Pa
mūžības ceļiem (fragmenti)
Priekšvārda vietā romānam Zvaigžņotās naktis
Īstā tiešamība nav ārpus mumus, bet iekš mums. <...>
Lietas ir tāpēc, ka mēs tās redzam. Viss pastāv priekš mums tiktāl, kā mēs to sevī sajūtam. Ar pilnām tiesībām var teikt, ka katrs no zemes apdzīvotājiem dzīvo savā atsevišķā, no visām citām atšķirīgā pasaulē ir kungs pār savu, vienīgi viņam piederošu valstību. Šī valstība ir viņa neatņemams īpašums; nekāda vara nespēj viņu no turienes izraidīt.
Šī noslēpumainā pasaule, šī svētā zeme ir tas, ko saprotam zem vārda Dvēsele.
<...> Tas, ko mēs nesam savā iekšienē, kas uzliesmo tur kā negaidīti zibeņi, negaidīti, iepriekš neparedzēti tas mūsu īstā dzīve, mūsu augstākā tiešamība, kurā ir meklējamas atslēgas mūsu būtības mīklas atminēšanai.
Neviens neredz pasauli tādu, kāda tā ir pati par sevi. Katram viņa ir savādāka tāda, kādu to rada viņa dvēsele, kā to apgaismo viņa iekšējie gaismas avoti. <...>
Mākslinieks uzstāda dzīvei citādu mērķi nekā sabiedrība. Pēdējā atrod par labu un derīgu visu to, kas veicina sugas vairošanos un tās uzturēšanu. Tie dzinuļi instinkti, kuri veicina šīs lietas, tiek no viņas atzīti par veselīgiem un derīgiem, viņu attīstīšanu un izkopšanu tā uzstāda par savas darbības apzinīgu mērķi. Šā mērķa sasniegšanai vajadzīgi ārēji iekārtojumi, un pie pēdējo izstrādāšanas un uzturēšanas jāņem dalība visiem sabiedrības locekļiem, starp tiem arī māksliniekiem ar savu darbību.
Sabiedrības ideāls ir tā sauktās vispārējās labklājības nodibināšana zemes virsū, kur visi būtu materiālā ziņā apgādāti, izsargāti no sala, bada, visādām varmācībām, izsūkšanām fiziskām ciešanām.
Tam visam var piekrist arī mākslinieks, tikai tik tālu, ka šo vispārējo labklājību nepārvērš par kultu, par cilvēces reliģiju. Kur tas notiek, tur cilvēce nav preogresējusi, bet grimusi, tur sākas pašapmierināta, notrulināta kustoniska eksistence. Tikai reliģiskā meklēšanā pēc mūžīgās patiesības atzīšanas, pēc Dieva izsakās cilvēka īstā vērtība un tā nav atkarīga no saimnieciskiem vai politiskiem iekārtojumiem.
Cilvēka būtībā slēpjas lietas, kuras zinātne atzīst par kaitīgām ārējai eksistencei, miesīgai labklājībai, dēvē tās par slimību, izvirtību utt. Sabiedrība sauc tās par grēku, par noziegumu un apkaro tās kā ko kaitīgu, nevēlamu.
Mākslinieka izturēšanās pret šīm lietām var būt citāda. Viņš var ne tik vien atdoties tām savā dzīvē, bet tās pat cildināt, apdziedāt.
Ja šie dzinuļi viņam atver jaunu, nebijušu skaistumu, aizkustina viņa dvēselē jaunas, senāk neskanējušas stīgas, tad tie padara viņa dvēseli un reizē ar to viņa dzīvi spilgtāku un bagātāku.
Visu, kas dzīvi padara dziļāku un plašāku, tas atrod par labu nostājas ārpus sabiedrībā labā un ļaunā. <...>
Visi lielie pateicības sludinātāji ir mācījuši cilvēkiem ko citu, nekā to sludina zinātne. Buda, Kristus, Nīče visi viņi stāda garīgo pilnību augstāk nekā miesas labklājību. Ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, ja viņa dvēsele iet pazušanā? - - Šo mācību par dvēselis pilnību pūlis gan dzird, bet tās nesaprot. Kas pēc tās dzīvo, uz to viņš met ar akmeņiem un sit to krustā.
