Eduarda Veidenbauma dzejoļi
Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas;
Par to nekas, kad nāk tik maize.
Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien tik vari, katru cieni.
Bet, Dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi.
Min kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.
Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tevslavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.
*
* *
Pēc goda, pēc varas, pēc mantas
Bez atpūtas ļautiņi skrien,
Tie dzenas, tie cīnās, tie pūlas,
Ar rūpēm tie kapenēs lien.
Gan lauri tiem kapenes puško,
Gan varoņu dziesmās tos min, -
Ne greznuma mana, ne dziesmas,
Ko miroņu tumsība tin.
* *
*
Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas,
Un mūsu dzīves nozīme
Ir tīrās muļķības.
Bez mērķa cilvēks blandās te,
Par gudrām lietām spriedelē,
Bet galā dumjš ir viss,
Jo vēders dievs visaugstākais,
Un katris pats sev tuvākais,
Tiklīdz kā izsalcis.
*
*
*
Tu atmini cietējus brāļus,
Kas verdzības pinekļos smok,
Kam dzīviem kapu jau rok, -
Tu atpestī cietējus brāļus!
*
*
*
Visām lietām pienāk gals,
Velti taisīt lielus plānus,
Velti strādāt, nolīst lānus,
Drīzi atskan nāves balss.
*
*
*
Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien!
Iedzer brāli! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer, mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.
Iedzer, brāli! Nodzer prātu
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ.
*
*
*
Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,
No tiesas tiem dodam šo vārdu,
Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars:
Tās miegu mums dāvina gardu.
Un tā tiešām katram ir pienākums
Dot godu labdariem šādiem,
Pēc darba kas atdusu sagādā mums:
Arī Jūsmiņš ir skaitāms pie tādiem.
*
*
*
Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīri tu smērē?
Sen beidzies liras laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc.
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav želabainām dzejām cienas:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.
*
*
*
Ikkatrs tev godu dod, centīgais vīrs,
Caur paša pūlēm tu ieguvies mantā.
Gan līdzeklis katris nav bijis tev tīrs,
Par to jau nekas, kad tik ģērbies tu samtā.
Par tautas labdari katris tev kliegs,
Kaut sirds tev ir akmens un auksta kā sniegs.
Bet tā jau vienreiz ir pasaules mode
Kas nebeigsies ātrāk kā zemes lode.
*
*
*
Jauns gads jau ir atnācis, bet viss pa vecam
Iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis.
Zem vergu sloga spaidīts, darba strādnieks
Nes savu grūto jūgu. Dieva nams
Stāv pilns ar lūdzējiem, kas mācītājam
Uz vārda tic, kad pasauls mantu vietā
Pēc nāves debeisi viņš sola. Tiesās
Sēž bargi kungi, kas pēc bagātības
Spriež katram taisnību. Kas turīgāks
Par citiem ticis, tam bezkaunības
Un varmācības gars aug augumā.
*
*
*
Dažs visu mūžu nomocās
Sev mantas kaudzēm raust;
Tam mati raizēs sirmojas
Un zagļi neļauj snaust.
To mūžīgi kalpina rūpes un darbs,
Un galā tak kapenēs grauž viņu tārps
Cits svētai dzīvei nododas,
Tik pātaro un lūdz,
Ik svētdienas iet baznīcā
Un grēkus dievam sūdz.
Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt,
Un galā tāpat viņš nomirst un trūd.
Dažs dzīvē slavu iekāro,
Uz to vien nesas prāts;
Tam tīk, lai viņu apbrīno,
Cits prieks tam nav nekāds.
Ar liekuļa masku tam jādzīvo mūžs,
Un nāve tak kauj to un kapenēs grūž.
*
*
*
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un godīgi ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
Tik pacieties, debesīs labāki būs!
Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!
Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,
Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,
Zem kājām varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.
* * *
Tumsa un migla
Pasauli sedz,
Mūžīgas rūpes
Dzīve tik redz.
Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs,
Galā tak zemē
Grauž tevi tārps.
Laimības sapņi
Blēņas un nieks;
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.
Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt,
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!
* *
*
Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj;
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.
Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie manīgi citu pūliņus slauc;
Ar manšetēm baltām un apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.
Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts,
Tie galviņas nodur un dieviņam tic.
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.
Un ārprātīgo ir ceturtā suga,
Diemžēl, ka viņu ir visai nedaudz, -
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.
*
*
*
Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus
Mosties reiz, brīvībais cēlajais gars!
Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos liekuļus garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus,
Ticības māņus pie malas liec.
Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!
Dievs ir laipnīgs: mācītājus
Devis līdz ar kungiem tev.
Sen bez tiem tevellē rāvis
Būtu velns par kalpu sev.
*
*
*
Ar šīszemes vareniem kopā tu varēji būt
Un valdīt, un kārumus baudīt, un līgsmot ik dienas,
Bet cilvēku bēdas un trūkumus sirds tevim jūt,
Un tumsības slogus, un nastas ikvienas.
Un, tēvijas neatzīts, svešumā dodies tu tāļi
Un sludini taisnību, māci, ka cilvēki brāļi,
Ka pasaules mantas mums nespēj mierināt prāta,
Ja ticības trūkst un mīlestīb nav sirdī krāta.
Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā smaka,
Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij dzīvības aka,
Tu cilvēci sildīji garīgās verdzības salnā,
Un cilvēce atmaksu deva tev Golgatas kalnā.
*
*
*
Rau, svētku eglīte tik koši,
Tik mīlīgi, tik gaiši spīd,
Un debešķīgs prieks un spožums
Ikviena sirdī lejup slīd.
Cik laimes pilni bērnu vaigi!
Cik līgsmi viņi raugās, smej!
Un neskaitāmi eņģļu pulki
Tiem līdz iekš debess dzied un dej.
Mums šodien pestītājs ir dzimis,
Viņš visus žēlos, pacietīs,
Un ņems pie sevis laimes mājās,
Kad beigsies zemes mūžs mums īss.
*
*
*
Gods dievam augstībā,
Skan eņģļu biedrībā,
Kad kūtī Betlēmē
Dzimst glābējs pasaulē.
Nu cilvēcei nobeidzies tumsības laiks,
Tai pestītājs radījies, kalpības draugs,
Viņš pārvarēs ļauno, kas peklē reiz kauks,
Un cilvēcei tuvosies dievības vaigs.