Pirmklasnieks Kadraba un viņa pirmais kontroldarbs
Pirmdien ģimnāzijas pirmajā klasē būs pirmais kontroldarbs. Šai dienai Kadrabas acīs vajadzēja būt sevišķai nozīmei. Par kontroldarbu latīņu valodas skolotājs paziņoja klasesi sestdienas rītā, un kopš tā brīža Kadraba pilnīgi pārvērtās. Domas par šo pirmo pārbaudes akmeni sacēla viņā tādas svētas šausmas, ka viņš klusībā apņēmās būt priekšzīmīgs zēns ne vien līdz pirmdienai, bet arī, ja pirmdien viss noritēs labvēlīgi, palikt vienmēr pieklājīgs, dievticīgs, nedarīt blēņas, neteikt nevienam priekšā, nosūdzēt skolotājam visus nerātņus, vārdu sakot, apņēmās būt kārtīgs, pakalpīgs un zinātkārs.
Viņam ausīs joprojām skanēja latīņu valodas skolotāja balss:
- Pagaidiet vien, palaidņi, gan jūs man pirmdien svīdīsiet!
Ticības mācības stunda sākās ar lūgšanu, un dievbijības pārņemtais Kadraba juta, ka viņa dvēsele kūst pazemībā un padevībā.
Ticības mācības skolotājs izsauca viņa sola biedru Hornofu, un tas sāka atbildēt, slepus mezdams skatienus atvērtajā grāmatā.
Kadraba pacēla roku:
- Pan skolotāj, Hornofs jūs krāpj, viņš lasa atbildi no grāmatas!
Kadrabam bija tādas bailes no pirmdienas kontroldarba, ka viņš ne aiz šā, ne aiz tā nodeva savu labāko draugu. Tas dabūja neapmierinošu atzīmi un tika ierakstīts klases žurnālā kā krāpnieks. Toties Kadrabam skolotājs noglaudīja galvu un teica:
- Esi vienmēr tāds godīgs, un dievs tev atlīdzinās!
Kadraba uztvēra to kā laimīgu zīmi pirmdienai.
Starpbrīdī puikas izdauzīja viņam degunu par nekoleģiālo rīcību, un pēc starpbrīža Kadraba paziņoja par to ģeogrāfijas skolotājam, uzdodot vainīgos un minot iemeslus, kas spiedis Hornofu ar kompāniju uzbrukt viņa nevainīgajam degunam: proti, tas, ka viņš nav gribējis pieļaut skolotāju apkrāpšanu.
Arī šoreiz sods nepagāja vainīgajiem secen, un vecais ģeogrāfijas skolotājs uzteica Kadrabu, svinīgi paziņodams, ka viņš esot krietns zēns un viņa godīgums vienmēr tikšot atalgots.
Tā bija todien otrā laimīgā zīme. Kadrabas dvēsele vairs nejutās nevarīga, gluži otrādi, tā bija enerģijas pilna, un Kadraba nozvērējās, ka noteikti mācīsies par garīdznieku, ja ar dieva palīgu labi uzrakstīs kontroldarbu.
Pēc stundām Kadraba aši paķēra grāmatas un devās uz mājām, bet, tā kā ceļš veda gar baznīcu, tad iegriezās tur un ilgi jo ilgi pielūdza dievu. Bija jau bez ceturkšņa divpadsmit, kad apkopēja lika dievlūdzējam pievākt mantas un iet ārā, jo viņa slēgšot baznīcu cieti. Kadrabam bija kabatā trīs kreiceri, un viņš, izgājis no baznīcas, izcīnīja lielu iekšēju cīņu: vai nopirkt par tiem jaunākajam brālim konfektes vai iegādāties sev stikla caurulīti, no kuras var šaut ar zirņiem. Tomēr viņš atcerējās savu pirmo kontroldarbu latīņu valodā un tas izšķīra cīņas iznākumum par labu konfektēm. Tāpēc viņš nopirka par ieteupītajiem trīs kreiceriem brālītim karameles un svēti apņēmās nenogaršot nevienu no tām. Viņš nepārtraukti centās sev iedvest: Ja apēdīšu kaut vienu karameli, tad nevarēšu uzrakstīt kontroldarbu.
Ceļā uz mājām viņš vairākkārt bāza roku kabatā, kur atradās vīstoklītis ar saldumiem, bet domas par draudošo pirmdienu ikreiz palīdzēja uzveikt kārdinājumu.
Viņs pārnāca mājās kā bruņinieks, kas uzvarējis visus ļaunos spēkus, un iedeva brālītim saldumus, visai aizkustināts par savu augstsirdību.
Tēvs piedraudēja viņam, ka dabūšot pamatīgu pērienu, ja tik vēlu nākšot mājās no skolas. Ja stundas beidzoties vienpadsmitos, viņam pēc piecpadsmit minūtēm esot jābūt mājās.
Kadraba jutās laimīgs, ka cieš nevainīgs, un cerēja, ka dievs tas kungs ieskaitīs šo nopelnu viņam pirmdienas kontroldarbā, sūtīdams palīgā savu svēto garu. Tāpēc viņš lēnprātīgi atbildēja tēvam, ka bijis baznīcā un lūdzis dievu. Tūliņ atgriezās briesmīgie pirmo kristīgo vajāšanas laiki, un Kadrabu nopēra ne jau tāpēc, ka tēvs būtu iesīkstējis pagāns: viņš tikai domāja, ka puika izgudrojis pagalam bezkaunīgus melus, negribēdams atzīties, ka blandījies apkārt.
