Gabals
iz tautsaimniecības (fragmenti)
Bet kuru ir vairāk pēc skaita, vai bagāto vai nabago? Atbilde ir nešaubāma, jo katram zināms, ka nabago ir daudz vairāk nekā bagāto. <...>
Kā
dzīvo bagātnieki un kā dzīvo nabagie? Protama lieta, ka bagātie dzīvo zaļi, jo viņi guļ 12 stundas dienā,
ēd 3 jeb 4 ēdienus maltītē, brauc staltiem zirgiem un glītiem vāģiem,
valkā zīda drānas, dzīvo lepnās istabās, vienmēr priecājas, nekad grūta
darba nestrādā, nevienas derīgas lietiņas neizgatavo un tai pašā laikā pārvalda
visas zemes bagātības, ar visu rīkojas pēc savas gribas un patikšanas, visu
izlieto tikai vienīgi sev par labu un bauda visādus saldumus un labumus, īsi
sakot visi bagātnieki, kā ministri, gubernatori, prokurori, tiesas kungi,
policisti, ģenerāļi, advokāti, dakteri, mācītāji, skolotāji, bodnieki,
krodzinieki utt, ieņem cienīgu, drošu un smaidošu stāvokli, jo visi viņi
tikai to vien dara, kā ka dod visādus priekšrakstus, pavēles, likumus un
aizliegumus vienkāršiem un nemācītiem nabagiem ļaudīm, rīko viņus uz
vienu un otru pusi, lūko pakaļ, vai šīs pavēles, priekšraksti un likumi
tiek izpildīti no vienkāršiem un nemācītiem ļautiņiem, un par katru
neizpildījumu apstrāpē šos nabagos un pie visa tā šie bagātnieki tiek
cienīti un godāti, paklausīti un vēl uzslavēti no šiem apspiestiem un
nonicinātiem nabagiem strādniekiem. Tiešām apskaužams ir šo bagātnieku stāvoklis.
Bet kā dzīvo nabagie, ja viņi nedabū dažu
dienu ir 3 stundas nogulēt, ja viņiem nav pat sāls un maizes pietiekošā mērā,
ja viņiem nav pat vienkārša krekliņa savu pliku miesu apsegšanai, ja viņi
arī vienu dienu gadā nevar priecāties, ja viņiem nav pat vienas patīkamas
istabiņas, ja viņiem vienmēr asaras jālej, jāvaid, jābēdājas un vienmēr
sūri, grūti jāstrādā un ja viņi par šādu strādāšanu nekādus dzīves
labumus un saldumus nedabū baudīt, bet vēl tiek apspiesti, mocīti, vārdzināti
un kalpināti no otra un pat par katru kurnēšanu pret saviem pavēlētājiem
tiek 10 kārtīgi sodīti. Pie visa tā tu varbūt spriedīsi tā: ja nabagie
tiek uz visādu vīzi kalpināti un mocīti, rīkoti uz vienu un otru pusi no
bagātniekiem, ja viņiem uz to stingrāko ir jāizpilda gandrīz katra bagātnieka
priekšraksti, ja viņiem visas bagātības priekš bagātniekiem jāizgatavo
savām rokām un saviem spēkiem un bagātnieki jāuztura un pie visa tā, ja viņi
nemaz netiek cienīti no šiem bagātniekiem, tad viņi dzīvo slikti, bezgala
slikti, nožēlojami slikti, neizteicami slikti un nesalīdzināmi slikti un tad
viņi ieņem nožēlojamu, nedrošu un un necienīgu stāvokli. Un tā arī
patiesībā ir. Tiešām nožēlojams, necienīgs, nedrošs un neizsakāmi
slikts ir visu nabago ļaužu dzīves stāvoklis.
Bet, mīļais lasītāj, vai agrāk mūsu mīļā
Dieva zemītē Latvijā vienumēr pastāvējusi tāda kārtība, kādu tu tagad
redzi še pastāvam? Vai jau agrāk ļaudis dalījās divās daļās:
1.
nekā nedarošos, visu pārvaldošos un visādos kārumos, saldumos un
priekos dzīvojošos, netikļos, dienas zagļos, vazaņķos, sliņķos, veltēžos,
kāpuros un citos neģēļos un
2.
visas derīgās lietas ražojošos un nekā nepārvaldošos, mūžīgos
moku cietējos, arvienīgos asaru lējējos un vaimanātājos vienkāršos strādniekos?
