Imanta Ziedoņa dzejoļi

Dziesma par Pēteri (1969)

 

Jauns vēl bija Pēteris,

Pļavās grāvjus raka.

Parok, parok, paošņā,

Rāvā šņabja smaka!

 

Sapelnīja rubuli,

Piestūķēja maku.

Tikko maku vaļā ver,

Sajūt šņabja smaku.

 

Apprecējās Pēteris,

Raka sētā aku.

Parok, parok, paošņā,

Sajūt šņabja smaku.

 

Apraudājās sieviņa:

Pēter, es tev saku,

Roc to aku labāk ciet,

Nevajag mums aku!

 

Aizlīgoja Pēterim

Dzīve, raibā, trakā.

Šajā prieku pasaulē

Vienā šņabja smakā.

 

Un, kad mira Pēteris,

Viņu zemē raka.

Vēl no kapa puķītēm

Nāca šņabja smaka.

 

Cauri zārkam tārpi lien,

Koku grauž un laku.

Pagrauž, pagrauž, paošņā,

Sajūt šņabja smaku.

 

Saskrien lieli, maziņi,

Dzelteni un lillā,

Grauž un grauž to Pēteri,

Kamēr visi pillā.

 

Nav ko lasīt morāli,

Nav te daudz ko rāties.

Arī maziem tārpiņiem

Gribas papriecāties.

 

Par darbu (1968)

 

Ir laimīgie, kas sevi atrod

Un darbu, kuru mīl un prot,

Bet cik vēl stundu dienā katrā

Kā mēslus ārdām negribot.

 

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

 

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,

Pats visas elles var paciest.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Un kad viņš skatās tev acīs

Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,

Lai sāpju smagums tiek dalīts.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Un tu nezini, kā lai palīdz.

 

Sliņķu dziesma (1968)

 

Eh, nedariet to šodien,

Ko padarīt var rīt.

No maza atvēziena

Uzreiz trīs priedes krīt,

 

Bet kāpēc man tās jācērt,

Ja tās var nocirst cits.

Es saku: man sāp vēders, -

Un labi ļaudis tic.

 

Ja prasa: “Kas te atbild?” –

Tad teic: “Viss kolektīvs.”

Jo tā tu vienmēr būsi

No atbildības brīvs.

 

Un, miets ja nelien zemē,

Tad nevajaga dzīt.

Un nedariet to šodien,

Ko padarīt var rīt.

 

Nekā jau nepietrūkst (1974)

 

Ir saule, debesis,

Un maize abrā rūgst.

Un bērni dzimst –

Nekā jau nepietrūkst.

 

Bet skaidri jūti,

Pirmais sniegs kad snieg,

Ka nepietrūkst,

Bet arī nepietiek.

 

Jo tas, kas dabūts,

It nekur nav liekams,

Un tas, kas liekams,

Ir tik nepietiekams.

 

Un tad, kad zvaigzne krīt,

Tā it kā iekož:

Viss nepaliekošs ir

Un nepietiekams.

 

Dzejolis par vārnām

 

Es ļoti mīlu dzejoļus par vārnām,

Kas vientulīgi savā ligzdā pārnāk,

Kur bērnu nav, un spogulītī skatās

Tik knābis liels un divas acis platās.

Un ielas somiņa, kas arī nav pēc modes,

Un skapī spalvas saēdušas kodes.

Un pašai kļūst tik ļoti sevis žēl:

Tā kaut ko gribētos pie visa vēl!

Kaut draudzeni - kaut kādu lakstīgalu!

Nu kaut vai kraukli piedzērušos alu!

Vai - vienu dienu atskries sīlis jauks

Un: "Vārna! vārna!" - mani mīļi sauks.

Ar acīm ļoti dziļām, miesām kārnām

Man patīk rakstīt dzejoļus par vārnām.

 

 Uz saturu    Uz nākošo    Pavisam prom!

Sazināties ar lapas uzturētāju!

Paskaidrojumiņš: ja gribat kaut ko ieķēpāt viesu grāmatā, klikšķiniet uz putna :)

Hosted by www.Geocities.ws

1