Arābu un Izraēlas karš
Benijs Moriss*

1948. gada 2. novembrī rietumos no Galilejas jūras, mazā beduīnu apmetnē ieradās Izraēlas aizsardzības spēku (IDF) patruļa. Šo apvidu, līdz ar visu centrālās Galilejas ziemeļu daļu pirms vairākām dienām bija iekarojuši IDF, veicot tanku triecien ar kodēto nosaukumu “operācija Hirams”.

Patruļa pārbaudīja apmetnes apkaimi, meklējot bruņojumu. Netālu no virsotnes Nr 213 tā atrada divu pirms mēneša bez vēsts pazudušu izraēliešu karavīru līķus ar nocirstām galvām. “Pēc tam patruļa nodedzināja arābu apmetni un atgriezās bāzē, vedot sev līdzi 19 beduīnus. Bāzē tika veikta izmeklēšana, lai noskaidrotu tos, kuri ņēmuši līdzdalību naidīgās akcijās pret mūsu armiju, pēc kuras komanda Haima [Hajuna] vadībā gūstekņus izveda no bāzes, kur likvidēja 14 no tiem. Pārējos nogādāja karagūstekņu koncentrācijas nometnē.”**

Pēdējos piecdesmit gados atklātībā nācis pavisam maz šādu dokumentu no Izraēlas arhīviem. Daļēji tāpēc, ka šādas akcijas īstenojušie karavīri un virsnieki reti atstāja to aprakstus, daļēji tāpēc, ka šādu notikumu dokumentētas liecības vēl joprojām glabājas IDF arhīvos, kur cenzori dara visu, lai dokumenti, kuri atklāti apraksta slepkavības un deportācijas, nenonāktu plašākas sabiedrības rīcībā. Taču informācijas noplūde laiku pa laikam notiek.

Šobrīd, pateicoties ANO dokumentiem, amerikāņu un britu dokumentiem, un nelielam skaitam dokumentu, ko 80. gados atrada Izraēlas civilajos arhīvos (Izraēlas valsts arhīvā, politisko partiju arhīvos, privātajos arhīvos), mēs zinām par vairāk nekā duci masveida arābu iznīcināšanas gadījumu pirmā, 1948. gada arābu-Izraēlas kara laikā. Šo slepkavību mērogi ir dažādi - sākot ar pārdesmit nejauši sagūstītu civiliedzīvotāju vai vairāku desmitu tikko ieņemta arābu ciemata iedzīvotāju nošaušanu (kā tas notika, piemēram, operācijas “Hirams” laikā Mažd-el-Kurumā, Binā, Dir-el-Assadā, Ilabunā, Džišā, Salihā, Safsafā un Sasā), līdz pat tādiem gadījumiem kā ap 250 sagūstītu civiliedzīvotāju apšaušana pēc Lidas (Lodas) pilsētas, dienvidaustrumos no Tel-Avivas, ieņemšanas 1948. gada 12. jūlija pievakarē.

Pēdējos gados, pateicoties jaunu dokumentu nākšanai atklātībā, kā arī aculiecinieku un notikumu līdzdalībnieku sniegtajām intervijām, konstatēts, ka Izraēlas karaspēks bieži iznīcinājis gan civiliedzīvotājus gan karagūstekņus arī nākošajos karos 1956., 1967., 1973., 1982. gados. Lielu daļu Izraēlas sabiedrības, kas audzināta ar ticību savam morālam pārākumam un “tīro roku” doktrīnai, šī atklāsme šokēja. Vienmēr tika uzskatīts, ka izraēliešu kaujiniekus, gan tos, kas līdz 1948. gadam bija “Hagana”, lielākās pagrīdes kaujas organizācijas rindās, gan tos, kuri pēc tam dienēja IDF, mācīja nesmērēt rokas ar zvērībām. Ja arī par ko tādu kas kļuva zināms, no tā norobežojās kā no retiem izņēmumiem, atsevišķiem, neraksturīgiem gadījumiem.