Vai no mūžu mūžiem bagātie apspieda, kalpināja un izsūca nabagos
un par visām šīm kalpināšanām, apspiešanām un izsūkšanām vēl
piespieda nabagos uzslavēt, uzteikt, uzlielīt, cienīt un godāt bagātniekus?
Vai vienmēr bij apspiedēji, izspiedēji, kalpinātāji, rīkotāji, likumu devēji,
cieņā un godā turamie dienas zagļi, vazaņķi, sliņķi, veltēži, netikļi,
neģēļi un citi ļaundari no vienas puses un apspiestie, izsūktie, kalpinātie,
likumu izpildītāji un nepiekūstoši strādnieki, visu derīgo lietu izgatavotāji,
mūžīgie moku cietēji, arvienīgie asaru lējēji un vaimanātāji, vienkāršie
strādnieki, no otras puses? <...>
Ko dara ļaundaris? Ļaundaris
1.
pārgriež otram rīkli,
2.
nocērt otram galvu,
3.
nosit otru,
4.
izrauj dzīvam cilvēkam sirdi iz krūtīm,
5.
atņem otram visus miesas locekļus,
6.
atņem otram katru veselībai derīgu barību un atstāj viņam tikai zāles,
kokus un smiltis, īsi sakot, visādā vīzē dara galu savam tuvākam un, cik
iespēj, skādē tam.
Ko dara muižnieks? Muižnieks atņem zemi, atņem to, bez kā cilvēks nevar iztikt, bez kā viņam jāmirst. Tātad šādā ziņā muižnieks ir līdzīgs rīkles griezējam. <...>
Uz tādu pašu vīzi kā Jānis drīkst un var
aizdzīt iz savas istabas kuru katru nepatīkamu viesi, drīkst un var arī muižnieks
aizdzīt no savas zemes 10 000 vai vairāk ļaužu, jo muižnieka zeme, uz kuras
apmetušies 10 000 cilvēku, ir tāds pats neatņemams un neaiztiekams muižnieka
īpašums kā Jāņa istaba, kurā uz mazu laiku bij apmeties Jāņa viesis, ir
neatņemams un neaiztiekams Jāņa īpašums. Kā Jānis nestrāpēts var aizdzīt
iz savas istabas nepatīkamu viesi, tāpat arī muižnieks nestrāpēts var
aizdzīt no savas zemes visus ļaudis. Kā Jāņam neviens neatņem tiesības
iz savas istabas izdzīt nepatīkamu viesi, tā arī muižniekam nevar atņemt
tiesības aizdzīt no savas zemes ļaudis, kuri atrodas uz tā zemes. Un, ja muižnieka
tiesības izlietot savu īpašumu pēc patikšanas var aprobežot, tad var liegt
muižniekam arī nest zābakus, valkāt tūka bikses, braukt ar zirgu, stādīt
kartupeļus, ēst pīrāgus utt, īsi sakot, tad var kuram katram cilvēkam un
tai skaitā arī tev, mans lasītāj, aizliegt nest zābakus, valkāt
pusvadmalas svārkus, nātnas bikses, siltas zeķes lietot un mātes ceptus plāceņus
un raušus ēst. Bet vai tiešām to var izdarīt? Domāju, ka mans lasītājs
pirmais atbildēs, ka nevar vis to izdarīt, ka nevar vis katram cilvēkam
aizliegt pēdējo darbu. <...>
Pielaidīsim tagad, ka viens muižnieks, uz
kura zemes dzīvo 10 000 ļaužu, izdos pavēli, lai pēdējie atstāj viņa
zemi. Ko nu šie 10 000 padzītie darīs, ja viņi zin, ka neviens cits muižnieks
viņus uz savas zemes nepieņems? Kā viņi dzīvos, ko viņi ēdīs, kur viņi
gulēs un cik ilgi viņi dzīvos? Ēdīs no sākuma līdzpaņemto barību un
gulēs uz ceļa uz līdzpaņemtajām drēbēm. Bet, kad šī līdzpaņemtā barība
beigsies, tad viņi visi nomirs badā, jo jaunas barības ne uz kādu vīzi
nevarēs sagādāt. Tātad pats par sevi saprotams, ka viņi ilgi nedzīvos. Ja
nu kāds prasa, kas nonāvēja šos 10 000 cilvēkus, tad jāatbild, ka tas muižnieks,
kas aizdzina pēdējos no savas zemes. Bet vai šis muižnieks taptu par šo 10
000 nonāvēšanu strāpēts un par ļaundari ieskaitīts? Nekad un neparko! Tad
nu redzi, neapdomīgais lasītāj, ka no tevis aizstāvamais muižnieks vienā
jaukā jūlija rītā var gan palikt par to briesmīgāko ļaundari un postītāju,
jo viņš ar pāris teikumiem var izpostīt uz reizi 10 000 un vēl vairāk ļaužu
un pie visa tā šis muižnieks nemaz netiks uzskatīts par ļaundari.
