēc brīvības, mēs esam sasaistījuši sevi verdzības važās. Mēs esam sajaukuši brīvību ar visatļautību un vairs nezinām, kur ir robeža starp tām. Rezultātā esam radījuši tādu kā jaunu cilvēces sugu, ko daži sauc par homo sapiens vulgaris, kura vairojas ģeometriskās progresijas tempos, un kuras pārstāvjus vairs neinteresē, ar ko atšķiras brīvība no visautļautības.
Mēs domājam, ka ir iespējams padarīt pasauli labāku, iedarbojoties uz to no ārpuses, tas ir, ar tehnoloģijām un likumiem. Bet tas patiesībā ir bezcerīgi. Izmainīt pasauli no ārpuses ir neiespējami. Pasauli izmainīt var tikai tad, ja mēs paši maināmies iekšēji, un mainīties iekšēji mēs varam tikai tad, ja gribam un ja saprotam, kāpēc mēs gribam mainīties.
Man nav nekādu iebildumu pret jūsu piekopto dzīvesveidu, ko esat padarījuši par normu. Mēs katrs esam izdarījuši savu izvēli. Dzīvosim katrs, kā mums patīk, bet ar vienu noteikumu: nemēģināsim citiem uzspiest savu dzīves stilu un uzskatus, un neizmantosim vājākos un neaizsargātākos savas labklājības celšanai. Dievs redz, dzird un zin visu!
Tāpēc es jūs visus aicinu nemēģināsim aizbāzt Dievam un sirdsapziņai muti, kad tie uzrunā mūsu sirdis, bet ieklausīsimies tajos! Tā mums pašiem būs vieglāk dzīvot un varbūt arī grēku nasta kļūs vieglāka.
XPEH BAM, [email protected] 11.10.2000.
Uz saturu Uz nākošo Pavisam prom!
Sazināties ar lapas uzturētāju!
Paskaidrojumiņš: ja gribat kaut ko ieķēpāt viesu grāmatā, klikšķiniet uz putna!