Fragmenti no V. Suvorova romāna Kontrole

 

 

“Šeit man, Nastja, kamerā sēž četri labākie profesionāļi – kabatzaglis, kramplauzis, medvežatņiks (seifu uzlauzējs) un ļipačs.”

            “Ļipačs?”

            “Ļipačs. Tas, kurš viltoto naudu zīmē.”

            “Un es domāju, ka padomju vara visus viltotās naudas zīmētājus pie sienas pielikusi.”

            “Tā arī ir. Visus, izņemot pašus labākos. Paši labākie vēl Pasaules revolūcijai noderēs. Bez ļipačiem un medvežatņikiem Pasaules revolūcija neuzvarēs.” (...)

            Ielūkojās Nastja pa actiņu kamerā: sēž uz grīdas četrotne pa turku modei un kārtis spēlē.

            “Kā tā, vai tad viņiem cietumā atļauts kārtis spēlēt?”

            “Saproti, Nastja, cietums mums ir īpašs. Viņi ir mūsu skolotāji. Viņi tevi kabatzagļa un kramplauža amatā apmācīs. Noderīgi amati. Šeit mums ir paši labākie. No šejienes ārā viņi nekad ārā netiks. Lēnām un pamazām viņi mums savas zināšanas un iemaņas nodod. Tos, kuri negrib mācīt, šaujam. Bet kārtis... tās atņemt ir neiespējami. Mēģināju.”

            Visu var biedrs Holovanovs. Ar jebkuru lidmašīnu lidot. Ar jebkuru izpletni lekt. No jebkura ieroča šaut. Bet kārtis atņemt nevar.

            “Ieejam, kārtis ir pazudušas. Pārmeklējam kameru, pārmeklējam viņus. Kāršu nav. Izģērbjam, visu izkratam. Kāršu nav. Kamera tukša, kur paslēpt nav. Bet nav kāršu. Izejam no kameras, vēl neesam durvis aizslēguši, bet viņi jau sēž un spēlē.” (...)

 

 

            “Gribi, Holovanov, pastāstīšu, kur Sevastjans – medvežatņiks un viņa draugi kārtis slēpj?”

            “Tu arī to atklāji?”

            “Tur viss ir skaidrs. Vajag tikai atcerēties, ko jūs kratīšanas laikā nepārmeklējat.”

            “Mēs pārmeklējam visu.”

            “Jūs pārmeklējat visu, izņemot savas bikses. Jums taču ir darīšana ar profesionāļiem. Starp viņiem ir arī kabatzaglis. Jūs ieejat kamerā un sākat kratīšanu. Šajā brīdī viņš noglabā kāršu kavu tavā kabatā. Pēc kratīšanas viņš kāršu kavu no tavas kabatas atkal izzog. Kamerā viņš nav viens, viņi ir četri. Arī profesionāļi un, kaut arī nav kabatzagļi, bet palīdzēt viņam var. Kabatzaglis parasti ar partneriem strādā, grupā.”

            “Lūk, Nastja, ja tev ir taisnība, ja es kratīšanas laikā atradīšu kārtis savā kabatā, es viņiem tās atdošu, lai spēlē vien. Bet noteikti pateikšu, ka tu izdomāji, kur tās meklēt...”

 

 

Sevastjans – medvežatņiks tikai smejas, galvu grozīdams. Gudra tu esi, meitene, ai, cik gudra. Un savas stieplītes un āķīšus kārto:

            “Vispār tā, meitiņ, ja reiz tu esi tik gudra, savu noslēpumu tev izstāstīšu. Bija man dzīvē tāds mirklis, kad saslēdza manas rokas dzelžos un iebāza mani ķurķī. Vēlāk uz šejieni atveda. Apmāci, tā teikt, savā arodā, citādi... Bet es izlēmu: mācīšu gan, bet galveno noklusēšu. Šeit, klosterī, es astoņpadsmit gadus novilku, daudzus jūsējos savā amatā apmācīju, bet galveno noslēpumu tev pirmajai pastāstīšu. Žēl būs nomirt un noslēpumu sev līdzi kapā paņemt. Bet tu man iepatikies, tev pastāstīšu, un tagad tu viņu, to noslēpumu, glabā. Pastāsti citam, bet tikai tādam, kam sirds laba. Pastāsti tikai reizē mūžā un tikai tādam, kas to glabāt prot. Izstāsti tikai tam, kurš arī tālāk tikai vienu reizi atklās un arī tad tādam, kuru par īstu cilvēku uzskata. Tātad tā: kā stieplītes un āķīšus slēdzenē bāzt un grozīt, es tev parādīšu, tur daudz prāta nevajag. Tur nav tā sāls, tā sāls ir citur. Seifs no sākuma ir jāiemīl. Saproti? No visas sirds jāiemīl. Un no viņa neko neprasīt. Kramplauzis – tas ir kā celtnieks, kā dzejnieks, kā gleznotājs. Slikts ir tas gleznotājs, kas gleznu mālēdams, jau iepriekš rēķina, cik naudas par to saņems. Draņķīga glezna viņam sanāks, un naudu par to neviens tās arī neiedos. Māksliniekam ir jābūt radītājam, savas gleznas dievam. Viņam jau jāmīl savs darbs jau pašos pirmsākumos, no pirmajām idejām. Vai celtnieks – ir labi celtnieki, kas mīl namu, vēl pirms sākuši to būvēt, kas mīl katru ķieģeli, ko iemūrē sienā. Kas mīl katru naglu, ko iedzen sienā. Tam, kurš savu darbu mīl, vienmēr veiksies, un nams stāvēs gadsimtiem ilgi. Vai tu mani saprati?”