<...>
Un tu, mans lasītāj, vēl gribi aizstāvēt tādu dzīves kārtību, kas atļauj un dod iespēju kaut kādam muļķīgam muižniekam kuru katru brīdi pazudināt uz reizi 10 000 cilvēku? Kāpēc tev labāk neaizstāvēt tādu kārtību, pie kuras muļķis nemaz nedabū valdības varu savās rokās un pie kuras neviens nevar par ļaundari palikt. Ja pēc visa šā tu vēl gribi tiepties, ka muižnieks nevar par ļaundari palikt, tad es tev novēlu atrasties tādos apstākļos, lai tavs muižnieks tevi aizdzen no savas zemes, lai cits neviens tevi nepieņem un lai tev būtu jāmirst bada nāvē, jo tad varbūt pašā nāves stundā tu pārliecinātos, ka muižnieks var gan par ļaundari palikt. <...>
...tāpēc izcēlās savāda ļaužu šķira,
kas gādāja par to, lai katram cilvēkam nebūtu tālu jāiet, daudz vietās jāiet
un ilgi jāmeklē vajadzīgā lieta, bet lai katrs varētu uz reizi un uz visdrīzāko
vajadzīgo dabūt. Šī ļaužu šķira saucās par tirgoņiem un viņu amats
par tirgošanos, tas ir, par dažādu lietu pirkšanu un pārdošanu. Iesākumā
šī šķira nesa ļaudīm ļoti lielu labumu, tāpēc ka katram nebij tālu jāiet
un ilgi jāmeklē vajadzīgā lieta, bet varēja tūlīt dabūt, tikai pret pienācīgu
atmaksu. Bet ar laiku šī ļaužu šķira sagrāba visas vajadzīgās lietas un
priekšmetus savās rokās un par katru pārdodamo lietu sāka
paģērēt 5 jeb 6 kārtīgu, varbūt arī 10 kārtīgu maksu, bet par
katru pērkamo lietu sāka dot tikai 5 vai 6 daļu no šīs lietas vērtības
vai cenas, un tādā vīzē uz to briesmīgāko apspieda, kalpināja un izsūca
vienkāršos zemniekus un strādniekus. Šīs ir tirgoņu ķēdes, kurās ļaužu
vairākums vēl šo baltu dienu atrodas saslēgts. <...> Bet paši šie tirgoņi,
nevienas derīgas lietiņas neizgatavodami, pārvalda visas derīgās lietas un
dzīvo visādā lepnībā, saldumos un kārumos. Bet, ja nu viņi nevienas derīgas
lietiņas neizgatavo un tomēr dzīvo un labi dzīvo, vai tad viņi nav gatavie
maitas gabali, sliņķi, veltēži, liekēži?
Un, ja viņi pie visas savas slinkošanas,
laiskošanās, dienu zagšanas, nevienas derīgas lietiņas neizgatavošanas,
pie visas savas lepnībā, saldumos un kārumos dzīvošanas, pie visas zemnieku
piemānīšanas, aplaupīšanas, apzagšanas, izsūkšanas un kalpināšanas
kaut kādā vīzē prot iedot, ieaudzināt iekalt latviešiem tās domas, ka viņi
neslinko, ka viņi labu dara, ka viņi ir derīgi zemniekiem un strādniekiem,
ka viņi zemniekus nemaz neaplaupa, neapzog, neizsūc un nekalpina, vai tad viņi
nav tādi paši ļaundari kā muižnieki? <...>
Ko dara garīdznieki? Viņi sludina tagad un
bez mitēšanās un mūžīgi mūžam tās mācības, lai ļaudis paklausa savai
valdībai, jo kur ir viena valdība, tur tā no Dieva iecelta, tas ir,
lai ļaudis nesaceļas pret visādām blēdībām, nešķīstībām un
slepkavībām utt, jo šīs pēdējās ir no valdības pielaistas tāpēc, ka
sacelšanās pret visādiem no valdības pielaistiem sliktumiem būtu sacelšanās
pret pašu Dievu.
