Kalpones Annas jubileja
Mājkalpotāju aizsardzības biedrības priekšsēdētāja komercpadomnieka Krausa kundze gatavoja rītdienas sanāksmei apsveikuma runu.
Pie biedrības sekretāres komercpadomnieka Tiha kundzes strādāja kalpone Anna, kas bija nodzīvojusi šai ģimenē piecdesmit gadus un bija uzaudzinājusi divas paaudzes. Rīt viņa svinēs sava uzticamā dienesta piecdesmit gadu jubileju. Annai jau septiņdesmit pieci gadi, viņa allaž bijusi tikumīga un nekad nav palaidusies slinkumā un kārumā.
Rīt viņa saņems no biedrības zelta krustiņu, zelta desmitkronu gabalu, tasīti šokolādes un divas kūkas. Bet tas vēl nav viss. Viņa noklausīsies komercpadomnieka Krausa kundzes cildinošo runu un saņems no savas saimnieces jaunu lūgsnu grāmatu.
Varētu jel ātrāk sacerēt to runu! Jālauza galva visādu kalpoņu dēļ. Aprakstīts jau krietns žūksnis lapu, bet nekas labs nav iznācis.
Krausa kundze staigāja pa istabu un prātoja, par ko īsti runāt. Ne jau par to, ka tagad kalpones organizējas arodbiedrībās un pieprasa brīvdienas un vakariņas uz darba devēja rēķina. Nudien, traki laiki! Nesen vēl drīkstēja iecirst kalponei pļauku un izmest uz ielas, tagad viņa par to iesūdz saimnieci tiesā.
Padomnieka kundze apsēdās pie rakstāmgalda un ieberzēja deniņus ar migrēnas zīmulīti.
Piemēram, viņas pašas kalpone. Šī nekrietnele iegādājusies kavalieri, kurš nes viņai grāmatas. Mācīties sadomājusi, diedelniece! Padomnieka kundze klūva tik nervoza, ka vajadzēja atkal ķerties pie migrēnas zīmulīša.
Tā var galīgi sabojāt nervus, un runa nekust no vietas. Jau nezin cik reižu viņa runājusi biedrībā šādos gadījumos, taču šoreiz tā gribējās pateikt ko jaunu. Būs atkal jāsāk ar dieva tā kunga pieminēšanu. Dievs tas kungs tieši tas ir vajadzīgs kalponēm! Lūdz dievu un strādā! Ja to varētu pateikt latīniski! Jāapvaicājas vīram, kad tas pārnāks no darba. Jā, ar šiem vārdiem būs jāsāk.
Komercpadomnieka kundze sāka rakstīt:
Lūdz dievu un strādā! Cik skaista doma! Bez lūgšanas nav iespējams centīgi strādāt, būt tikumīgam, un, lūk, - mūsu jubilāre ir šīs patiesības iemiesojums! Apaļus piecdesmit gadus viņa lūgusi dievu, un tas viņu izvedis cauri visiem pasaules kārdinājumiem. Šodien viņa atzīmē piecdesmit gadu nepārtraukta darba jubileju, un viņu gaida liels apbaplvojums tiklab debesīs, kā arī virs zemes...(Tur debesu valstība, te zelta krustiņš, zelta desmitkronu gabals, tasīte šokolādes un divas kūkas.)
Lūdz dievu un strādā! Mūsu jubilāre Anna nostrādājusi piecdesmit gadus un nu plūc sava raženā darba augļus (desmit kronas zeltā tas ir piecsimt helleru; par katru gadu desmit helleru). Piecdesmit gadus viņa lūgusi dievu, nav apmeklējusi ne deju vakarus, ne teātrus, nedz arī lasījusi pasaulīgas grāmatas. Viņa lasījusi tikai savu lūgsnu grāmatu, kura viņu mācījusi mīlēt un godāt savus darba devējus un paklausīt tiem bez ierunām. Visus šos piecdesmit gadus lūgsnu grāmata vedusi viņu pretī cildenajam mērķim: Lūdz dievu un strādā! Viņa bijusi taupīga un uzmanīga ik uz soļa. Nekad nav izlējusi kopā ar samazgām saimnieku karotes, nav krāpusi sevi ar aplamām cerībām, nav bijusi augstprātīga, nac draudzējusies ar citu māju kalponēm, vairījusies no tukšām valodām, nekad nav aptenkojusi savus kungus, un lūgsnas pasargājuša viņu no nagu palaišanas.
