Da nu jūs visus!
<Redaktora piezīme: 'Ejiet jūs visi dirst! - es teicu cilvēkiem. Un viņi tieššām aizgāja. Visi.'>
Dzīve šodienai(2002)
Togad mēs abi vēl nezinājām,
Ka visām lietām reiz pienāk gals.
Mirklis, ko kopā izbaudījām,
Tajā naktī mums šķita tik garš.
Dzīve man tagad šķiet pārāk īsa,
Apnicis atmiņās kavēties,
Steigšu izmantot katru brīdi,
Kurā jebkas var atgadīties.
Darīšu visu, kas ienāks man prātā,
Ja vien tas prieku šai brīdī man sniegs,
Centīšos ignorēt katru plānu,
Kuru man mēģinās uzspiest ikviens.
Dzīve ir dāvana, tāpēc es esmu,
Lai no tās labumu gūtu vienmēr.
Tāpēc man nospļauties, kas notiks rītu,
Un vakardienas man ar vairs nav žēl.
Veltījums noriebušajai cilvēcei(2002)
Paklausies,
Es saku tev, cilvēk,
Kuru satieku ik uz soļa.
Tu esi katrs,
ko redzu,
un diendienā piedzīvoju.
Tu neesi gudrāks par mani,
Tu neesi man nekas,
Ja bieži mani uzvarēt
grasies,
Tad drīz lūzīs tavs cīņas
spars.
Man nav žēl
Savu laiku ziedot,
Lai pa žokli tev spēcīgi
krautu,
Un lai tavus uzskatus stīvos
Vienreiz izsistu tev ārā no
galvas.
Ei, ko līgojies, cilvēk,
Vai viens sitiens tev jau ir
daudz?
Tad skrien labāk ātrāk
kārties,
Pirms lūzt otrreiz tavs
galvaskauss!
Besis(2002)
Kāds
tukšums visapkārt,
Kad
balsis skan,
Jo
šie vārdi ir sekli.
Visi
mērķi un lozungi cildenie
Man
jau sen šķiet kā mēsli.
Katru
dienu un brīdi,
Kur
vien kāju speru,
Skan
vārdi.
Visi
cilvēces uzskati, runas un domas
Manās
acīs ir kļuvuši brāķi.
Visus
pasūtīt vēlos
Un
visiem, kas auro,
Vēlos
mutes aizlīmēt ciet,
Lai
ir klusums un miers
Un
lai beidzot
Rodas
iespēja tālāk iet.
Tāpēc
ieteikums visiem veselīgs
Ierobežojumi(2002)
Kad
tu spēsi aizmirst vārdu,
Ko
tev senči devuši,
Atrast
dzīves īsto jēgu,
Ko
tev ļaudis zaguši?
Kad
tu spēsi redzēt lietas
Savu
acu gaišumā,
Novilkt
aizspriedumu brilles,
Pārtraukt
dzīvi dzērumā?
Kad
tev mājās smaržos sienas,
Tavu
domu svaigumā?
Vai
ne tad, kad vienreiz beigsi
Dzīvot
tā kā cietumā?
Ambulances durvis veras,
Iekšā medmāsiņa steidzas-
Atkal mierā neliek mani,
Atkal kādu operē!
Iesteidzas tā zālē veikli,
Uzvelk zilu halātiņu,
Padod skalpeli, sauc ārsts,
Tagad griezīsim mēs viņu.
Pacients jau krampjos
raustās,
Aukstiem sviedriem noklājas,
Tuvojoties nazim jūt,
Ka narkoze vēl nedarbojas.
Ārsta skatiens liesmās kvēlo,
Liekas, ka tas sātans pats.
Tāds jau ļaudis nemāk žēlot,
Tikai durstīties kā traks.
Tomēr cer vēl pacients
Mainīt lietas būtību,
Un ar kājas spērienu
Izvairās no tvēriena.
Ārstam tagad sirds jau
stājas,
Medmāsiņa apdomājas-
Nafig es te vispār nācu?
Man šis darbs jau sen pie
kājas!
Uzsmaida tā pacientam,
Abi priekā iespiedzas-
Ko vēl pilnai laimei vajag?
Ņemam kāzas rīkojam!
Tādas lietas notiek dzīvē,
Kad nelaime par veiksmi
kļūst,
Nekad nedrīkst pārstāt cerēt,
Vajag optimistam būt.
Kad
sāpēs, citreiz domāsi, ka ir par maz,
Jo
esi pelnījis daudz vairāk asaras.