Patiesība gan ir pilnīgi citāda - un tas nav nekāds brīnums. Visas arābu/izraēliešu konfliktu virknes pamatā bija abu pušu dziļi iesakņojies naids vienai pret otru, eksistenciālas bailes, kas cauraudušas gan Izraēlas ebrejus, gan arābus. Bez tam karadarbība vismaz daļēji notika apvidos ar ļoti lielu civiliedzīvotāju blīvumu (visā Palestīnā 1948. gadā, Gazas sektorā 1956. un 1967. gados, Rietumkrastā un Golanas augstienēs 1967. gadā, Dienvidlibānā un Beirutā 1982. gadā). Nogalinātie un ievainotie civiliedzīvotāju vidū - dažkārt tīši, visbiežāk netīši, - bija praktiski neizbēgami.

Visasiņainākais no šiem kariem, bez šaubām, bija 1948. gada Karš par neatkarību. No 1947. gada novembra līdz 1948. gada maijam pilsoņu un partizānu karš starp Palestīnā kaimiņos dzīvojošajām arābu un izraēliešu kopienām, bet no maija jau klasisks tikko dibinātās Izraēlas valsts bruņoto spēku karš ar tajā iebrukušajām arābu valstu armijām. Tas, ka karu sāka arābi - palestīnieši 1947. gada novembrī un decembrī, arābu valstis 1948. gada maijā, ka karš izrādījās tik ilgs un ebrejiem tik asiņains (viņi zaudēja 6000 karavīrus, t.i. apmēram 1% no valsts 650 000 iedzīvotājiem), - tikai uzkurināja naidu pret arābiem un pastiprināja tendenci uz nežēlību. Abu karojošo pušu nežēlību vēl uzkurināja ziņas - dažkārt patiesas, dažkārt izdomātas, - par pretējās puses īstenotajām zvērībām. Atriebība bieži vien bija gan ebreju, gan arābu rīcības galvenais motīvs.

Divus no trim ebreju grautiņiem 1948. gadā izraisīja ebreju zvērības pret arābiem. 1948. gada 30. decembrī teroristi no “Irgun Cvai Leumi” (“Nacionālā kaujas organizācija”) uzspridzināja bumbu Haifas apkaimē, autobusa pieturā pie naftas pārstrādes rūpnīcas vārtiem. Seši arābi mira uz vietas, vairāki desmiti ievainoti. Rūpnīcas strādnieki, bruņojušies ar nūjām, nažiem un stieņiem, metās atriebties, iebrūkot ebreju kopienas mājās un nogalinot 39 cilvēkus. (Savukārt “Hagana”, atriebjot to, naktī uz 31. decembri iebruka netālu esošajā Balad-eš-Šeihas ciematā, kur dzīvoja daudzu rūpnīcas strādnieku ģimenes, un nogalināja aptuveni 60 arābus.)

Līdzīgi notika 13. aprīlī arābu partizānu grupu uzbrukums “Hagana” kaujinieku autokolonnai, kuras lielākā daļa bija apbruņots medicīniskais personāls - ārsti, medmāsas, studenti, - kas virzījās Austrumjeruzalemē*** uz Skopus**** kalna pusi. Tā bija atriebība par 9. aprīļa “Hagana” kaujinieku iebrukumu Deir-Jassin ciemā, kur tie visai zvēriski nogalināja vairāk nekā 100 arābu zemnieku.
Trešā un lielākā zvērība notika 13. maijā, kad Kfar-Ecionā (šobrīd El-Halila), Ecionas apmetņu kompleksā, ziemeļos no Hebronas arābu partizānu grupu kaujinieki apšāva vairākus desmitus gūstā padevušos izraēliešu karavīru, to skaitā apmēram divdesmit sievietes kaujinieces. To nebija izprovocējis neviens konkrēts izraēliešu uzbrukums vai to veikta ļaundarība.

Kopumā ebreju bruņotie formējumi - “Hagana”, “Irgun”, “Lehai” (Lohamei Herut Izrael, jeb, kā to dēvēja britu varas iestādes, “Šterna grupa”) un IDF, - 1948. gadā veica vairāk nežēlību pret arābiem, nekā otrādi, kaut vai tāpēc vien, ka pēdējiem tam trūka tehnisko līdzekļu.