Godājamās dāmas, palūkojieties uz šo večiņu! Viņa ticēja, ka pazemība ir zelta vērta, viņa nomāca savā sirdī visas ļaunās dziņas, bija patiesi dievticīga, lēnīga un sirdsšķīsta, vienmēr paturēja prātā šīs pasaules nīcību, brīvos brīžos allaž pieminēja nāvi, pastardienu un atmaksu par grēkiem. Pirms gulēt iešanas viņa dedzīgi piesauca dievu to kungu, lai tas viņu vadītu pa pareiziem ceļiem.
Padevīgu un pazemīgu tādu viņu redzējušas divas paaudzes godātā komercpadomnieka Tihas ģimenē. Būdama skaidra savā sirdī un krietna savos nodomos, viņa bija pateicīga par katru kumosu, ko tai laipni pasniedz viņas darba devēji, un vienmēr dziļā godbijībā skūpstīja savu kungu devīgo roku. Tā viņa pavadīja šai ģimenē piecdesmit gadus un nekad šajā laikā nav palaidusi nagus, bet svēti sargājusi to, kas viņai uzticēts. Tā viņa strādāja par pieciem guldeņiem mēnesī, atlikdama šo naudu izņemot to, ko izdeva par vakariņām braucieniem un Svēto kalnu, ko apmeklēja ik gadus ar darba davēju žēlīgo atļauju. No turienes viņa vienmēr atveda saviem kungiem dāvanas, kas liecināja par viņas šķīsto sirdi.
Viņa pati apgalvoja, ka viņai nevajadzētu ne ēdiena, ne dzēriena, ja vien viņa varētu dienu un nakti teikt mūsu kungu un pestītāju, jo tad viņa būtu daudz laimīgāka nekā šodien, kad jāzūdās par savu nīcīgo miesas graustu.
Padomnieka kundze uz brīdi nolika spalvu pie malas. Cik jauki tas rītdien skanēs! Katoļu avīze noteikti pieminēs šo runu. Vēlāk varēs to izdot brošūrā ar nosaukumu Uzrunas kalponēm. Varbūt tad kalpones vairs nelies ārā reizē ar samazgām saimnieku karotes, ja atcerēsies jubilāres svētīgo mūža gaitu.
Te ienāca kalpone un pieteica:
- Komercpadomnieka Tihas kundze.
Un tūliņ istabā ievēlās sasmaržojusies Tihas kundze un raudādama metās savas priekšnieces apskāvienos.
- Vai tā nav blamāža, lai nu viens saka! Tihas kundze elsoja. Iedomājieties, mūsu jubilāre ņēma un nomira!
Tad viņa noslaucīja asaras un turpināja neslēptās dusmās:
- Vakar vakarā es viņai liku uznest no pagraba maisu ogļu. Pati saprotat, ka septiņdesmit piecus gadus vecu cilvēku žēl mest ārā uz ielas, bet par velti barot arī nevar! Un iedomājieties, tā vecā muļķe nogāžas ar pilnu maisu atpakaļ pagrabā un tā sasitas, ka nenodzīvoja ne līdz rītam. Un, kā par spīti, pirms savas jubilejas! Kas tā būs par blamāžu! Un es biju šim gadījumam pasūtījusi tik lielisku tērpu...Bēres vien man izmaksās trīsdesmit guldeņus, bet nelaiķei krājkases grāmatiņā ir tikai divdesmit pieci.
Komercpadomnieka Krausa kundze atkal pacēla zīmulīti pie sāpošajiem deniņiem. Sagrauzta lūkodamās aprakstītajās lapās, viņa nopūzdamās sacīja:
- Tā vien šķiet, ka viņa mums to tīšām iegriezusi!
Jaroslavs Hašeks, 1908.
Uz saturu Uz nākošo Pavisam prom!