Bet
tai pat laikā arī citus nežēlosi tu,
Jo
tik dēļ viņiem dzīve pilna ciešanu.
Tu
kādu brīdi dzīvosi kā sastindzis,
Un
nemitīgi dusmās vārīsies,
Da
nu jūs visus, tu vēl kādu brīdi teiksi,
Līdz
savās atmiņās šo sāpi lolot beigsi.
Bet
pienāks laiks, kad atkal kļūsi brīvs,
Jo
dzīve vienmēr tevi augšup dzīs,
Un
atkal jaukas dienas piedzīvosi tu,
Un
atkal dzīve sniegs tev gandarījumu.
*** (2002)
Šodien man pietiek ar darbu,
Un maizi, kas ēsta no bada.
Kuram cilvēkam bija ļauts
Laupīt man pavasari?
Izdziest pavardā uguns,
Trūkst gaismas, kam pievērst
skatu,
Kurš turēja mani verdzībā
Līdz pienāca atvasara?
Pamodies turpinu sapņot,
Jo sapņu man prātā bez gala,
Ja vēl kas nav piedzīvots
dzīvē,
Tas panākams sapņu varā.
kad
vakars klāt,
tā atkal
nagus asina,
lai dotos
medībās,
tās vīrs
nemazam nenojauš,
ar ko tā
aizraujās,
tai
hobijs naudu pelnīt
ir
nemitīgās izpriecās,
ik nakti
piedzerties
un svešās
gultās vārtīties.
bet labi
viss tas nebeigsies,
būs jāiet
ārstu vizītēs,
līdz tai
ar sifilisu
beigsies
jautrā dzīvīte.
Un
smaida.
Laikam
pats Džekijs Čans
Kādu
noziedznieku
Grib
baidīt.
Pie
rokas tam cirvis,
Jau
muskuļi saspringst,
Starp
lāpstiņām revolveri,
Kas
plaušās nāvīgi tēmē.
Laiks
doties, Džekij,
Skan
mirdzošā stobra virzienā balss,
Un
Džekijs pamazām paliek bāls.
Laiks
doties, nāve jau gaida,
Un
pienācis taviem kautiņiem gals.
Slāpes
pēc gudrības (2002)
Es atkal grāmatās veros
Un burtus dzeru,
Bet aizvien vairāk man slāpst
Pēc gudrības konkrētās,
Kuru izlasīt steidzu.
Kaktā grabažas mētājas,
Ārā cilvēki sauc mani talkā,
Bet man... nav laika,
Es zinībās veros.
Es dzeru.
Sajūti
sāls garšu
Vienreiz,
bet pilnīgi, pietiekoši
Tik,
cik var izgaršot.
Sajust
un aizmirst?
Bet
vai tev sanāks
Šo
kaislību aizmest?
Tikai
viens brīdis
Atmiņās
dzīvo
Un
nav vairs apklusināms.
Negadījums
uz ceļa (2002)
Kamēr es
stopēju,
Es domāju-
Vai kaut
kur tālumā nedeg mežs.
Bet...
mani notriec lielgabals,
Un es esmu
BEIGTS!
***
(2002)
Bērnība
pazūd-
Mans
kara lauks,
Atveras
mūžības vārti plašie,
Pazūd,
kas bijis,
Jo
nu viss ir jauns,
Un
ir laiks pašam lēmumus pieņemt.
Ardievu,
vecāki,
Jūs
zinājāt daudz,
Bet
nespējāt visu man iedot!
Nu
ir jāatdzīst mums-
Esmu
gurāks par jums,
Savu
dzīvi nu pats sākšu veidot.
Dzīve
mācīs mani,
Un
es būšu tās draugs,
Cilvēces
viedokļi man būs pie kājas,
Lielie
sapņi vienmēr
Mani
ceļā sauks,
Dzīvā
zeme būs manas mājas.
Neapdomīgā
jaunatne (2002)
tev
krekls vaļā,
es
čukstēju klusi,
kaut
pati to atpogāju,
viņš
izmisis metās man virsū,
jo
es viņu uzbudināju.
pēc
stundām divdesmit četrām
mēs
pamodāmies,
nē,
nē, nekas jau nav bijis-
mēs
izlikāmies.
Esmu
(2002)
Es esmu mākslinieks.
Es esmu viens no daudziem,
Kuram sāp, kad putnam salauž
spārnus.
Es esmu viens no tiem,
Kas neaizmieg,
Kad saule riet.
Es esmu ziedošs pavasars.
Es vēlos dzīvot mūžīgi,
Bet kāds to aizliedz.