Nav vārda, kurš būtu ticis vairāk izkropļots, vairāk prostituēts, kā vārds brīvība. <...>
Brīvība no ārējiem spaidiem ir šī vārda visprimitīvākā, viselementārākā izprašana. Tā vēl nav nekāds ieguvums, nav vērtība tā ir stāvoklis, kāds katram radījumam pēc viņa dabiskām tiesībām pienākas. Tā nav pilnības bagātība tā ir vienkārša nepieciešamība, lai dzīvība varētu attīstīt un izdaiļot visas viņas dziļumos slēpjošās iespējamības.
No iekšienes ir jāsāk celt pasaules pilnības ēka.
Ārējo slogu vien nedod šīs īstās brīvības tā ir vienas verdzības formas, viena cietuma apmaiņa pret otru. Visa dzīve ir cietums, visi cilvēki ir katordznieki, izņemot tikai iekšēji brīvos. Rakstītie likumi, lai cik pilnīgi tie būtu, ir tikai priekš garīgiem vergiem. Kas nenokauj, nelaupa, neizsūc citus tikai tādēļ vien, ka cilvēku dotie likumi to aizliedz, aiz bailēm no soda, tas ir vēl lielāks noziedznieks nekā tas, kas šos darbus pastrādājis, nebaidīdamies soda. Visi tie, kas dara labu, un nedara ļaunu tikai tādēl, ka par pirmo tos sagaida atmaksa, par pēdējo sods, ir vergi, un nekādi ārējie apstākļi tos nespēj darīt brīvus. Var just cienību pret lielāko ļaundari un nicināt priekšzīmīgāko labdari skatoties no tā, kā izturas viņu dvēseles pret viņu darbiem. Visi pasaules noziegumi norisinās mūsu iekšienē, nav citu grēku un pārkāpumu, kā vienīgi tur. <...>
Mūsu brīvība ir iekš tā, ko mēs nicinām, ko mīlam, ko svētījam, ko lādam. Tas, ko un kā mēs mīlam un nīstam, rāda, kas mēs esam brīvi vai vergi.
Nīčeānisko indivīda brīvību pūlis palaikam mēdz iztulkot tā, ka tā atļaujot darīt katram ko tas grib, kā: zagt, laupīt, nokaut, dedzināt, pastrādāt varas darbus, utt. Šie ļaudis, kuri tā izprot Nīčes atsvabināto personību, būtu pastrādājuši visas šīs lietas, ja sabiedrības likumi tos neturētu kā ķēdes suņus.
Kā domājis Nīče pats šo brīvību, par to viņš runā savus dedzinošos vārdus nodaļā Par radošā ceļu (Alfo sp. 3.).
Tu saucies sevi par brīvu? Tavas valdošās domas es gribu dzirdēt, nevis to, ka tu esi nometis jūgu.
Vai tu esi tāds, kurš drīkstēja šo jūgu nomest? Ir dažs, kurš pazaudē savu pēdējo vērtību, nomezdams savu kalpību.
Es neprasu: no kā tu esi brīvs, bet priekš kā?
Vai tu vari dot pats sev ļauno un labo, vari uzstādīt savu gribu sev par likumu? Vai tu vari būt pats savs soģis un savu likumu atriebējs?
Tu saucies sevi brīvu? Rādi man savu tiesību un savu spēku uz to. <...>
Brīvs no aizspriedumiem, no dogmām, no sabiedrības likumu soda bailēm, padots savai svētākai pārliecībai, atbildīgs vienīgi pret sevi, pret savu dvēseli, pats savs augstākais un tasinākais soģis tā ir mākslinieka brīvība. <...>
1905.
Haralds Eldgasts (1882-1926)
Uz nākošo Uz saturu Nepatīk, pavisam prom