            “Sapratu.”

            “Un arī jūsu amatā viss uz mīlestību pamatojas, ar mīlestību sākas un ar mīlestību beidzas. Tad nu iemīli savu darbu. Un neskaties uz bruņotu seifu kā uz aukstu dzelzs gabalu. Iedomājies, ka viņš ir maigs radījums un ievainojams. kamēr seifs ar naudu piestūķēts, tad jebkurš kretīns viņu mīl, katru pie seifa velk. Kad seifs tukšs, nevienam nav vajadzīgs. Skumji un apbēdinoši taču viņam, tam seifam. Tāpat kā cilvēkam skumji un apbēdinoši: ja tev ir nauda un slava, visi tevi mīl, bet, ja nauda beidzas un slava izčākst, tā visi novēršas. Nu, vai nav stulbi un apvainojoši? Tad nu lūk, mīli seifu nevis naudas dēļ, kura guļ tā plauktos, bet vienkārši tāpat. Mīli seifu tā spēka dēļ, tā svara dēļ, tā biezo, nesadragājamo sienu dēļ. Un izturies pret viņu ar maigumu. Un lai tava attieksme nebūtu tāda: lūk, atvēršu tevi un iztīrīšu. Neatvērsies seifs dvēselei alkatīgai. Atdod seifam savu mīlestību, pretī neprasot neko. Vienkārši atdod. Varbūt tad seifs pats atvērsies. Pasaulē viss uz mīlestību pamatojas. Mīlestība – tā ir zelta atslēdziņa, kura visus seifus ver. Mīli savu darbu, un arī tas tevi iemīlēs. Mīli cilvēkus, un arī viņi tevi iemīlēs. Neizliecies, ka mīli. Mīli! Trīsreiz to tev saku.”

            Nozibēja aiz kramplauža Sevastjana muguras saulstars un Nastjai izlikās, ka viņa glavu apspīd zeltīts oreols.

            “Sevastjan Ivanič, vai jūs svētais?”

 

 

            Rītā – nāvessoda izpildīšana.

            Rīt viņas pirmā masveida nāvessoda izpildīšana.

            Sarakstā 417 notiesāto. Četrsimt notiesātajiem nav nepeiciešams rakt divas bedres. Ar vienu pietiks. Bedre jau izrakta. To izrakuši uz pāraudzināšanu notiesātie. Uz katra personīgas lietas zīmogs: Nostājies uz labošanās ceļa. Uz pāraudzināšanu notiesātie bija rakuši bedri ar skaidru nojautu, kādam nolūkam tā domāta. Kāda cita iemesla dēļ gan lai zeki mežā konvoja uzraudzībā bedri raktu? Pāraudzināmie raka un paslepus glūnēja uz konvoju: vai tikai to bedri sev nerokam? Un izlēma pāraudzināmie, ka ne sev. Mēs esam tikai divpadsmit, bet bedre tāda, kur vietas pietiktu arī visiem pieciem simtiem. Pāraudzināmie raka un priecājās – labi, ka uz labošanās ceļa esam nostājušies. Labi, ka ļaujam pāraudzināties. Tos, kuri nevēlējās pāraudzināties, bedrē apraks. (...)

            Un aizgāja nošaušanai paredzētie cilvēki divās plūsmās.

            Stāv biedrs Holovanovs bedres malā un šaudās. Blakus kāds pelēkā apģērbā veic otrā numura pienākumus. Viens šauj, otrs pistoles pārlādē. Pēc tam vietām apmainās. Visiem pašaudīties gribas.

            Blakus otra plūsma. Tur biedrs Širmanovs ar padoto.

            Puiši tik pieved notiesātos. Notiesāto izrauj no vagona ārā, uz muguras sasietās rokas izlauž uz augšu, lai galva noliektos zemāk par nabu un skriešus dzen uz bedri. Pie bedres rokas vēl tuvāk debesīm izlauž, lai uz ceļiem nokristu, un Širmanovs veikli šajā brīdī – pļiuks! pakausī.

