Dziesma par Pēteri (1969)
Jauns
vēl bija Pēteris,
Pļavās
grāvjus raka.
Parok,
parok, paošņā,
Rāvā
šņabja smaka!
Sapelnīja
rubuli,
Piestūķēja
maku.
Tikko
maku vaļā ver,
Sajūt
šņabja smaku.
Apprecējās
Pēteris,
Raka
sētā aku.
Parok,
parok, paošņā,
Sajūt
šņabja smaku.
Apraudājās
sieviņa:
Pēter,
es tev saku,
Roc
to aku labāk ciet,
Nevajag
mums aku!
Aizlīgoja
Pēterim
Dzīve,
raibā, trakā.
Šajā
prieku pasaulē
Vienā
šņabja smakā.
Un,
kad mira Pēteris,
Viņu
zemē raka.
Vēl
no kapa puķītēm
Nāca
šņabja smaka.
Cauri
zārkam tārpi lien,
Koku
grauž un laku.
Pagrauž,
pagrauž, paošņā,
Sajūt
šņabja smaku.
Saskrien
lieli, maziņi,
Dzelteni
un lillā,
Grauž
un grauž to Pēteri,
Kamēr
visi pillā.
Nav
ko lasīt morāli,
Nav
te daudz ko rāties.
Arī
maziem tārpiņiem
Gribas
papriecāties.
Par darbu (1968)
Ir laimīgie, kas sevi atrod
Un darbu, kuru mīl un prot,
Bet cik vēl stundu dienā katrā
Kā mēslus ārdām negribot.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.
Sliņķu dziesma (1968)
Eh, nedariet to šodien,
Ko padarīt var rīt.
No maza atvēziena
Uzreiz trīs priedes krīt,
Bet kāpēc man tās jācērt,
Ja tās var nocirst cits.
Es saku: man sāp vēders, -
Un labi ļaudis tic.
Ja prasa: Kas te atbild?
Tad teic: Viss kolektīvs.
Jo tā tu vienmēr būsi
No atbildības brīvs.
Un, miets ja nelien zemē,
Tad nevajaga dzīt.
Un nedariet to šodien,
Ko padarīt var rīt.
Nekā jau nepietrūkst (1974)
Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst
Nekā jau nepietrūkst.
Bet skaidri jūti,
Pirmais sniegs kad snieg,
Ka nepietrūkst,
Bet arī nepietiek.
Jo tas, kas dabūts,
It nekur nav liekams,
Un tas, kas liekams,
Ir tik nepietiekams.
Un tad, kad zvaigzne krīt,
Tā it kā iekož:
Viss nepaliekošs ir
Un nepietiekams.
Dzejolis par vārnām
Es ļoti mīlu dzejoļus par vārnām,
Kas vientulīgi savā ligzdā pārnāk,
Kur bērnu nav, un spogulītī skatās
Tik knābis liels un divas acis platās.
Un ielas somiņa, kas arī nav pēc modes,
Un skapī spalvas saēdušas kodes.
Un pašai kļūst tik ļoti sevis žēl:
Tā kaut ko gribētos pie visa vēl!
Kaut draudzeni - kaut kādu lakstīgalu!
Nu kaut vai kraukli piedzērušos alu!
Vai - vienu dienu atskries sīlis jauks
Un: "Vārna! vārna!" - mani mīļi sauks.
Ar acīm ļoti dziļām, miesām kārnām
Man patīk rakstīt dzejoļus par vārnām.
Uz saturu Uz nākošo Pavisam prom!
Sazināties
ar lapas uzturētāju!
Paskaidrojumiņš: ja gribat kaut ko ieķēpāt viesu grāmatā, klikšķiniet uz putna :)