Es esmu mākslinieks.
Es esmu viens.
Man pietiek.
Vēstule no baznīcas (2002)
Es
atjēdzos katoļu baznīcā,
Kur
Marijas tēla tuvumā
Man
pietrūka tevis.
Starp
augstajām sienām salstot,
Es
locīju ceļus.
Kā
priekšā- nezinu, jo nedomāju,
Man
pietrūka tevis.
Es
nokļuvu aukstā kapsētā
Turpat-
baznīcas pagalmā,
Man
pietrūka tevis.
Šai
nervozā, kliedzošā tukšumā
Man
beidzot kļuva žēl sevis.
Šeit
vēlējos atrast Dievu,
Bet
tādu es Viņu negribēju,
Man
tikai ļoti pietrūka tevis.
Es
atjēdzos viens,
Kurš
iestāstīs man,
Es
biju tur viens.
Un
pietrūka man
Tieši
tevis.
Vasaras
dienā
Sarkani
āboli birst,
Pēc
saules ilgojas kāds,
Kas
mirst.
Virs
galvas nav debesis,
Dziest
putnu balsis,
Bet
klusi čukst sirds-
viss
piepildīts!
***
(2001)
Pa vidu bitēm dūcošām un smaržojošām puķēm,
Es skrienu smiedams, neapstādams.
No saltuma un sastinguma tagad.
Kā vējš es traucos un kā lapa viegli lidoju,
Kā saules stars es pazemīgi vēroju.,
Un karsēju.
Bet mani nevar, nevar apstādināt it nekas,
Jo šobrīd kļuvis mežonīgs mans gars.
Vai dzirdi? Nāk mākoņi, kas zibeņus un negaisu
šeit nes,
Un beidzot redzu kāds lielāks ir un stiprāks
nekā es.
Miers.
Un senā sajūta, kas atkal
mājās sauc.
Mājas.
Kur apstāties un padomāt,
pirms atkal tālāk trauc.
Gaisma.
Tā vienmēr ceļā spīd, ja vien
ir gaiša tava sirds.
Kā rīts.
Kad pamostoties zini droši
tiks sapnis piepildīts.
Bezrūpīgā
dzīve (2001)
Tu iegāzies gultā
Un sajūti minūtes rit.
Un pāri visam, kas tavā
prātā,
Pie sienas pulkstenis sit.
Kur stunda aizskrien
Nav nozīmes brīnīties tev,
Ik pārdomu brīdis
Uz jaunu pasauli durvis ver.
Viss vieglāks kā liekas,
Viss bezrūpībā dzīvs.
Ļauj aiznest vējam bēdas,
Trauc līdzi tam debesīs!
Laika
ietekme (2001)
Kad laiks ir stiprāks
Par tavu iespēju piecelties,
Tu atrod iemeslu.
Kad laiks ir stiprāks
Par tavu neizsapņoto sapni,
Tu aizbildinies.
Kad ir stiprāks
Par tavām nepiepildītajām
vēlmēm,
Tu izvairies.
Kad laiks kļūst stiprāks par
tevi pašu,
Tu padodies.
Apjukums
(2001)
Es stāvu viens, nezinu vairs
Uz kuru pusi man iet.
Nav nozīmes tam,
Jo viss vienāds man
Šajā brīdī šķiet.
Viena doma, kas neatstāj mani
,
Liedz man izvēlēties.
Lai kur es ietu,
Redzu vienu lietu
Pasauli vienādās krāsās.
Pasauli kāda krāsās.
Es stāvu viens, nezinu vēl
Uz kuru pusi man iet.
Domās, kuras pavada mani,
Kāds blakus iet, man šķiet.
Idille
(2001)
Un katrā
zarā cukura lāstekas spīd
Šai naktī
zvaigznes bez gala
Ko nabagu
bērni no rīta salasīs
Cerības
(2001)
Un pienāks diena,
Kad kuģis pie apvāršņa tevī vairs neradīs ilgas.
Tu mīlēsi,
Un aukstās dienas tev šķitīs siltas.
Arī vējš ja spēcīgi pūtīs,
Tu spēsi būt mierīgs
Tu spēsi būt priecīgs.
Pienāks brīdis, kad tevī radīsies vārdi,
Ko atbildēt tiem,
Kuri jautās kāpēc?
Un tas tev būs viegli,
Un tas tev būs pārāk viegli,
Lai skumtu.
Jo tevī būs vēl vairāk ko teikt,
Jo tevī radīsies dziesma.
