Japānas iesaistīšanās II Pasaules karā - antimīts

Līdz pat šim brīdim visai dzīvs ir mīts, ka ASV iesaistījušās II Pasaules karā, pateicoties “negaidītajam un nodevīgajam” Japānas uzbrukumam Savienoto valstu Jūras kara spēku bāzei Perlharboras ostā, Oahu, Havaju salās. 1941. gada 7. decembris oficiāli tiek dēvēts par “mūžīgā kauna dienu” uzsverot, ka Japānas uzbrukums bijis pilnīgi negaidīts, bez oficiāla kara pieteikuma (Japānas sūtniecības darbinieku neizdarības dēļ kara pieteikums tika iesniegts, kad uzbrukums jau bija sācies). Tā ASV pret savu gribu bija spiestas iesaistīties šai briesmīgajā karā un, nesot lielus upurus, tām tomēr izdevās sakaut agresorus - demokrātija triumfēja...

Pat pavirši aplūkojot notikumu fonu un secību, rodas kārdinājums neraudzīties uz šiem notikumiem tik viennozīmīgi.

ASV izolacionisms ārpolitikā

Līdz pat XIX gs. beigām Savienotās valstis netika izrādījušas nekādu interesi par notikumiem ārpus sava kontinenta. Kongresā līdz pat XX gs. vidum dominēja t.s. “izolacionisti”, jeb t.s. “Monro doktrīnas” piekritēji, kuri bija kategoriski pret Savienoto valstu iejaukšanos ārpuskontinenta lietās. Arī konstitūcija liedza prezidentam pieteikt karu bez Kongresa sankcijas. Visā sabiedriskajā domā valdoša bija ideja, ka jātiek galā pašiem ar savām problēmām, nevis jāiejaucas konfliktos, kuri noris kaut kur otrā pasaules malā un neskar amerikāņus. [Kisindžers, 341.lpp.]

Tomēr ir bijušas situācijas, kad ASV ir iesaistījušās karos arī bez Kongresa sankcijas, jo karadarbība sākās provokācijas rezultātā, ļoti strauji. Tā, piemēram, 1898. gadā Havannas ostā tika uzspridzināts tur draudzīgā vizītē ienākušais ASV līnijkuģis “Men”. Šis vardarbības akts Savienotajās vastīs izsauca tādu sašutuma vētru, ka valdībai un prezidentam Makkinlijam neatlika nekas cits, kā spert pretsoļus Spānijai jau ar bruņotu spēku. Spānija visai neilgā laika sprīdi tika sakauta un ASV ieguva virkni teritoriju (Kuba, Puertoriko, Filipīnas), kuras atņēma agresoram. (Vēsturniekus gan vēlāk samulsināja fakts, ka, kuģi izceļot jau XX gs. no ūdens izrādījās, ka tas ir rūpīgi evakuēts un uzspridzināts no iekšpuses...) Tieši iekšpolitika, kura bija vērsta uz sociālās labklajības līmeņa paaugstināšanu, un ārpolitika, kas bija koncentrēta sauklī “Viņš pasargāja mūs no kara”, ļāva prezidentam Vudro Vilsonam uzvarēt 1916. gada vēlēšanās un kļūt par prezidentu otru reizi. Taču tad nejauši tika atklāti dokumenti kas liecināja par to, ka Vācija apsolījusi Meksikai militāru palīdzību pret ASV iespējamām akcijām, kāpēc Savienotajām valstīm nācās 1916. gadā iebrukt Meksikā, lai nodrošinātu savām nacionālajām interesēm atbilstošu tās politiku (gadus septiņdesmit vēlāk gan konstatēja, ka šie dokumenti ir viltoti). Tikai notikumi Eiropā pavērsa ASV ārpolitku ārējā virzienā - 1915. gadā tika nogremdēts pasažieru kuģis “Lusitania” (kurš gan veda nelegālu karamateriālu kravu savās tilpnēs), bet 1917. gadā tika nogremdēti vēl astoņi ASV kuģi, kuri veda uz Lielbritāniju karamateriālus (jāpiemin, ka daži no tiem brauca zem britu karoga). Tā nu Vilsonam nācās informēt Kongresu, ka karastāvoklis jau faktiski pastāv.

Ņemot vērā, cik viegli ASV tika iesaistītas I Pasaules karā, pret ko bija pret lielākā daļa sabiedrības, Kongress pieņēma virkni likumu par neitralitāti, lai nepieļautu otrreizēju notikumu atkārtošanos. 1. Likums par neitralitāti, parakstīts 1935. gada 31. augustā, paredzēja embargo ieroču piegādēm un aizliegumu amerikas pilsoņiem braukt uz karojošo valstu kuģiem; 2. Likums par neitralitāti, parakstīts 1936. gada 29. februārī pagarināja pirmā likuma darbību un aizliedza dot aizdevumus un kredītus jebkjurai no karojošajām pusēm; 3. Likums par neitralitāti, parakstīts 1937. gada 1. maijā, pagarināja iepriekšējo likumu darbības laiku, un atļāva tomēr piegādāt virkni nestratēģisku preču kādai no karojošajā pusēm (tas ļāva, piemēram, Ķīnas un Japānas konfliktu laikā atbalstīt Ķīnu, jo oficiāli abas valstis viena otrai nebija pieteikušas karu). 1938. gada janvārī pārstāvju palāta gandrīz vai pieņēma konstitucijas labojumu, ka ASV var iesaistīties karā tikai tādā gadījumā, ja to apstiprina vispārējā referendumā (izņemot situāciju, ja notiek uzbrukums pašu teritorijai). Prezidentam Ruzveltam (Franklin Delano Roosevelt) nācās iejaukties personīgi, lai nepieļautu šī likumprojekta realizāciju.