            Labi ar pistoli nāvessodu izpildīt. Tāpēc, ka pistolei lode strupa. Šautenes patronai lode ir smaila, tā paredzēta lielām distancēm. Šautenes lode izskrien cauri. Bet pistoles strupā lode ir bremzējoša: tev virsū nākošo apturēs, uz ceļiem tupošo apgāzīs. Pistoles lode ne tikai nogalina bedres malā tupošo, bet arī iegrūž viņu bedrē.

Spēj tik pievest notiesātos! (…)

 

 

 

Stāstīja reiz Anna Ivanovna, inteliģenta skolotāja, izcietusi pilnu termiņu izsūtījumā, ka ir tāda iespēja izvairīties no nošaušanas. Ja saprot ļaudis, ka viņus uz nošaušanu ved lopu vagonos, nevis stolipinkās, tad ir iespēja atbrīvoties. Bet ne visiem.

Visi cilvēki, cik vien ir lopu vagonā, ieskrienas un triecas sienā: uhhh! Ieskrienas un triecas otrā sienā: uhhh! Un dziesmu auro: "Mēs mirsim!" Un piedziedājums tai: uhhh!!!

Sākumā triecieni pa labi un pa kreisi vagonu nekādi neietekmē. Viņi - cilvēciņi izdiluši, novārguši, bet vagons sver desmitiem tonnu. Bet cilvēka neatlaidībai pakļaujas pat četrdesmittonnīgi vagoni. Un pat lokomotīves. Vagons lēnām sāk šūpoties. Pa labi. Pa kreisi. Pa labi: uhhh! Pa kreisi: uhhh! Jo lielāks ātrums, jo labāk.

Konvojs, šūpošanās ritmu uztvēris, lec nost no tamburiem. Tur neko vairs nevar darīt - ja reiz šūpošanos ir sajutis konvojs, to ir sajutuši arī zeki citos vagonos. Un piebiedrojušies. Pašnāvnieciskas atbrīvošanās patoss slēgtajos vagonos izplatās gluži tāpat kā uguns pa Bikforda auklu. Un visa ešelona garumā skan dziesma: "Mēs mirsim!" Un visos vagonos cilvēki triecas vagonu sienās vienā ritmā.

Pirms nāves cilvēks sajūt atbrīvošanos. Palicis cilvēkam vairs tikai pāris minūtes, ko dzīvot, viņš jau saprot, ka ir miris, ka no nāves vairs neizvairīties, tūlīt, tūlīt tā būs klāt... Un tieši šajā brīdī cilvēks kļūst brīvs. Viņš beidz baidīties. Viņam vairs nav no kā baidīties!

Un ne jau tajā apstāklī ir brīvība, ka varbūt kāds no viņiem, vilcienam gāžoties, nesadragās kaklu, bet gan tajā, ka nebaidās vairs cilvēki nāves. Un vispār nekā vairs nebaidās.

Jātiek tikai vaļā no šīm lipīgajām un pretīgajām nāves bailēm, un cilvēks kļūst brīvs. Ja nav nāves nav bail, ne no kā cita arī vairs nevajag baidīties...

Un kāpēc vispār no nāves jābaidās? Tāpat agrāk vai vēlāk mēs nosprāgsim. Un lūk, tikai pirms nāves cilvēks saprot, ka visu dzīvi ir veltīgi baidījies. Ja nebūtu baidījies... pavisam cita dzīve būtu bijusi!

Kuru katru brīdi iestāsies rezonanse, un nolidos vilciens no uzbēruma ar riteņiem uz augšu. (...)

 

 

 

Nav briesmīgāku sāpju par tām, kuras izraisa atgriešanās dzīvē...

Guļ Nastja uz vēdera. Sāp katra šūna, viņa ar prieku gaida nāvi - atbrīvotāju. Tūlīt nāve pienāks, maigi pieskarsies, noskūpstīs un klusi uzsmaidīs Nastjai. Un paņems sev līdz.

Nastja gaida nāvi, bet tā nenāk. Nāves vietā atgriežas dzīvība. Un tas ir pats briesmīgākais.

Tā notiek arī tautas dzīvē: tūkstoš gadus tauta rāpjas augšup, augšup, augšup. Un apnīk tautai rāpties, lauzt nagus un aizelsties. Nogurst tauta. Un apstājas. Bet noturēties var tikai rāpjoties. Tauta apstājas un sāk slīdēt atpakaļ. Aizvien ātrāk un ātrāk. Krīt. Un ir tik labi lidot lejup. Nekādas spriedzes, nekas nav jādara, ne par ko nav jādomā, ne par ko nav jārūpējas. Gaiss arī svaigs. Un visi redz, ka tauta atrodas kustībā. Ar paātrinājumu. Un cik jauki vējš svilpo ausīs.