(vai tu tici, ka tevī kādreiz radīsies dziesma?)
Tu skanēsi
Vēl vairāk kā putni,
Tu skanēsi tālu
Kā kuģis pie apvāršņa.
Tur tiešām dzirdēs šo dziesmu,
Bet tu būsi drošs,
Un kuģis pie apvāršņa tevī vairs neradīs ilgas.
Nespēks
(2001)
Kāp
augšā!,
man
slīdēja kājas.
Mans
brālis man rādīja sauli,
Viņš
bija tuvu,
Bet
es pārāk tālu.
Bērnība
(2001)
Sarkanās
eglēs bumbieri karājas,
Bumbieri
rūķu mājas,
Tā
notiek, kad bērni sarunājas
Un
prātā pasakas krājas.
Pienāk
brīdis, kad bērnība aiziet,
Bet
bērns tevī nespēs aizmigt,
Tie
paši rūķi vienmēr liks tev smaidīt,
Tās
pašas pasakas saistīs.
*** (2002)
Eh,
dzīve ir tā vērta
Lai
ūdens šļakatās mirktu
Un
lietu par brāli sauktu.
ES
ESMU DZĪVS!
Viens
brīdis pie kapakmens
Un
vētrā zem ozola ar,
Man
pietiek,
Man
pieder bez gala
Un iespējas viena pēc otras
Pasauli
zem kājām man liek.
Princese (2001)
Dejo, princese!
Tavos matos mirdz zelts
Tavu acu gaisma tumsībā spulgo.
Saņem dienā sauli
Un atspīdi tumsā,
Slāpē tumsības bērnu lūdzošās ilgas!
Griezies un vijies,
Ar skaistumu apbur
Tos , kas skaistumam sen jau ir slēguši sirdis,
Tavi mati ir zelts
Tu no laimības staro un mirdzi!
Tevī klusums?
Bet tas spēcīgs,
Tas par vārdu spēj vairāk iedot.
Klusums pulsē,
Kad tu griezies dejā,
Tavi soļi pasaku vārdus veido.
Dejo, princese,
Tavā dejā mirdz zelts,
Tavu soļu valoda sirdis priecē
Dejo ilgi,
Kamēr pateikts būs viss
Kamēr tumsības bērni pasaku dzirdēs!
***
(2001)
Kurš
neskan klusi
Kurš
kā sprādziens
No
sirds pār zemi plaukst
Eh,
es gribētu
Mest
vējam sejā smiltis,
Lapas,
zarus
Un
ziedus no kātiem raut
Viss
pa labi, pa kreisi
Man
apkārt un visur
Kas
es nezinu nevajag man!
Brīvais
Gars šeit tu valdi,
Šeit
tu atraisi mani
Sniega
laukā
Kur
ledus zemi klāj...
...mana
sirds trakot neapstāj.
*** (2001)
Kāds elpo
Tuvu man,
Pie manas mājas sienas.
Bet manis nav
Ir tikai gaiss,
Kam cauri migla plūst
Un nepieskaras.
Man gribas skanēt,
Man gribas citreiz pēdas
atstāt,
Bet esmu kluss.
Un zvana skaņas manī ilgas
atstāj
Jo cauri tikai migla plūst,
Kas nekad nepieskaras.
Tuksneša
krastā (2000-2002)
Uzzīmē
man vienu redīsu
Stādītu
jūras krastā!
Tad,
kad tu būsi pabeidzis,
Viņš
tev nodziedās dziesmu
Blakus
es sēdēšu zālē,
Jūrā
un tuksneša smiltīs
Visur,
kur vien tu iesi
Atceries
es esmu līdzās
Astoņas
sulīgas ogas
No
tuksneša kaktusa nokrīt
Zini,
ka tad, kad es nākšu
Pār
tevi līs ogu lietus
Klusa
lūgšana par sauli
Un
par sevi
Vakarā,
kad zeme sniegā salst,
Kāpēc
esmu Viduslaiku cilvēks
Vietā,
kur tam dzīvot
Nav
vairs ļauts?
Pārāk
daudz nav atminētu mīklu,
Kuras
sirdīs savās slēpjam mēs,
Pasaule
nes solījumu lāstu,
Viss
ir aizmirsts,
Tu
tāpat kā es.
Šobrīd
vēlos kaut es būtu kalnos,
Kad
pār zemi ausīs Ziemassvētku rIts,
Tur
es spēšu tuvāk piekļūt Kādam,
Tālāk
aizejot no pasaules.