Šī paša iemesla dēļ Savienotās valstis 1938. gada martā nemaz nereaģēja uz Austrijas apvienošanu ar Vāciju, bet Minhenes konferences laikā Ruzveltam nācās nemitīgi savās runās atkārtot, ka ASV nekad nepievienošoties koalīcijai pret nacistisko Vāciju un neiesaistīšoties nevienā konfliktā Eiropas teritorijā. [Kisindžers, 342-343.lpp.] Kad 1938. gada septembrī Savienoto valstu sūtnis Francijā Viljams K.Bullits izteicās, ka Francija un ASV esot “vienotas karā un mierā”, Ruzveltam nācās kategoriski noliegt kā “simtprocentīgi melīgu” insinuāciju domu, ka ASV gatavojoties apvienoties ar Eiropas demokrātijām pret Vāciju. [1938. gada 9. septembra preses konference] Pats Ruzvelts uzvarēja 1940. gada vēlēšanās un kļuva par prezidentu otru reizi, tieši pateicoties savas priekšvēlēšanu kampaņas centrālajam sauklim: “Jūsu dēli nekaros nevienā svešā karā!”. Taču vēlos pievērst uzmanību viņa tālāk teiktajam: “...mēs nesūtīsim mūsu armiju, floti vai aviāciju karot uz svešām zemēm aiz Amerikas robežām, izņemot gadījumu, ja mums uzbruks”. Neviens visā pasaulē neticēja, ka kāda valsts vēlētos uzbrukt ASV, taču Franklins Delano Ruzvelts izrādījās tālredzīgāks par Nostradamusu - ASV tika uzbrukts jau pēc gada...

Tomēr var izsekot, ka Ruzveltam bija savs, no vispārpieņemtā atšķirīgs viedoklis šajos jautājumos. Publiski šī viņa nostāja pirmo reizi izpaudās 1937. gada 5. oktobra slavenajā “karantīnas runā”: “Deviņdesmit procentu zemeslodes iedzīvotāju mieru, brīvību un drošību apdraud atlikušie desmit procenti, kuri draud sagraut starptautiskos likumus un kārtību... Par nelaimi liekas, ka globālās likumu neievērošanas epidēmija plešas plašumā. Kad nāvējoša epidēmija sāk izplatīties uz visām pusēm, sabiedrība kopīgām pūlēm organizē slimo karantīnu, lai aizsargātu veselo drošību un aizkavētu slimības tālāku izplatīšanos.” [The Public Papers, 410.lpp.] Vēsturnieks Čarlzs Berds min, ka Ruzvelts pēc tam šo jautājumu komentēja aplinkus, neatbildot konkrēti uz jautājumiem, taču nekad arī nenoliedza, ka “karantīnas runa” iezīmējot jaunu ASV pieeju starptautiskajai politikai. Ruzvelts atzina, ka patiešām domājis rīcību, kas pārsniedz citas valsts iekšpolitikas un ārpolitikas morālu nosodīšanu. Uz jautājumu konkretizēt, Rūzvelts atbildēja: “Es nevaru jums pat dot mājienu. Jums visu jāuzmin pašiem, taču plāns man ir.” [Berds, 190.lpp.]

Jau 1938. gadā prezidents Ruzvelts bija uzsācis plānveidīgu rīcību, lai, apejot neitralitātes likumus, vairāk iesaistītu valsti starptautiskajā politikā un sagatavoties iesaistīties karā, ja tāds būs. Piemēram, viņš piedāvāja organizēt Kanādā Lielbritānijas un Francijas militārās aviācijas rūpnīcu celtniecību. ASV varētu piegādāt visas nepieciešamās detaļas, ļaujot Eiropas sabiedrotajiem rūpēties tikai par lidmašīnu montāžu. Formāli Savienotās valstis ievērotu likumus par neitralitāti. [Vatss, 130.lpp.] 1939. gadā Ruzvelts trīs reizes centās panākt šo likumu atcelšanu, taču neveiksmīgi. Tomēr viņam izdevās panākt 1939. gada 4. novembra Likumu par neitralitāti, kurš ļāva karojošajām pusēm iepirkt Savienotajās valstīs ieročus, ja par tiem tiek maksāts skaidrā naudā, bet prece tiek izvesta ar pircēja, vai neitrālas valsts kuģiem. Ņemot vērā Lielbritānijas, ASV un Francijas kara flotes hegemoniju pasaules jūrās, likums skaidri ļāva ASV atbalstīt konkrētu bloku Eiropā, par spīti Kongresa un vēlētāju vairākuma noliedzošajai nostājai.

1939. gada aprīlī ASV noslēdza vienošanos ar Lielbritāniju, kā rezultātā Lielbritānija pārveda visu savu jūras kara floti uz Atlantijas okeānu, bet ASV kara flote pārbāzējās uz Kluso okeānu, kur tās militārā klātbūtne palielinājās vairākkārtīgi. 1940. gada augustā ASV Nacionālā gvarde tika pakļauta Federālajam dienestam, septembrī tika pieņemts likums par obligāto karadienestu. Mums, zinot tālāko notikumu attīstības gaitu, šī Ruzvelta rīcība var likties visnotaļ loģiska, tak nedrīkst aizmirst vienu - dīvaini, - kā viņš varēja paredzēt II Pasaules karu, kurā ASV nāksies iesaistīties, ja tai laikā Vācijas, Itālijas un Japānas pretenzijas nesniedzās tālāk par lokāliem robežkonfliktiem, un nekas neliecināja par lielāka mēroga militāru pretīmstāvēšanu? Kāpēc uzsāka tālejošu neafišētu politiku, kas bija pretrunā ar Kongresa un vēlētāju vairākuma nostāju?