“Hagana”, bet pēc tam IDF spēki šajā karā sagrāba ļoti plašas arābu teritorijas - aptuveni 400 ciematu un pilsētu,, - kamēr arābu karaspēkiem izdevās ieņemt mazāk nekā duci ebreju apmetņu. Jāņem vērā arī to apstākli, ka pilsoņu karš Palestīnā, kurš beidzās 1948. gada maijā, norisa britu mandātteritorijā. Ne ebrejiem, ne arābiem nebija juridisku tiesību ņemt gūstekņus, pie tam pirmajos mēnešos nemaz nebija iespēju un vietas gūstekņu turēšanai apcietinājumā. Tāpēc pretinieku vai nu gūstā neņēma, vai gūstā padevušos apšāva uz vietas.

Bez masu slepkavībām 1948. gadā bija arī milzīgs skaits nejauši nogalinātu arābu civiliedzīvotāju, ko veica izraēliešu kaujinieki. Patruļas un slēpņos esošie karavīri nogalināja cilvēkus, kuri atkritumos meklēja pārtiku vai kādu iemeslu dēļ centās šķērsot frontes līniju.

Cik var spriest pēc esošajām ziņām, neviens izraēliešu karavīrs vai virsnieks netika sodīts par šīm nežēlībām. Tāpat, cik varam apgalvot, balstoties uz pieejamajām liecībām, arī neviens arābu kaujinieks vai regulārās armijas kareivis netika sodīts par izraēliešu nogalināšanu.

Notikušās ļaundarības nebija tikai slepkavības - daudzus arābus, izraēliešu sagrābto ciematu un pilsētu iedzīvotājus, padzina no to mājām. Plašākie no šādiem gadījumiem notika Lidas un Ramlas pilsētās, no kurām uz ziemeļaustrumiem tika izdzīti 50 000 vietējo iedzīvotāju. Retrospektīvi atskatoties, kļūst skaidrs, ka 1948. gada notikumi Palestīnā bija etniskās tīrīšanas paveids, ko ebreji veica arābu teritorijās. Nav iespējams pateikt, kurus no vairāk nekā 700 000 palestīniešu, kuri 1948. gadā devās bēgļu gaitās, burtiski izdzina no to mājām, bet kuri bēga paši, tuvojoties karadarbības zonai. Taču droši var teikt, ka valdības rīkojumi un IDF lodes tiem liedza atgriezties savās mājās, savā zemē. Bez tam gandrīz visas šīs apdzīvotās vietas 1948. gadā un turpmākajos pāris gados tika noslaucītas no zemes virsmas - daļēji arī tāpēc, lai aizkavētu bēgļu atgriešanos. Neviens ebreju karavīrs vai to komandieris netika sodīts par arābu izdzīšanu vai to apdzīvoto vietu iznīcināšanu (lai gan, mums pieejamās ziņas liecina, ka neviens izraēliešu kareivis, neviena amatpersona netika sodīta par to, ka NEizdzina arābus un NEsagrāva to ciematus vai kvartālus pilsētās).

Karadarbības laikā arābu partizāni un regulāro armiju karavīri padzina no dzīvesvietām arī nelielu skaitu ebreju kopienu. Principā ebrejus izdzina no visām apdzīvotajām vietām, kuras arābiem izdevās ieņemt, taču izdevās mazāk nekā duci. Tai skaitā ebreju kvartāls Jeruzalemes vecpilsētā, lielāko daļu kura ēkas vēlāk nojauca; Ecionas apmetņu komplekss - Kfar-Eciona, Massuot-eciona, Revadima un Ein-Curima (kuras sagrābušie marodieri nolīdzināja līdz ar zemi); - kā arī Kfar-Daru Gazas sektorā. (Kad Izraēla 1967. gada karā sagrāba gan Gazas sektoru, gan Rietumkrastu, šīs apmetnes tika uzceltas no jauna. No otras puses, simtiem arābu apdzīvoto vietu, no kurām tie tika padzīti 1948. gadā, un kuras tika sagrautas, tā arī palika neapdzīvotas, vai tajās tika izveidotas ebreju apmetnes.)