Garīdznieki tādā vīzē māca un radina ļaudis
padoties un paklausīt tai vadībai, kura ir pie stūres jeb kurai ir valdības
groži rokā, tas ir, ja aizvakar valdības groži bij blēdim rokā, tad
aizvakar garīdznieki aicināja un skubināja ļaudis paklausīt šiem blēžiem,
ja vakar valdības groži bij zagļiem rokās, tad vakar garīdznieki mācīja
padoties un paklausīt šiem zagļiem; ja šodien valdības groži ir slepkavām
rokā, tad šodien garīdznieki māca paklausīt šiem slepkavām, ja rītu valdības
groži būs mauciniekiem rokās, viņi mācīs padoties šiem mauciniekiem, ja
parīt valdības groži būs mocītāja, plēsoņa, neģēļa, rokās, tad viņi
mācīs paklausīt un padoties šim mocītājam, plēsoņam un neģēļam, īsi
sakot, garīdznieki māca ļaudis paklausīt un padoties kuram katram
diedelniekam un vazaņķam, kurš kādā nebūt vīzē ir dabūjis valdības grožus
savās rokās. Ja nu kāds prasa, kādu patiesību īsti sludina garīdznieki un
ko viņi aizstāv, tad jāatbild, ka viņi aizstāv ļaunumu, katru neģēlību
un noziegumu, ja tie nāk no valdības puses, tātad viņi katru brīdi aizstāv
valdošo varu vai pastāvošo kārtību, jo viņi ir tās padevīgie kalpi, kas
zinot vai nezinot, gribot vai negribot aizstāv tagadējo kārtību, tas ir,
zemnieku un strādnieku apspiešanu, izsūkšanu un kalpināšanu no muižniekiem
un tirgoņiem, jeb tās augšā pieminētās divējās ķēdes, kurās latviešus
ir saslēguši un tura muižnieki un tirgoņi.
Tātad tagadējā dzīves kārtība dēļ tam,
ka viņa atļauj ļaužu mazākumam uz to briesmīgāko apspiest, izsūkt un mocīt
ļaužu vairākumu, nav vairs attaisnojuma. Nu mīļais lasītāj, ja
tagadējā dzīves kārtība vairs nav attaisnojama, vai tad viņa vēl var
pastāvēt, jeb, pareizāk sakot, vai viņu vēl der glabāt un uzturēt?
Pastāvēt viņa var gan, kamēr viņu uztur, bet šo nekam nederīgo un neattaisnojamo dzīves kārtību neder vairs uzturēt, glabāt un apsargāt, tāpēc, ka uzturēt der tikai to, kas ir labs, derīgs un attaisnojams, bet, kas tāds nav, tas jāiznīcina un jāizputina. Nekad un neparko ļaudis savas mokas un ciešanas neatradīs par labām un vajadzīgām. Tātad tagadējā netaisnā un nederīgā dzīves kārtība, pie kuras ļaužu mazākums var apspiest un izsūkt ļaužu vairākumu, nevar vairs tikt aizstāvēta un uzturēta, bet ir vajadzīgs viņu izputināt, iznīcināt, izjaukt, izārdīt un izdeldēt. Bet, ja nu tagadējā kārtība jāiznīcina, tad ar kādiem līdzekļiem tas izdarāms? Pielaidīsim, ka tagadējā kārtība jāapgāž ar dzelzi un uguni. Bet kurš tad būs tas apgāzējs? Protama lieta, ka pirmais būšu es, šī raksta sacerētājs, otrais būs mans biedrs, kas tev, lasītāj, šo rakstu iedeva, un trašais būsi tu, ja tu šīm domām piekrīti. Pielaidīsim arī to, ka mums būs arī tādi ieroči, ar kuriem mēs varēsim katru pie zemes gāzt, bet mums neviens nekā nevarēs padarīt. Kā lai mēs apgāžam tagadējo kārtību? Mēs varam izskaidrot visādiem piemēriem un visādās vīzēs, ka tagadējā kārtība ir slikta un nederīga, un pie tam aizrādīt uz to, ka tāpēc tā ir slikta un nederīga dzīves kārtība, ka pie viņas ļaužu vairākums