Japānas situācija un pozīcija:

No otras puses, dokumentos varam izsekot tīri militāra rakstura ASV interesi par Japānu jau no XX gs. sākuma. “Gara un nepārtraukta vēsture amerikāņu militārajā plānošanā bija vienīgi stratēģijai karam ar Japānu Klusajā okeānā.” [Metlovs, Snells, 10.lpp.] Džordžtaunas diplomātijas vēstures profesors Čarlzs Tansils (Charles C.Tansill) apgalvo, ka jau pēc 1915. gada Savienotās valstis sāka plānot iespējamu uzbrukumu un Japānas militāru un ekonomisku sagrāvi. Savā grāmatā “Pearl Harbor, Roosevelt and the Coming of the War”, viņš raksta: “Politiskais spiediens uz Japānu, kam raksturīgi bija trīs pamatvirzieni, sākās jau pāris desmitgades pirms Stimsona... 1915. gada janvārī Savienoto valstu sūtnis Pekinā... nosūtīja Valsts departamentam virkni atskaišu, kuru saturs lika rasties amerikāņu prātos uzmācīgai domai par japāņu briesmām un padarīja ideju par karu ar Japānu visai pieņemamu.” (Henrijs Stimsons bija kara ministrs Ruzvelta laikā - A.B.) Japāna bija izvērtusies par vērā ņemamu spēku Tālajos Austrumos, un apdraudēja ASV ekonomisko dominanti šajā reģionā (Vācija, Francija, Lielbritānija un Krievija pēc I Pasaules kara jau bija zaudējušas te savu ietekmi), tā kā ASV uztraukšanās par savu koloniālo interešu apdraudējumu bija gluši dabiska.

I Pasaules kara sekas Japānai bija labvēlīgas - tā bija pārņēmusi Vācijas sagrābtxās teritorijas Šaņduņas pussalā, Āzijas tirgū samazinājās Eiropas preču pieplūdums, kas pavēra jaunas iespējas Japānas rūpniecībai, politiskā ziņā Eiropa tā bija aizņemta pati ar sevi, ka Japānai vairs nebija jārēķinās ar tās diktātu Tālajos Austrumos. Laikā no 1914. gada līdz 1919. gadam tās nacionālais kopprodukts pieauga vairāk kā piecas reizes. [Vasiļjevs, 223.lpp.] Taču veiksmīgai rūpniecības attīstībai pietrūka izejvielu (nafta, tērauds, akmeņogles utt.), kuras Japānai pašai nebija - tās vajadzēja importēt. Skaidrs, ka tuvākais un bagātākais izejvielu avots bija iekšējo juku plosītā Ķīna. Taču te Japānas ekonomiskās intereses sadūrās ar šo reģionu ekspluatējošo rietumvalstu interesēm un sākās to pretstāve. Ne ASV, ne Eiropas valstis nevēlējās Japānas ekonomisko uzplaukumu, kas izjauktu šo valstu izveidoto kārtību Tālajos Austrumos. Vērojot tā laika starptautisko situāciju Tālajos Austrumos, vērojama neuzkrītoša bet plānveidīga rietumvalstu darbība, lai nepielaistu Japānu pie pastāvīgiem izejvielu avotiem. Lielvalstu ietekmē arī mazās valstis samazināja savu tirdzniecību ar to.

Šis ekonomiskais un politiskais spiediens, nenoliedzami, izsauca adekvātu reakciju un 1927. gadā Japānā pie varas nāca visai kareivīgi noskaņotā ģenerāļa Tanakas kabinets (politiķi, kuri bija par sadarbību ar rietumvalstīm, zaudēja savu popularitāti un ietekmi). Tika publiskots t.s. Tanakas memorands, kurā tika pamatota valsts pastāvēšanai nepeciešamo izejvielu avotu iegūšana jebkurām metodēm un Japānas ekonomiskās ietekmes paplašināšanas vitāla nepieciešamība. Ar šo brīdi Japānas ārpolitika visai krasi mainījās - lai atrisinātu savas ekonomiskās pastāvēšanas problēmu, valsts jau bija gatava ārpolitikā pielietot agresīvāku taktiku.

1933. gadā Džims Farlejs (Jim Farley) rakstīja, ka jau otrajā ministru kabineta sēdē “jaunais prezidents [F.D.Ruzvelts] no jauna pievērsās tēmai par iespējamo karu ar Japānu”. [Farley, 39.lpp.] ASV militāro štābu stratēģi jau bija izstrādājuši plānu preventīvam uzbrukumam Japānai, ar kodētu nosaukumu “Orange”, bet, kad Japāna, to nojaušot, pēc 1937. gada atrada sev sabiedrotos Eiropā, nācās ņemt vērā, ka iespējams koalīciju karš. Tad tika izstrādāti uzbrukuma plāni “Rainbow-1”, “Rainbow-2” un “ABC-1” ar variācijām, kuri paredzēja jau karadarbību kopā ar Franciju un Lielbritāniju. Tikai viens faktors kategoriski liedza tos īstenot - ASV Likumi par neitralitāti un Kongresa nostāja.