Pēc 1948. gada IDF sastāva disciplīna un morālā stāja strauji uzlabojās. Tā rezultātā katrā nākošajā karā un laikā starp tiem zvērības notika aizvien retāk - apstāklis, kuru akcentēja ģenerāālis Rafails Eitans, IDF ģenerālštāba priekšnieks, atbildot uz kritiku par armijas daļu rīcību Libānā, 1982. gadā.
1956. gada oktobrī un novembrī Izraēlas armija sagrāba Gazas sektoru un palika tur līdz 1957. gada martam. Cīņu laikā šajā biezi apdzīvotajā teritorijā, kā arī pirmajās piecās okupācijas nedēļās izraēliešu karavīri nogalināja aptuveni 500 civiliedzīvotāju - gan kauju laikā, gan slaktiņā pēc tām. Visa Sinajas-Suecas kara laikā izraēliešu karavīri, ka ziņo, nogalināja simtiem bēgošos un bieži vien neapbruņotos ēģiptiešu karavīrus, bet dažkārt arī karagūstekņus. Piemēram, 1956. gada oktobra beigās izpletņlēcēju brigādes karavīri netālu no Mitlas pārejas nogalināja aptuveni 40 ēģiptiešu karagūstekņus. Kad šis notikums 1995. gadā kļuva zināms, Ēģipte apbēra Izraēlu ar protestiem un pieprasīja veikt izmeklēšanu (kuras rezultāti nav publiskoti).

1967. gada Sešu dienu kara laikā un 1973. gada Oktobra kara laikā arī bija gadījumi, kad izraēliešu karavīri nogalināja bēgošos, bieži neapbruņotos arābu karavīrus, dažkārt arī gūstekņus. Jāaizrāda, ka uzvarētājiem izraēliešiem bija plašākas tehniskas iespējas nežēlību veikšanai, nekā to pretiniekiem, taču ir liecības, ka arī arābi, ja bija tāda izdevība, nogalināja gūstā padodošos vai jau saņemtos izraēliešus. Šādi incidenti notika gan 1973. gada kara pirmajās dienās, kad sīrieši atkaroja daļu Golanas augstieņu, bet ēģiptieši pārrāva izraēliešu aizsardzības līniju Bar-Lev Suecas kanāla austrumu krastā. Abās frontēs civiliedzīvotāji un policisti nežēlīgi nogalināja notriekto Izraēlas kaujas lidmašīnu pilotus.
No otras puses, pēc šiem abiem kariem ziņu par izraēliešu zvērībām pret civiliedzīvotājiem praktiski nebija. Pat gluži pretēji, gan 1967. gada karā (kad Izraēlas armija sagrāba biezi apdzīvotās Rietumkrasta pilsētas un Gazas sektoru), gan 1973. gada karā (kad Izraēla sagrāba Suecas kanāla rietumu krastu) nav fiksēti gandrīz nekādi upuri civiliedzīvotāju vidū. Tomēr 1967. gada karā izraēlieši Rietumkrastā izdzina iedzīvotājus no vairāk nekā 6 ciematiem (Imbasa, Jalu, Beit-Nuba, Hirbet-Beit-Mirsima, Nabi-Samvila u.c.). Pirmo trīs vietā pēc tam tika izveidots “Park Canada” dabas rezervāts, kurš arī šobrīd ir izraēliešu iecienīta atpūtas un pikniku vieta.