Un seko trieciens.

Dažām tautām tas ir nāvējošs.

Un pazūd tautas. Bet dažas nepazūd, un bojā arī neiet. Un briesmīgas sāpes, daudz sliktākas par nāvi pārpilda tautas dvēseli un miesu. Un apjēdz tauta, ka salauztas ir rokas kājas, varbūt arī mugurkauls un kakls, viss ir asinīs, viss sāpju caurausts. Ai, cik mokošas ir šīs sāpes! Un skan balsis: krist taču bija tik labi! Un ir taču iespēja kritienu turpināt - visapkārt vieni bezdibeņi, tikai vēl mazliet paslīdēt... Sāpes ir neizturamas. Rāpties atkal? Un tā gribas bezdibenī... (...)

 

 

 

Iet un iet meitene. Un pārdomā visu savu dzīvi. Un pēkšņi atklājums, pavisam vienkāršs. Viņas dzīvē ir bijis viss, gan labais, gan sliktais. Izrādās, viņai ir izvēle. Tas ir tikpat vienkārši, kā izvēlēties filmu valdības viesnīcā - izvēlies, ko gribi: drāmu, komēdiju, traģēdiju, farsu, piedzīvojumus vai vienalga ko. Tad lūk, ja izvēlēties atmiņās visu labo, tad iznāk, ka laba dzīve nodzīvota. Bet, atceroties visu slikto, slikta dzīve sanāk. Tā ir mūsu pašu izvēle, ko no pagātnes mūsu atmiņa izvēlas. Ja sagribēji savu dzīvi pārvērst triumfā, saki sev: mana dzīve ir triumfs, un sameklē savā atmiņā atbilstošus notikumus. Ja gribi laimīgu dzīvi - atceries laimīgos brīžus. Katram ir ko atcerēties. Kādu savu dzīvi katrs noformulēs, tāda viņa arī būs. Vari pats pēc savas vēlēšanās pārvērst par ko gribi: piedzīvojumos vai varonīgā epopejā. Bet ja pagājušo dzīvi ir tik viegli padarīt laimīgu, kāpēc lai  nevarētu arī nākotni padarīt par īstu, spilgtu laimes sprādzienu? Vajag tikai negatīvās emocijas ignorēt. Par slikto vienkārši nevajag domāt. Tikai jātic, ka viss būs labi. Vajag tikai izvairīties no sliktām atmiņām. Nevajag savu dvēseli piegānīt ar domām par atriebību, nevajag pieminēt ļaunu. Jāpiedod ļaudīm viņu ļaunums. Tas jāaizmirst.

Nastja smejas pati par sevi: vai viņa ir daudziem ir piedevusi, un vai daudziem vēl piedos? (...)

 

 

 

Laimīgs ir tas, kurš nebaidās zaudēt to, kas viņam ir. Un nebaidās tikai tas, kam nav ko zaudēt. (...)

Sanāk tā, ka interesanta un laimīga dzīve cilvēkiem ir tikai tikmēr, kamēr viņiem kaut kā pietrūkst, kamēr viņiem kaut ko gribas, kamēr viņi pēc kaut kā tiecas un kaut ko meklē.

Bet var pienākt dzīvē tāds mirklis, ka mēs iegūsim visu, pēc kā tiecamies, un būsim gatavi iesaukties: "Apstājies jel mirkli, cik brīnišķīgs tu esi!"... un atdot dvēseli velnam? (...)

 

 

 

Biedri čekisti, jūsu laiks atbildēt.

Biedri čekisti paklausīgi dodas uz nošaušanu. Ar izdauzītiem zobiem, sašķaidītām sejām, saplosītiem pirkstiem. Lec čekisti no autobusa ārā, uzsmaida saulītei un pavasarim. Čekisti steidzas: ātrāk, kaut tikai nošaušanu neatceltu. Daudzi pat nespēj noticēt, ka ir nodzīvojuši līdz nāvei. Pēdējo trīs mēnešu laikā viņi ir aizmirsuši, ka saulīte un pavasaris vispār pastāv šajā pasaulē. Aizmirsuši, kas ir diena un saule gaisma, un kā izskatās pavasaris. Viņi ir aizmirsuši paši savus vārdus. Viņi atceras tikai to, ka pasaulē ir nāve. Nāve, kas dod mieru. Nāve, kas atbrīvo. Nāve, gaidīta un neaizsniedzama kā sapnis. Tikai par to viņi bija sapņojuši moku kambaros. Un tagad saldā cerībā uz vieglu un ātru nāvi, viens otru apsteigdami, viņi steidzas.

Uz bedri.

Виктор Суворов, 1981.

 

 

Uz saturu        Uz nākošo       Nepatīk, pavisam prom!

 

Sazināties ar lapas uzturētāju