Tāpēc spiediens uz Japānu tika realizēts politiskām un ekonomiskām metodēm. 1929. gadā ASV valdība nosēdza līgumu ar Nankinas vadību par visas Ķīnas gaisa pasta un pasažieru pārvadājumu nodošanu amerikāņu monopolā, bet tas bija tikai pirmais līgums jaunajā ASV ekonomiskās ekspansijas vilnī. Mukdenā tika atvērta Ņujorkas nacionālās bankas filiāle, tur ieradās finansu kapitāla pārstāvju grupa banķiera R. Edvarda vadībā, lai izpētītu investīciju iespējas. Amerikāņu banku pārstāvniecību tīkls ar centru Harbinā aptvēra visus Ķīnas ziemeļaustrumus. Savienotās valstis centās, izmantojot Japānas vājumu šajā ekonomiskajā karā, atpirkt tās kontrolētās Ķīnas dzelzceļa līnijas, utt. 1930. gada 22. aprīlī Londonas jūras konference uzspieda Japānas kara flotei noteiktus limitus, kur gandrīz visās kuģu klasēs Japānas kuģu skaits nedrīkstēja pārsniegt 70% no ASV vai Lielbritānijas kuģu skaita, (piemēram, kreiseru skaits bija noteiktas proporcijā 5:5:3, mīnu kuģi proporcijā 10:10:7, utt.). Līdz ar to ASV jūras kara flote kļuva par dominējošo spēku Klusajā okeānā. Japānas militārās aprindas to uztvēra kā klajus draudus un sāka intensīvi meklēt ceļus flotes un armijas kā valsts suverenitātes garantu kaujasspēju uzlabošanai. [Pasaules vēsture, 22.sēj., 189.lpp.] 1931. gadā ASV jau bija lielākais Ķīnas ārējās tirdzniecības partneris, ievērojami izspiežot Japānu no šī tirgus. [Pasaules vēsture, 22.sēj., 257.lpp.]

Savukārt pašā Japānā nacionālais iekšprodukts, salīdzinot ar 1929. gadu, 1931. gadā nokritās par 32%, smagā rūpniecība sašaurinājās uz pusi un arī eksports samazinājās gandrīz par 50%. [Pasaules vēsture, 22.sēj., 262.lpp.] Japāna bija dilemmas priekšā: vai nu atzīt valsts bankrotu un kļūt par kādas lielvalsts satelītvalstiņu, vai arī par spīti Tālos Austrumus kontrolējošajām Rietumu lielvalstīm iegūt pieeju tirgiem un izejvielām par jebkuru cenu...

Japāna izvēlējās otro ceļu. 1931. gada 18. septembrī Japānas bruņotie spēki uzsāka iebrukumu Ķīnas ziemeļaustrumu daļā. Tie īsā laikā sagrāba Girinas un Ļaoninas provinces, pēc tam Harbinu, Cicikaru, un 1932. gadā kontrolēja praktiski visu šo reģionu. Okupētajā Mandžūrijā 1932. gadā tika izveidota satelītvalsts Mandžou-go ar bijušo Ķīnas imperatoru Pu-i vadībā. Visas šīs teritorijas bija bagātas ar derīgajiem izrakteņiem un īsā laika sprīdī Japānas ekonomika atguvās no krīzes, piemēram, čuguna kausēšana laikā no 1929. gada līdz 1936. gadam pieauga no 1 200 000 t līdz 2 300 000 t; tērauda ražošana pieauga no 2 300 000 t līdz 5 300 000 t gadā. [Pasaules vēsture, 23.sēj., 142.lpp.]

Lielbritānija un Francija atzina Japānas tiesības piedalīties kopā ar Rietumu lielvalstīm Ķīnas pārdalē (t.s. atvērto durvju politika - visām valstīm vienādas tiesības rīkoties Ķīnā), taču ASV to boikotēja. 1932. gada 7. janvārī valsts sekretārs Stimsons (H.Stimson) Japānai iesniedza notu, kurā paziņoja, ka ASV neatzīst nekādas teritoriālas izmaiņas Ķīnā, kuras “var sagādāt zaudējumus Savienoto valstu vai to pilsoņu tirdznieciskajām interesēm”. 1933. gada 24. februārī Tautu savienības asambleja pieņēma rezolūciju, kurā pieprasīja Japānu atstāt Ķīnas teritoriju un ieviesa pret to ekonomiskas sankcijas. Tā kā piekāpšanās ASV diktātam būtu vienlīdzīga valsts bankrotam, Japāna izstājās no Tautu savienības. [Pasaules vēsture, 22.sēj., 269.- 270.lpp.]

Japānā valdošo attieksmi visai precīzi pauž tās pārstāvja teiktais Honolulu, Klusā okeāna attiecību institūta sesijā: “Japāna ir apguvusi Rietumu metodes... Taču tagad, kad tā iesaistījusies politisko iekarojumu spēlē, citas valstis, kuras jau ir sagrābušas sev visu nepieciešamo, pēkšņi atcerējušās ētiku un morāli un saka, ka laiks šo spēli beigt”. [Kennedijs, 125.lpp.]