Kopumā 1967. gada kara laikā un tūlīt pēc tā no Rietumkrasta un Gazas sektora uz Jordāniju tika padzīti no 200-300 000 palestīniešu. Pie tam daudzi no tiem devās bēgļu gaitās pa otram lāgam, jo pirmo reizi tos no mājām izdzina 1948. gadā, kad viņu dzīvesvietas sagrāba Izraēla. Bez tam no Golana augstienēm, kad tās sagrāba Izraēlas armija, tika izdzīti no 50-90 000 sīriešu zemnieku (par precīzu skaitli vēl strīdas). Tāpat kā 1948. gadā, ļoti mazam bēgļu procentam pēc tam ļāva atgriezties, bet lielākā daļa tā arī dzīvo bēgļu nometnēs Jordānijā un Sīrijā.
1982. gada karā, kad Izraēlas armija ieņēma Dienvidlibānu un ievērojamu daļu Beirutas-Damaskas šosejas, tika fiksēti tikai daži apzinātas nežēlības gadījumi, kaut arī kaujas norisa visai blīvi apdzīvotā teritorijā, kurā bez tam atradās vairāk nekā pusducis palestīniešu bēgļu nometnes, kurās izraēliešiem izrādīja sīvu pretošanos. Un tomēr tūkstoši palestīniešu nogalināja izraēliešu aviācija, artilērija un tanki, kad invāzijas spēki virzījās uz ziemeļiem, savā priekšā radot uguns sienu, lai apspiestu pretošanos un samazinātu savus iespējamos zaudējumus. Precīzs nogalināto arābu civiliedzīvotāju skaits nav zināms, un vēl joprojām tiek apstrīdēts (Izraēlas amatpersonas runā par “simtiem”, palestīnieši un libāņi - par “tūkstošiem”, bet vienā atskaitē pat figurē 18 000). Taču nekādus strīdus neizraisa tas fakts, ka kauju laikā Libānas pilsētās - Tirā (Sura), Sidonā (Saida), Beirutā u.c., - tika sagrautas veselas ielas un kvartāli, un vairākas palestīniešu bēgļu nometnes (Tiras tuvumā Rašidija, Sidunas tuvumā Ein-el-Hilva u.c.) burtiski tika iznīcinātas.
Izraēlas valdības pārstāvji apgalvo, ka IDF iebrukumu Libānā esot izprovocējuši regulārie palestīniešu “teroristu” uzbrukumi no Dienvidlibānas. Patiesībā gan laikā starp 1981. gada jūliju un 1982. gada jūniju, kad sākās karš, no Dienvidlibānas teritorijas nenotika neviens teroristu uzbrukums Izraēlai. Taču jāatzīst, ka laikā no 1969. gada līdz 1981. gadam Libāna patiesi kalpoja par bāzi Palestīnas Atbrīvošanas Organizācijas (PAO) teroristiskajām akcijām. No kurām visplašāk zināmā ir t.s. “desants uz piekrastes šoseju”, kad palestīniešu teroristi, atpeldējuši pa jūru no Libānas, sagrāba uz šosejas no Tel-Avivas uz Haifu izraēliešu autobusu un nogalināja vairāk nekā 30 tā pasažieru.
1982. gada septembrī notika zvēriskākā no Libānas kara laika apzinātajām nežēlībām - vairāku simtu palestīniešu bēgļu noslepkavošana (atkal precīzs upuru skaits nav zināms, kaut arī, acīmredzot, tas bija kur aptuveni 500) Sabras un Šatilas nometnēs, kā arī Dienvidbeirutā. Šīs masu slepkavības īstenoja Izraēlas sabiedrotie, Libānas kristiešu kopienas partijas “Falanga” paramilitārie spēki. Kaut arī uz palestīniešu nometnēm tos nosūtīja un bloķētajās nometnēs ielaida IDF, tomēr izraēlieši nebija domājuši un plānojuši masu slaktiņus. Tomēr pēc tam Izraēlas aizsardzības ministram Arielam Šaronam pēc izmeklēšanas komisijas ieteikuma nācās demisionēt. Kahana komisija viņu vainoja “nolaidībā” un atzina par netieši vainīgu notikušajā. Daļēji tas bija Šarona plānveida darbības, lai izspiestu palestīniešu bēgļus uz ziemeļiem, tālāk no robežjoslas, sekas, daļēji tas bija “Falangas” idejas par Libānas attīrīšanu no palestīniešiem (kas vairumā bija musulmaņi) rezutāts.

Turpmākajos gados Izraēlas presē parādījušās ziņas tikai par diviem apzinātu zvērību gadījumiem, un nav pamata domāt, ka to bijis vairāk. Taču laikā no 1982. gada līdz 1985. gadam, kad Izraēlas drošības dienests nesekmīgi centās apspiest šiitu pretošanos Dienvidlibānas okupācijai, šī dienesta darbinieki laiku pa laikam nogalināja pretošanās kustības aktīvistus, tūkstošus aizdomās turēto aizturēja bez tiesas un sprieduma, tos sistemātiski spīdzināja, dažkārt iznīcinā∆a pretošanās kustības kaujinieku ģimenes locekļu mājas.