Kad nevainīgi nosodītais Kadraba nolaidās zemes virsū no tiem cietēja augstumiem, kuros tēvs bija viņu pacēlis, tad noslaucīja pārestības izsauktās asaras un, atcerēdamies pirmdienas kontroldarbu, noskūpstīja tēva gādīgo roku un ar degošu miesu un svētlaimes pārņemtu dvēseli atkāpās pie loga, lai klusībā no sirds izraudātos.
Drīzāk gan tās bija prieka asaras, ka viņam atkal nācies ciest sava pirmā latīņu valodas kontroldarba vārdā, un savā iztēlē viņš jau redzēja, kā visuzinošais un visuvarenais dievs liek nolaisties svētajam garam ar ugunīgām mēlēm, kad Kadraba pirmdien sēdēs pie burtnīcas, un tā atalgo viņu par šo bargo sodu.
Nomierinājies Kadraba stājās mātei virsū, vai viņai nevajagot kaut ko atnest no veikala, - viņš ar prieku aizskrietu. Agrāk viņš vienmēr činkstēja, kad māte kaut kur sūtīja, bet tagad pats piedāvājās:
- Es aizskriešu pēc ķimenēm vai kā cita, vai varbūt jāuznes malka no pagraba?
Viņš tik ilgi mācās virsū, kamēr saņēma pliķi. Māte vai simt reižu bija atkārtojusi, ka neko nevajag, bet puika neliekas mierā: laikam grib tikt ārā no mājas, lai dzītu kādas palaidnības.
Kadraba pieņēma pliķi ar pateicību. Viņš panesa visu, lai tikai varētu pierādīt mīļajam dieviņam, cik viņš ir priekšzīmīgs zēns, un mīļais dieviņš tad arī sūtīja viņam pārbaudījumu pēc pārbaudījuma.
Viņš piegāja pie tēva un lūdza atļauju piebāzt pīpi. Viņam gribējās vēl lieku reizi parādīt, kāds viņš godīgs un pakalpīgs dēls, lai tikai dievs apžēlojas par viņu pirmdien un sūta savu svēto garu.
Kadraba diedelēja vai raudādams un raustīja tēvu aiz svārku stērbeles tāpat kā virtuvē māti aiz priekšauta, kamēr tēvs beidzot apžēlojās par viņu. Tad piebāza pīpi pēc labākās sirdsapziņas un, gribēdams vēl izdarīt sevišķu pakalpojumu, ne vien aizdedzināja to, bet arī aizsmēķēja.
- Tad tāpēc tu, blēdi, gribēji piebāzt man pīpi, man pats tiktu pie smēķēšanas! Ak tu bezgodi!
Jaunas lamas, jaunas raudas un jaunas cerības, ka pirmdien svētais gars nolaidīsies uz nevainīgā un teicamā Kadrabas galvu.
Kadraba neēda pusdienas, daļēji tāpēc, ka negribējās, daļēji tāpēc, lai ar šo upuri iežēlinātu dievu.
Visu pēcpusdienu viņš staigāja no viena dievkalpojuma uz otru. Māte pēc pusdienām viņam bija iedevusi kreiceri, to viņš aiznesa uz ziedojumu trauciņu pie Karela tilta, kur vāca ziedojumus svētā Vita katedrāles pabeigšanai.
Viņš skrēja uz turieni lietus gāzē un pārnāca galīgi slapjš un notašķījies ar dubļiem. Atkal bāriens, atkal pēriens un atkal cerības uz pirmdienu...
Nakti viņš pavadīja lūgšanās, no rīta jau krēslā piecēlās un aizskrēja uz agro dievkalpojumu, pēc tam palika arī uz nākamo.
Visu svētdienu viņš nodevās labdarībai, pat savas sadalīja trīs daļās un atdeva ubagiem. Tad viņš atkal stājās mātei virsū, lai sūta pēc iepirkumiem, tomēr māte viņu nekur nelaida, jo žēlabainie lūgumi likās visai aizdomīgi.
Svētdienas vakaru Kadraba pavadīja baznīcā dievbijīgā un tikumīgā noskaņojumā, mātes iedoto kreiceri atkal aiznesa uz ziedojumu trauciņu svētā Vita katedrāles vajadzībām, bet kabatas lakatu iedāvināja aklai ubadzei.
Nakti viņš astoņsimt reižu noskaitīja Sveicināta, Mūsu tēvs un Ticu, pirmdienas rītā vispirms aizgāja uz agro dievkalpojumu un tikai pēc tam uz skolu, pilns līksmu cerību, jo visu sestdienu un svētdienu bija uzvedies kā īsts paraugzēns. Taču svētais gars nenāca pār viņu, jo mīļais dieviņš, acīm redzot, domāja, ka šis godīgais zēns gan varēja divās dienās atrast laiku, lai iemestu aci gramatikā un izlasītu, kas tur rakstīts par pirmo deklināciju.
Un tā nu Kadraba par pirmo kontroldarbu savā mūžā saņēma pilnvērtīgu divnieku, jo tais desmit teikumos, kuri tur bija, varēja atrast tikpat daudz kļūdu, cik reižu viņš bija noskaitījis tēvreizi šais divās dienās, lūgdamies, lai dievs sūta viņam pirndien savu svēto garu.
Jaroslavs Hašeks, 1912.
Uz saturu Uz nākošo Nepatīk, pavisam prom!