Starptautiskā izolācija, kuru uzturēja ASV, liekas, burtiski piespieda Japānu noslēgt virkni līgumu ar Vāciju (ar kuru tai nebija gandrīz nekādu kopīgu ģeopolitisku interešu), kas beidzās ar trīspusīga pakta parakstīšanu 1940. gada 28. septembrī starp Japānu, Vāciju un Itāliju (ir zināms, ka Japāna šī līguma parakstīšanu vilcināja jau no 1936. gada un parakstīja visai negribīgi). [Documents of German, 664.-676.lpp.] Beigu beigās, Japāna pat ekonomisko interešu un mierīgas līdzāspastāvēšanas vārdā samierinājās ar savu seno pretinieku Krieviju, un 1941. gada 13. aprīlī parakstīja paktu par neitralitāti ar PSRS, kas izraisīja lielu neapmierinātību Vašingtonā un Londonā. [Čerčils, 193.-194.lpp.]

Japānas un ASV "sarunas":

Situācija mazliet mainījās, sākoties II Pasaules karam. Kad 1940. gada vasarā Francija Eiropā cieta pilnīgu sakāvi, bet Beļģija un Holande tika okupētas, Tokijā konstatēja, ka plašās, izejvielām bagātās Eiropas valstu kolonijas Austrumāzijā palikušas bez juridiska īpašnieka, jo to metropoles bija beigušas pastāvēt de facto. 1940. gada septembrī Japāna un Francija (Višī vadība) vienojās par Japānas karaspēka ievešanu Franču Indoķīnas ziemeļdaļā, kur tas kopā ar franču spēkiem apkaroja komunistiskos partizāņus. Japāna nu ieguva jaunus, visai lielus tai nepieciešamo rūpniecības izejvielu avotu. ASV uz to reaģēja, ieviešot licenču sistēmu uz Japānu eksportējamo stratēģisko materiālu veidiem un izejvielām. Paralēli tam 1940. gada 7. maijā ASV Klusā okeāna Jūras kara flote saņēma pavēli demonstratīvi pārbāzēties no rietumu piekrastes uz Havaju salām. [Jakovļevs, 18.lpp.] Izņemot pāris skaļas standartfrāzes par demokrātiju, vispārcilvēciskajām vērtībām un brīvību, šim politiskajam un ekonomiskajam spiedienam vēl līdz šim nav atrasts tiesisks pamatojums, taču vēlamo efektu Savienotās valstis panāca - Japāna atzina situācijas bezcerību tālākā perspektīvā un sāka izmisīgi meklēt iespēju uzsākt ar ASV sarunas, lai noregulētu attiecības mierīgā ceļā.

1940. gada novembrī par vēstnieku Vašingtonā tika iecelts admirālis Kitisaburo Nomura, kurš bija plaši pazīstams ar savu proamerikānisko nostāju un ļoti draudzīgajām attiecībām ar Ruzveltu (šāda cilvēka nosūtīšana uz Vašingtonu vien skaidri liecina par Tokijas nostāju un gatavību attiecību normalizēšanai). 1941. gada 23. janvārī katoļu bīskapi D.Volšs un D.Trouts, atgriezušies no vizītes Japānā, iesniedza Ruzveltam Japānas viedokli. Premjerministrs Konoe piedāvāja no savas puses ja ne de jure, tad de facto anulēt trīspusīgo paktu (ar Vāciju un Itāliju), atsaukt Japānas karaspēku no Ķīnas un sākt “analizēt” galvenās Japānas un ASV ekonomiskās pretrunas. [Jakovļevs, 94.lpp.] Tokija piekāpās ASV un piedāvāja, lai Savienotās vastis un Japāna pasludinātu sava veida Monro doktrīnu Tālajiem austrumiem, lūdza pārtraukt ekonomisko blokādi un sākt sadarbību, kā arī ASV starpniecību Japānas un Ķīnas attiecību noregulēšanā. Ja šīs prasības tiktu apmierinātas, Japāna pat bija gatava pieteikt karu Vācijai, ja tā uzbruktu ASV. Rezumējot sarunu gaitu, valsts departamenta galvenais padomdevējs Tālo Austrumu lietās S.Hornbeks secināja: “Japāna nav gatava karam ar Savienotajām valstīm”. [Langers, Gleisons, 310.-322.lpp.]

1941. gada februārī Japāna iesniedza ASV valsts sekretāram Hellam (Cordel Hull) sarunu programmu, taču tas atsacījās sākt sarunas oficiālā līmenī, lūdzot Nomuram vēlreiz apstiprinājumu no Tokijas, vai imperatora valdība šo programmu uzskata par sarunu pamatu. Bez tam Hells pieprasīja, lai viņam iesniedz šo programmu kā oficiālu politisku dokumentu, nevis kā projektu. Tokijas centieni panākt mieru neapsīka par spīti tam, ka ASV visādi vilcināja oficiālu sarunu uzsākšanu: uz Vašingtonu tika komandēts pukvedis Hideo Ivakura, un 9. aprīlī Hellam tika iesniegti atkal pārstrādātie Japānas priekšlikumi. Kaut arī valsts sekretārs vairākkārt atgādināja Nomuram, ka pagaidām nav pat runas par sarunām, ka apspriedēm ir tikai iepriekšēju sarunu raksturs un to mērķis ir tikai atrast pamatu oficiālām sarunām, Tokijā visai pamatoti saprata, ka ASV valdība piekritusi likt sarunu pamatā Japānas prjektu. Kā atzīmēja ģenerālis Hideki Todzio (kara ministrs), Japānas valdība veltīja uzmanību “reālo problēmu atrisināšanai, nevis vispārēju principu deklarēšanai”. [Langers, Gleisons, 473.lpp.] Puses visai ilgstoši apmainījās ar dažādiem projektiem un pretprojektiem, precizēja punktus un apakšpunktus. Oficiālos dokumentos figurēja ASV piekrišana “kopējai [Japānas un Ķīnas] aizsardzībai pret kaitīgo komunistisko darbību, ieskaitot Japānas karaspēka izvietošanu Ķīnas teritorijā”. [Butovs, 46.lpp.] 4. jūnijā vēstniecība ziņoja uz Tokiju, ka, “pārvarējušiem kalnu un ieleju, kas atradās starp mums, jāpārmet vienīgi laipa pār strautu”. [Langers, Gleisons, 479.lpp.] Savukārt Kordels Hells savos memuāros vēlāk rakstīja: “No paša sākuma es zināju, ka uz sarunu panākumiem bija mazāk izredžu nekā viens pret divdesmit, piecdesmit vai simtu...” [Hells, 2.sēj., 985.-986.lpp.]