Arābu-Izraēlas karu rezultātā izveidojās situācija, kad Izraēlas kontrolē nonāca plašas teritorijas, ar naidīgi noskaņotiem iedzīvotājiem (neatkarīgi no tā, vai tā šo kontroli uzskata par pretinieka teritoriju Rietumkrastā un Gazas sektorā okupāciju, vai neuzskata), kā rezultātā radās pretošanās Izraēlas klātbūtnei un tās centieni šo pretošanos apspiest.

Laikā no 1967. gada līdz 1995. gadam, kad Izraēla pārvaldīja tās okupēto Rietumkrastu un Gazas sektoru, šajās teritorijās dzīvojošo palestīniešu skaits pieauga no 1 000 000 līdz 2 000 000.

Vietējo iedzīvotāju vidū periodiski izveidojās pretošanās grupas, kuras dažkārt izmantoja nevardarbīgās pretošanas metodes (streiki, skolu streiki, demonstrācijas), bet dažkārt veica vardarbīgas akcijas, kuras palestīnieši sauc par “bruņotu pretošanos”, bet izraēlieši - par “terorismu”. Šīs akcijas, īstenotas gan okupētajās teritorijās, gan pašā Izraēlā un uz tās robežām ar Jordāniju un Libānu, bieži vien izpaudās kā apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem, ko, starp citu, atzīst par terorismu jebkurā šī jēdziena interpretācijā. Piemēram, palestīniešu islama fundamentālistu kaujas grupu veiktajās akcijās, kā arī pašnāvnieku rīkotajos bumbu sprādzienos 1994. un 1995. gados Tel-Avivas un Jeruzalemes centrālkajos kvartālos un izraēliešu autobusos, bojā gāja vairāki desmiti Izraēlas civiliedzīvotāju.

Izraēla uz abiem šiem pretošanās veidiem atbildēja ar dažādām metodēm, no kurām daudzas pārkāp gan starptautiskās tiesības, gan konvencijas par cilvēktiesību ievērošanu. Piemēram, visas šīs desmitgades Izraēla bez tiesas sprieduma deportēja no okupētajām teritorijām simtiem politisko aktīvistu - dažus no tiem turēja aizdomās par zināmu saistību ar “terorismu”, bet citus vienkārši par “aģitāciju” un “kūdīšanu”.
Skarbāk sodīja personas, kuras turēja aizdomās par to, ko Izraēlas varas iestādes dēvē par terorismu vai terorisma atbalstīšanu. Laikā no 1967. līdz 1981. gadam konfiscēja vai sagrāva aptuveni 1300 namus, kuros dzīvoja par terorismu aizdomās turēto ģimenes locekļi vai radinieki. Vēl aptuveni 700 ēku konfiscēja vai sagrāva 1987.-1993. gados, kad norisa intifada, palestīniešu sacelšanās, kas dažbrīd izpaudās visai vardarbīgi. Šajās mājās dzīvoja aizdomās turē†o brāļi, māsas, vecāki vai bērni, kas šo metodi pārvērta par kolektīvā soda***** ierobežotu formu. Ģimenēm parasti netika ļauts atjaunot ēkas. Savukārt māju sagraušana parasti notika vēl pirms aizdomās turētais stājās tiesas priekšā vai tam tika piespriests sods par kādu noziegumu.

