Kaut
kas ļoti svarīgs, kurā vērts iedziļināties.
(Papeldi
pārdomu ūdeņos!)
Cilvēks,
ieslīgstot atmiņās par pagātni, atceras vairākus spilgtus momentus, kuri
vairs diemžēl nav izdzēšami. Bieži vien mēs nožēlojam savu rīcību,
izturēšanos, skarbos vai arī gļēvi maigi teiktos vārdus. Atceroties mēs kļūstam
dusmīgi un neapmierināti par sevi, par savu stulbumu un gribasspēka trūkumu.
Mēs tā darījām, jo tajā brīdī tā bija pieņemts, tā bija drošāk un ērtāk.
Patiešām, kāpēc stāvēt vējā, ja var aiziet no tā.
Vairums nerīkojās tā, kā viņiem sirds lika, neizpauda savu brīvību,
bet aizslēpās aiz maskas, domādami tikai par to, lai sabiedrība viņus pieņemtu.
Tā ir murgu un melu dzīve.
Liels sarūgtinājums, atceroties aizgājušos skolas gadus, jo nedzīvoju
pēc sava prāta, bet mūžīgi raizējos, ko par to teiks citi. Un tā katru
dienu. Jā, jā, arī šodien. Es kaut kur sameloju, gļēvi nobijos, nepateicu,
ko domāju, kad tas bija vajadzīgs. Mēs esam ļoti vāji. Bet tas tā.
Daudzi, tai skaitā arī es, nožēlo,
ka pirms vairākiem gadiem tik nepareizi rīkojās, taču kā likums būs, ka
kaut kad nākotnē atausīs atziņa, cik absurdi mēs esam rīkojušies šodien.
Dotajā brīdī tas likās vieglāk, piesardzība prasīja, bailes no
nezināmā, taču tā rezultātā nākotnē tevī pamodīsies kauna sajūta par
sevi. Savu iepriekšējo dzīvi tu atkal uzskatīsi par izniekotu un stulbu.
Tāpēc, tautieši, saprātīgie cilvēki! Tas nav viegli, bet, lai ko jūs
darītu, lai kā rīkotos un domātu šodien, kaut vai tieši tagad, vienmēr
padomājiet, ko jūs par šodienu domāsiet pēc 10 gadiem,
jo tad kaut ko mainīt būs sen par vēlu.
Šai lietai ir jāiesakņojas mūsos, pretējā gadījumā varbūt tieši
tev būs pretīgi atcerēties savu pagātni.
Ó
DP, [email protected]
23.05.2000., 23:53.