ASV virzīšanās uz karu:

Savukārt Rietumos viss norāda, ka Vašingtona bija nolēmusi iesaistīties Eiropas karā. Jau 1941. gada 21. janvāra vēstulē ASV sūtnim Tokijā Džozefam Grū (J.Grew) Ruzvelts rakstīja: “Konflikts Eiropā katrā ziņā būs ilgstošs, un mums jāatceras, ka tad, kad Anglija uzvarēs, tai var nepietikt spēku, kas nepieciešami, lai pārskatītu teritoriālās izmaiņas Klusā okeāna rietumu un dienvidrietumu daļā. Šīs izmaiņas var notikt, kamēr karš noritēs Eiropā...”. [Grū, 363.lpp.] Ikess min, ka “24. marta pusdienās viņš [Ruzvelts] teica, ka tuvojas problēmas risinājums un drīz Vācija spers kļūmīgu soli. Nevarēja nešaubīties par neslēpto prezidenta vēlmi, ka varētu notikt kāds incidents, kas ļautu mums pieteikt karu Vācijai...” [Lašs, 298.lpp.] ASV kara kuģi uzņēmās konvojēt stratēģisko materiālu pārvadāšanu uz Islandi, un tie bija gatavi atklāt uguni uz jebkuru Vācijas zemūdeni, kas apdraudētu karavānu. Čerčils pat rakstīja Ruzveltam: “Amerikāņu kara kuģim vajadzētu atrast “Prinz Eugen” un izprovocēt ar to sadursmi, šādā veidā nodrošinot incidentu, par kuru Savienotās valstis būtu tikai pateicīgas, jeb, citiem vārdiem sakot, ļautu tām iesaistīties karā”. [The Review of the News, April 10, 1974, p. 46] Taču Vācija, paredzot šādu iespēju, izdeva kategorisku pavēli visiem saviem kara kuģiem nekādā gadījumā neiesaistīties nevienā sadursmē ar ASV kara floti. 1940. gada 28. septembra pakts starp Vāciju, Itāliju un Japānu deva alternatīvu - karš ar Japānu automātiski nozīmētu arī karu ar Vāciju un ASV iesaistīšanos Eiropas kara teātrī. “...vienīgais veids, kā viņš var pildīt savas slepenās saistības ar Čerčilu un iesaistīt mūs karā, atklāti neatsakoties no saviem solījumiem amerikāņu tautai nekad nekarot - ir izprovocēt Japānas vai Vācijas uzbrukumu”. [Vedemeijers, 18.lpp.] Tā kā Vašingtonai nācās atkal pievērsties Japānai, kuru, likās, varētu vieglāk izprovocēt uz neapdomīgu rīcību.

Šajā laikā, kad lielākā daļa pasaules valstu Tautu Savienības lēmuma ietekmē atteicās no tirdzniecības ar Japānu, pašas ASV turpināja ar to tirgoties, piemēram, čuguna, lokšņu tērauda un metāllūžņu immports no ASV uz Japānu 1941. gadā salīdzinājumā ar 1940. gadu palielinājās vidēji četras reizes. [Jakovļevs, 111.lpp.] Raksturīgs gadījums ar ASV iekšlietu ministru Haroldu Ikesu (H.Ickes), kurš 1941. gada sākumā tika iecelts arī par nacionālās aizsardzības vajadzībām paredzētās degvielas sadales pārvaldes vadītāju. H.Ikess ātri noskaidroja, ka milzīgs daudzums benzīna un naftas, kas nepieciešams pašu bruņotajiem spēkiem, tiek eksportēts uz Japānu. Jūnija beigās viņš uzlika embargo degvielas eksportam uz Japānu no Atlantijas piekrastes un Meksikas līča ostām. Tomēr dīvainā kārtā iejaucās personīgi pats prezidents Ruzvelts un atcēla šo Ikesa rīkojumu. paskaidrojot: “Runa nav par degvielas taupīšanu, bet par ārpolitiku, ar kuru nodarbojas prezidents un viņa vadībā valsts sekretārs. Apsvērumi šajā jomā patlaban ir ļoti delikāti un visai slepeni. Tie nav zināmi un nevar būt pilnībā zināmi Jums vai kādam citam, izņemot divas minētās personas. Tās abas - prezidents un valsts sekretārs, - pilnīgi piekrīt naftas un citu stratēģisko materiālu eksportam, zinādami, ka pašreizējos viņiem zināmajos apstākļos šāda politika ir visizdevīgākā Savienotajām vastīm.” [Ikess, 558.-559.lpp.]