Vēl izplatītāka metode cīņai ar pretošanos bija arests. 30 okupācijas gadu laikā caur Izraēlas cietumiem izgāja vairāk nekā 50 000 palestīniešu, kuru lielākā daļa tika aizturēti intifadas laikā. Vēl lielāks skaits tika aizturēts administratīvi, t.i. aizturētie tā arī nestājās tiesas priekšā un tiem neuzrādīja apsudzību. Militārās iestādes drīkstēja aizturēt cilvēku uz 6 mēnešiem bez tiesas un izmeklēšanas, bet ar tiesneša akceptu ieslodzījuma laiku varēja pagarināt. Izraēlas cietumos vēl šobrīd ir vairāk nekā 100 šādu ieslodzīto, daudzi no kuriem tajos pavadījuši jau gadus, taču tā arī ne reizi nav stājušies tiesas priekšā.
Taču lielāko daļu ieslodzīto, bet šobrīd Izraēlas cietumos atrodas vairāk nekā 5000 palestīniešu, tiesājušas kara tiesas. Šīs tiesas attaisnojušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu aizdomās turēto skaitu, bet to spriedumus bieži kritizē kā nepamatoti skarbus. Piecpadsmitgadīgs puišelis varēja pavadīt ieslodzījumā gadus tikai par to, ka metis ar akmeni automašīnai. No otras puses, gana kara, gan civilās tiesas izrāda ārkārtīgu iecietību tiesājot izraēliešu civiliedzīvotājus vai karavīrus, kuri nogalinājuši palestīniešus, bieži atceļot sprieduma izpildi vai to nomainot pret sabiedriskajiem darbiem. Izraēlas drošības dienests (dažkārt arī, kaut retāk, armijas un policijas dienesti) daudzus gadus sistemātiski pielietoja pret aizdomās par terorismu turētajiem dažādas spīdzināšanas metodes: gan ilgstošu piespiedu atrašanos nomodā, gan ledusaukstas dušas, gan piespiedu ilgstošu atrašanos sāpes izraisošās pozās.******

Intifadas gados Izraēlas armija nogalināja, izmantojot parastās vai plastikāta lodes, vairāk nekā 1000 palestīniešu civiliedzīvotāju, no kuriem liela daļa bija pusaudži. Vairums no tiem tika noslepkavoti armijas sadursmēs ar akmeņus metošajiem demonstrantiem.

Desmitiem par saistību ar terorismu aizdomās turētos intifadas gados noslepkavoja Izraēlas armijas un policijas slepeno vienību kaujinieki, ko bieži kritizē, ka tās rīkojas kā nāves eskadroni.******* Izraēlas valdības pārstāvji gan apgalvo, ka specifiskie apstākļi, kuros jādarbojas šīm vienībām - maza grupa, pārģērbta par arābiem un īstenojoša akciju arābu pilsētās bez regulārās armijas atbalsta, - padara prasmi šaut pirmajiem par izdzīvošanas nosacījumu. Taču tas, ka intifadas gados tikai daži no šiem slepenajiem aģentiem gājuši bojā vai ievainoti, liek uzdot jautājumu: vai patiešām, veicot savas akcijas, tie pakļauti tik lielām briesmām?

Bez rīcības, kas vērsta nepastarpināti pret konkrētām par terorismu aizdomās turētām personām, Izraēlas armija bieži pielietoja masveida akcijas, lai apspiestu pretošanās tendences Rietumkrasta un Gazas sektora iedzīvotāju vidū. Pilsētās un ciematos bieži izsludināja komandanta stundas - no rieta līdz ausmai, vai pat uz visu diennakti, - uz daudzām dienām liedzot iedzīvotājiem doties uz darbu un vienkārši normāli dzīvot. Laiku pa laikam, - piemēram, nacionālā streika laikā, - slēdza skolas, universitātes vai komercuzņēmumus. Ir bijis, ka armija, lai sodītu iedzīvotājus, atslēdz noteiktos rajonos ūdeni, elektrību vai telefona sakarus. Un beidzot, drošības dienesti nereti arestēja radiniekus un ģimenes locekļus, tos pratināja, cenšoties izdibināt aizdomās turēto atrašanās vietu.

Biežo Izraēlas okupēto teritoriju administrācijas kritiku daļēji izsauc arī Izraēlas vairākkārtējie paziņojumi, ka tai nav jāievēro IV Ženēvas konvencija par okupētajām teritorijām. Izraēla gan ir pievienojusies visām četrām Ženēvas konvencijām, taču nav parakstījusi abus to 1977. gada Papildprotokolus.
Izraēlas valdība apgalvo, ka reālajā praksē ievēro to, ko tā dēvē par Ceturtās Konvencijas “humānajiem ieteikumiem”, gan nenorādot, kuri no konvencijas punktiem tiek uzskatīti par “humānajiem”. Šo pozīciju bieži kritizē gan palestīnieši, gan arābu valstis, kā arī to skeptiski uztver Izraēlas pamatsabiedrotais, Savienotās Valstis, un arī citas lielvalstis.