tiek uz to briesmīgāko apspiests, izsūkts, kalpināts un mocīts no ļaužu mazākuma, bet, kad pie visa tā ļaudis mūs nesapratīs un mums neticēs, ko tad mēs lai darām? Tad mēs varam vai nu atstāt ļaudis un aiziet no viņiem, nekādas pārmaiņas neizdarījuši, jeb atkal nošaut viņus visus un izdarīt pēc mūsu domām vajadzīgās pārmaiņas tagadējā dzīves kārtībā. Bet ja nu mēs viņus visus tiešām nošautu, vai tad mēs tiešām apgāztu tagadējo dzīves kārtību? Nē, neapgāztu vis, mēs tikai atņemtu viņiem visiem dzīvību, ko neesam devuši un nevaram dot un pie tam nekādu kārtību neapgāztu, jo tagadējā dzīves kārtība var tikt apgāzta tikai tad, ja visi tagadējie ļaudis paliek pie dzīvības un ja viņi pieņem citādus sajēgumus, citādas domas un citādas pārliecības. Tātad tajā gadījumā, ja ļaudis mūsu izskaidrošanu nesaprot, labāk ir aiziet no viņiem, bet nekādā gadījienā nenomaitāt viņus, tāpēc ka, ja mēs viņus nonāvētu, tad pie pasaulē jau esošā sliktuma mēs vēl jaunu pievienotu. <...>
Tad mēs galīgi pārliecinātos, ka tagadējā
dzīves kārtība nav apgāžama ar kara ieročiem, bet ar miera līdzekļiem,
ar miera ieročiem. Šie miera ieroči ir iestāstīšana, iepazīstināšana,
izskaidrošana, pierādīšana un pārliecināšana. Tātad mums ir jāiepazīstina
ļaudis ar tagadējās dzīves kārtības ļaunajām pusēm, jāizskaidro, kāpēc
šīs ļaunās puses ir sliktas, jāpierāda un jāpārliecina, ka šīs par
sliktām uzskatītās puses tiešām ir sliktas, citiem vārdiem, caur iepazīstināšanu,
uzrādīšanu, izskaidrošanu, pierādīšanu un pārliecināšanu mums jāved
ļaudis pie atzīšanas, ka tagadējā dzīves kārtība ir slikta, nederīga un
ka viņa jāiznīcina. <...
Šīs lietas dēļ katram no mums, kas saprot,
ka ļaužu vairākums cieš mokas un trūkumus vienīgi tāpēc, ka ļaužu mazākums
no viņa atņem viņam piederīgos, ar viņa rokām un spēkiem izgatavotos dzīves
līdzekļus, jācenšas
1.
attaisīt acis šim ļaužu vairākumam, modināt no gara miega, uzrādīt
viņiem, kādā briesmīgā, nejaukā, lopiņiem līdzīgā stāvoklī viņi
atrodas,
2.
modināt jeb celt viņos gribu iztikt ārā no šī stāvokļa un
3.
izstāstīt, kā var tikt ārā, aizmest veco, no muižniekiem iekalto
atzīšanu, ka dzīves līdzekļu atņemšana no strādniekiem, ko izdara kungu
šķira, nav ļaundara darbs, un pieņemt otrādu atzīšanu, ka šādu līdzekļu
atņemšana ir gan ļaundara darbs.
Kad mēs visi to visu zinām, tad mums dienām un gadiem jākaļ mierīgiem līdzekļiem , no visas sirds un visa prāta, kamēr nebūsim latviešu galvās to visu augšā pieminēto. Kas to visu prot un to no visa spēka nedara, tāds savam brālim latvietim strādniekam nevēl labu, tāds nepalīdz savam tuvākam izkļūt no posta, tāds palīdz muižniekam turēt savu brāli tumsībā, tas palīdz to apspiest, apzagt, izsūkt un kalpināt, tāds palīdz krāt muižniekam bagātību uz sava brāļa rēķina, tāds ir muļķis un ļaundaris, jo viņš ir izsūcēja, apspiedēja un slepkavas biedrs un palīgs, tāds ir arī sev pašam nemanot izsūcējs, apspiedējs un slepkava. <...>
Mosties, mosties reiz, svabadais gars!
Ó Eduards Veidenbaums, 1886.