Šāda rīcība kļūst skaidrāka, ja ņem vērā admirāļa H.Starka valsts departamentam iesniegtās rekomendācijas: “...Embargo uzlikšana, iespējams, novedīs pie tā, ka bez liekas vilcināšanās sekos Japānas uzbrukums Malajai un Holandes Indijai un, iespējams, priekšlaicīga Savienoto valstu iesaistīšana karā Klusajā okeānā.” [Pearl Harbor Attack, 2382.-2385.lpp.] Bija skaidrs, ka ja Japāna nejutīsies pietiekami stipra, šāds uzbrukums var nesekot. Japāna nostiprināsies Ķīnas ziemeļaustrumos un nekādi nebūs iesaistāma plašākā konfliktā Klusajā okeānā. Galu galā pēc pašas Japānas armijas ģenerālštāba vērtējuma, ASV militārais potenciāls bija 7-8 reizes lielāks par Japānas militāro potenciālu. [Jakovļevs, 113.lpp.] Šāda stratēģisko materiālu ierobežota pārdošana potenciālajam pretiniekam var liecināt tikai par vēlmi ļaut tam minimāli paaugstināt savu militāro potenciālu, kas, savukārt, padarītu šīs valsts militārās un politiskās aprindas drošākas savā rīcībā...

1941. gada 21. jūnijā (zīmīgi, ka tieši dienu pirms Vācijas uzbrukuma PSRS) Hells Nomuram iesniedza notu, būtībā ultimātu. Japānai tika uzdots: piekrist starptautisko attiecību vispārīgiem principiem ASV izpratnē, kurus Hells bija definējis sarunu gaitā; interpretēt trīspusīgo paktu kā līgumu, kura mērķis ir “novērst kara neizprovocētu paplašināšanos Eiropā”, bet ASV apņemsies ieturēt savu politiku attiecībā uz karu Eiropā “vienīgi un tikai” no savas nacionālās drošības viedokļa; ASV uzņemsies starpnieka lomu miera nodibināšanai starp Japānu un Ķīnu, Tokijai savukārt jāatskaitās Vašingtonai par saviem noteikumiem šajās miera sarunās. Bez tam tālākās attiecības atkarīgas no tā, vai Japānas valdībā būs cilvēki, kuri savos izteikumos ir klaji naidīgi ASV (tas bija mājiens par ārlietu ministru Macuoku). Dīvaini, ka nota bija pārpilna ar nediplom’tiskiem un aizvainojošiem izteicieniem. Nomura nesekmīgi centās pārliecināt Hellu, lai tas veic izmaiņas notas teksta tonī, jo baidījās, ka Tokiju tas var vienkārši aizvainot un izprovocēt uz atbilstoši asu reakciju, taču Hells nepiekāpās. Japānas Ārlietu ministrija šo notu uztvēra kā klaji provokatīvu, taču, tā kā Japāna nekādi nevēlējās konfliktēt ar ASV, tā piekāpās. Lai nerastos iespaids, ka Tokija tik viegli pakļaujas citas valsts spiedienam nomainīt ārlietu ministru, 1941. gada 16. jūlijā demisionēja viss kabinets (nākošajā kabinetā bija tie paši ministri, izņemot ārlietu ministru, kura vietu tagad ieņēma admirālis Teihiro Toeda), un Japāna centās turpināt miera sarunas. [Butovs, 60.-69.lpp.]

Spiediens uz Japānu:

ASV sāka ļoti agresīvu politisku spiedienu, līdzšinējais draudzīgais, sarunas novilcinošais tonis tika atmests. 1941.gada 25. jūlijā ASV valdība uzsāka jaunu ofensīvu: tika uzlikts embargo naftas produktu eksportam uz Japānu un iesaldēti visi Japānas aktīvi Savienotajās valstīs. [Morgenšterns, 99.lpp.] Nākamajā dienā Filipīnu armija tika tieši pakļauta amerikāņu pavēlniecībai. Japānas tirdzniecības flotei slēdza Panamas kanālu. Lielbritānija un Holandes Indonēzija sekoja ASV piemēram, paziņojot par Japānas aktīvu iesaldēšanu un tirdzniecības pārtraukšanu ar to. 17. augustā Ruzvelts uzaicināja Nomuru un paziņoja, ka, ja Japāna turpinās savu politiku Tālajos Austrumos, tad ASV veiks visus iespējamos pasākumus, lai nosargātu savas “likumīgās tiesības un intereses” Austrumāzijā. [Foreign Relations, 556.-558.lpp.] Amerikāņu vēsturnieks Morgenšterns ir savācis virkni tā 1941. gada vasarā vairāku ASV atbildīgu valsts darbinieku visai ultimatīvus brīdinājumus, kas tika izteikti Japānas diplomātiem. “Sevišķi dīvains ir tas fakts, ka visos šajos paziņojumos Japānai tika draudēts ar karu, ja tā uzbruks teritorijai, kas nepieder Savienotajām valstīm. Dumans draudēja ar karu Lielbritānijas, tās koloniju un domīniju vārdā, Terners draudēja ar karu holandiešu un britu koloniju vārdā. Veless atmeta mierīgas situācijas noregulēšanas iespēju, jo Japāna virzījās uz Indoķīnu, kas piederēja Višī Francijai.” [Morgenšterns, 122.-126.lpp.]

ASV eksprezidents Herberts Huvers augustā gan protestēja: “Amerikāņu tautai kategoriski jāpieprasa, lai Kongress dara galu pakāpeniskai Savienoto valstu iesaistīšanai nepieteiktā karā...”. [Dan Smoot Report, November 15, 1965] Taču neviens viņa apgalvojumiem nepievērsa īpašu uzmanību, jo valsts iesaistīšana reālā karadarbībā likās pārāk neticama.