Cita starpā, Izraēla nepieņem IV Ženēvas konvenciju arī no tiesību viedokļa, jo Darba partijas vadība, kas veidoja valdību 1967. gadā, baidījās, ka atzīstot šo konvenciju, kuras 2. pantā atrunāts “par visiem Augstās Līgumslēdzējas Puses teritorijas vai tās daļas okupācijas gadījumiem”, būtībā nāksies atzīt, ka līdz okupācijai šīs teritorijas bijušas Jurdānijas suverenitātē. Savukārt Izraēla uzskata Jordāniju par agresoru, kas nelikumīgi iebrucis Rietumkrastā un nelikumīgi to anektējis.
Laika gaitā tapušajā praksē Izraēlas tiesas balstās gan uz Augstākās tiesas lēmumiem, gan parastajām starptautiskajām tiesībām un tām starptautiskajām konvencijām, kuras ietvertas Izraēlas iekšējā likumdošanā. Līdz ar to ir sava veida dihotomija starp Izraēlas oficiālo pozīciju starptautiskos forumos un tās juridisko praksi okupētajās teritorijās.

Beidzot tēmu, var teikt, ka arābu-Izraēlas karu, līdzīgi kā jebkura kara, rezultātā notikušas daudzas zvērības pret karagūstekņiem un civiliedzīvotājiem, ko lielāko tiesu veikusi uzvarētāja puse vai tā puse, kurai bijušas iespējas to veikt. Šo noziedzīgo darbību skaits un biežums laika gaitā mazinājies, daļēji tāpēc, ka kari kļuva īsāki (ja 1948. gada karš ilga veselu gadu, tad 1967. gada karš tikai kādas sešas dienas), daļēji arī tāpēc, ka nostiprinājās disciplīna Izraēlas armijā. No otras puses, Izraēlas armijas uguns jaudas pieauguma rezultātā, kā arī tāpēc, ka karadarbība aizvien biežāk norisa blīvi apdzīvotos apvidos (kā tas bija 1982. gadā, kad armijas daļām pa priekšu tika veidota uguns siena), ievērojami pieauga civiliedzīvotāju upuru skaits. Iepriekšējos karos, kad bruņojuma spēks nebija tik postošs, un teritorija nebija tik blīvi apdzīvota, karadarbības upuru civiliedzīvotāju vidū bija ievērojami mazāk.
Tajā pat laikā desmitgades ilgstošajā Rietumkrasta, Gazas sektora un Golanas augstieņu okupācijā sistemātiski tika īstenoti dažādi pasākumi, kas klaji pārkāpa starptautisko tiesību normas, ieskaitot spīdzināšanu, kurai tika pakļauti aizdomās par terorismu turētie, to radinieku māju sagraušana, administratīvo aizturēšanu, neievērojot tiesisko procedūru, kā arī deportācijas.

------------------
* Morris Benny - vēstures profesors Ben-Guriona universitātē, Beerševa, Izraēla.
** “C Company”, 103rd Battalion report, Signatture illegible, November 2, 1948, IDF Archive 1096/49//65
*** Jeruzaleme, saskaņā ar 1947. gada ANO rezolūcijas noteikto teritoriālo sadalījumu, neietilpa Izraēlas teritorijā.
**** Viena no Eļļas kalna virsotnēm Jeruzalemē.
***** Saskaņā ar Ženēvas konvencijām, “kolektīvais sods” ir kara noziegums.
****** B’Tselem, The Interrogation of Palestinians during the Intifada, Jerusalem, 1991. B’Tselem, Routine Torture: Interrogation Methods of the General Security Service.
******* Saskaņā ar Ženēvas konvencijām, personu nogalināšana bez tiesas sprieduma ir noziedzīga, pat ja to dara valsts institūcijas vai to deleģētas paramilitāras struktūras.

(c) Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton&company, New York-London, 1999.