(1899 - 1902)
Ak, lakstīgala, nedziedi
Pie mana loga sērīgi,
Man rītu agri jāceļas,
Sirds kūst man vienās želabās,
Sirds tavām dziesmām līdzi kūst,
Kā viņas līst un rimst, un plūst.
Man rītu agri jāceļas,
Man saules nav tais istabās,
Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.
(1896)
Taupi katru kapeiciņu,
Pēcāk būs tev simtiem rubļu:
Taupi ēdot, taupi dzerot,
Dzīvo mitrās pagrabtelpās, -
Ja vēl tad nav simtiem rubļu,
Droši būs tev agra nāve.
Taupi katru kapeiciņu,
Taupi ēdot, taupi dzerot,
Bet tik saprot mani labi:
Taupi tik no svešas mutes,
Tad vis tukšā nepaliksi,
Daudz būs naudas, vairāk grēku.
(1896)
Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi:
Dzird par grūtdienīšu raudām,
Tūdaļ kabatā bāž roku,
Izvelk savu nēzdodziņu.
(1895)
Dziļākas domas
Smadzenes izvaid
Bezveida murgos,
Kvēlošās jaunās;
Domas tik plašas
Tirdošas, smagas
Itin kā liktens
Dzelžainā vara.
Nekāda prieka
Domāt šīs domas,
Bēgtu kur bēgsi?
Tver, glauž un samin.
(1900)
Līst lieti, vēji pūš un vakars vēls.
Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.
Jūs domājat, ka paudzušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?
Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām
Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?
Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, -
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.
Runas un darbs
(1909)
Runas ir garas,
Darbs ir īss;
No darba varas
Liktens trīs.
(1907)
Spoža saule, kupla lazda,
Mīksta zāle pavēnī:
Pusi dienas sagulēju,
Otru pusi saspņoju,
Debess pļavā ganīdams
Baltas debess aitiņas.
(1908)
Ko dari, to dari pats,
Lai palīga nelūdz tavs skats:
Palīgs, ja spēs, tad darbu tev jauks,-
Nespēs, tad sevi par darboni sauks.
(1908)
Noguris patveries dabā,
Bet stipram i tad tev ir jābūt.
Daba tev nespēj būt draugs,
Draugs sevim esi viens pats.