Gribu
lūgt par sevi vienu vārdu,
Pārējos
par citiem izdziedāt skaļā Ziemassvētku dziesmā,
Izlūgt
mieru mūsu dvēselēm.
Dzirdi!
Pasaku kāds stāsta
Kas
ar zvaigznēm kopā lejup krīt
Visa
zeme zvaigžņu piebārstīta,
Bet
pār to jau Kristus zvaigzne spīd.
Garāmgājējs
(2001)
Tu esi mūzika
Tu esi dziestoša zvaigzne
Pēc kuras vēl ilgi ilgojās
sirds
Tu esi zieds ceļmalā
Kuram simtām reiz garām iets
Un aizmirsts
Taču tu ziedi
Tu dzīvo
Tavu smaržu spēj vējš
Manā sirdī ienest
Un es dzīvošu
Un es dziedāšu
Kamēr vēl spēks man būs
Par tevi
Par
sajūtām (2001)
Dodiet man vienu dienu
Brīvu bez balsīm, bez
tautas.
Dienu, kad nedzird mani
Neviens.
Jo nevaru klusēt par to, kas
bijis
Un to, kas no pagātnes solīts.
Tas palicis, kaut lietus jau
nolijis,
Neaizskalots.
Atmiņas pagātni gaismā iznes,
To apklājot, kļūstu par
tumsu.
Vēlos dienu bez svešām acīm,
Lai neizdzistu.
Dedz manī, pagātne, sarkanām
liesmām,
Redzi, nevaru atbrīvot tevi,
Esam sasietas kopā sadegšanai,
Bet es atdodu sevi piedošanai
Kas ar vienu vārdu tiek
aizmirsts,
Kļūst Neatgriežams.
*** (2001)
kad
ir bail
vienmēr
būs kāds
kas
sauks
atpakaļ
un
kad tumsa nes tev pāri
smagās
skumjas
atnāks
lietus
lai
tās noskalotu
klausies
!
Kad
ap pusnakti sirds zvanīs
Tā
kā pulkstens
Jaunu
rītu nesošs
Tikai
tev un tikai tavā krastā
Šorīt
ūdensrozes uzplauks
Vasaru
aizvadot (2001)
Man
ir bijis laika daudz, pietiekoši,
Citreiz
aiz uguns slēpjoties, mākoņiem slapjiem.
Esi
ar vasaru, neatmet cerību saistošo!
To,
kas var celt.
Ceļa
kad priekšā vēl daudz
Un apstāties
nevar, negribas,
Kad
bērna sapni ar mokām
Un ilgām
laiž prom.
Tev
nesāpēs, neskanēs, dažreiz
Tik
dzirdēs kā mēness aiz loga
Pastaigā
tevi sauc.
Mēness
tik spožs un kā āķis
Starp
zvaigznēm dejo un skaita
tā
balss ir tik aicinoša.
Tevi
bez skumjām miers apņem,
Miers
cerīgs, bez bailēm
Un nomākt
nespēj.
Un vairāk
par visu tu novērtē to,
Ka tagad
kokiem pieskārties vari,
Un zāli
sajust. Un pavasari?
Ak nē,
tas ir rudens tik gaišs,
Un tas
nebiedē, kaut arī iet laiks.
Standarta
kristieša ikdienas lūgšana (2001)
Es redzēju
sevi kā zelta trauku vīzijā,
Bet
Sātans man meloja Tu esi bleķa bļoda.
Nāk
Jēzus, saka Netici!
Tu kļūsi
noskalota.
Es esmu
smags no putekļiem,
Kas
neatļauj man spīdēt,
Un tas,
ko uzkrauj pasaule,
Liek
nebrīvē man dzīvot.
Tas
bēdas, izmisumu nes,
Es nerodu
sev vietu,
Es esmu
neglīts, pienaglots,
Lai
projām neaizskrietu.
No kurienes?
No vēstures,
Kur
mani Sātans glabā.
Viņš
iznīcināt mani grib
Un turēt
tumsā savā.
Nāc,
Jēzu, mani nomazgā,
Nāc
savā mīlestībā,
Lai
atkal zeltā atspīdu
Es
tavā pakļautībā.
Tu gaisma,
es vēl bērns
Bez
prāta, bet ar sirdi,
Steidz
pildīt manu lūgšanu,
Jo zinu
tu to dzirdi.
Mans,
Jēzu, šķīsti mani, jā
Šobrīd
uz visiem laikiem,
Ar savu
Garu notīri
No visiem maniem traipiem!
| Sazināties ar autoru! | Atpakaļ! |