Tikai 1941. gada septembra sākumā, kad Japāna bija politiski un ekonomiski izolēta un iespiesta stūrī, kā arī kļuva skaidrs, ka Savienotās valstis izvairās precizēt savu pozīciju, un arī tuvākajā nākotnē nekādu perspektīvu sarunās nevar paredzēt, koordinācijas komiteja Tokijā ķērās pie Japānas militāro iespēju noskaidrošanas un iespējām konfliktu risināt militārā ceļā. 6.septembrī, valdības sanāksmē pie imperatora tik nolemts, ka, ja Japāna līdz oktobrim nespēs atrisināt domstarpības ar ASV sarunu ceļā, tad “pieņemsim lēmumu par gatavošanos karam ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju un Holandi”. [Jakovļevs, 121.-122.lpp.]

Tās pašas dienas vakarā Konoe tikās ar Grū. Grū ziņoja Vašingtonai par Japānas valdības pūlēm panākt “konstruktīvu izlīgumu”, un Konoe vēlmi tikties personīgi ar Ruzveltu. [Grū, Diplomātija, 2.sēj., 1324.-1330.lpp.] Neraugoties uz to, Vašingtona ignorēja šo Tokijas vēlmi. Daudzie dokumenti, ar kuriem septembrī un oktobra pirmajā pusē apmainījās abas valstis, nepavirzīja sarunas ne par soli. Labākajā gadījumā ASV puse piedāvāja Japānai izstudēt Hella 21. jūnija notu. 29. septembrī Grū brīdināja Vašingtonu: ja Konoes un Ruzvelta tikšanās nenotiks, tad valdība kritīs un tiks nomainīta “ar militāru diktatūru, kas negribēs izvairīties no sadursmes ar Savienotajām valstīm”. [Foreign Relations, 2.sēj., 645.lpp.] 2. oktobrī no Vašingtonas pienāca oficiāls atteikums organizēt šo tikšanos augstākajā līmenī, nekādi neargumentējot šo savu pozīciju... 16. oktobrī Konoes valdība iesniedza demisiju, un jauno valdību veidot uzticēja ģenerālim Todzio.

Kā uz to reaģēja Vašingtonā? Prezidents, uzzinājis par Konoes demisiju, nekavējoties atcēla parasto valdības sēdi un divas stundas apspriedās ar ministriem: Hellu, Stimsonu, Noksu, ģenerāli Māršalu, admirāli Starku un Hariju Hopkinsu. Diemžēl nav nekādu ziņu par šo sanāksmi, izņemot piezīmes Stimsona dienasgrāmatā... “Mēs atrodamies delikātas problēmas priekšā - kārtot diplomātiskās lietas tā, lai izrādītos, ka Japānai nav taisnība, lai tā pirmā izdarītu muļķību, t.i. spertu pirmo atklāto soli”. [Langers, Glisons, 730.lpp.] Bez tam tika nolemts turpmāk visas militārās piegādes PSRS sūtīt caur Arhangeļsku, nevis caur Vladivostoku, kā līdz šim (skaidrs, ka tam, kurš pieņēma šo lēmumu bija izpratne par tālāko notikumu attīstību Kusajā okeānā).

Tomēr Tokijā vēl nebija atmetuši cerības panākt izlīgumu sarunu ceļā, jo, liekas, nebija sapratuši, ka ASV jau sen karam gatavas, tikai tām nepieciešams tā uzsākšanai formāls iemesls.

5. novembrī Tokijā valdības sēdē tika nolemts turpināt sarunas ar Vašingtonu. Tika izstrādāti divi Japānas priekšlikumu varianti, kas nosacīti nosaukti par A plānu un B plānu. A plānā bija paredzēts, ka Japāna ierosina atteikties no diskriminācijas starptautiskajā tirdzniecībā Klusajā okeānā un Ķīnā, ja šo principu atzīs pārējā pasaule. Kas attiecas uz trīspusīgo paktu, tad Japānas valdība ir ar mieru nepaplašināt “pašaizsardzības sfēru” un nepieļaut, ka Eiropas karš nonāktu līdz Klusajam okeānam. Pēc miera noslēgšanas starp Japānu un Kīnu japāņu karaspēks uz 25 gadiem paliek Mandžūrijā un Hainaņas salās. Ja ASV noraidītu A plānu, tad būtu jāiesniedz B plāns, kuram bija modus vivendi raksturs. Tajā Japāna apņēmās atturēties no tālākas ekspansijas, ja tiks samazināti ierobežojumi tirdzniecībā ar to. Tika nolemts sarunas turpināt līdz 25. novembrim, bet, ja ASV atka noraidītu visus Japānas centienus, bija jāgatavojas militāram konfliktam ar to. [Jakovļevs, 136.lpp.]

15. novembrī Vašingtona noraidīja A plānu kā nederīgu. 20. novembrī Nomura iesniedza B plānu. Tajā bija paredzēts: abas valstis apņemas nevirzīt karaspēku ne uz vienu Dienvidaustrumāzijas rajonu un Klusā okeāna dienvidu daļu, izņemot Indoķīnu, kur jau atrodas Japānas karaspēks (pēc līguma ar Franciju); Japāna izved savu karaspēku no Indoķīnas pēc miera noslēgšanas ar Ķīnu; Japāna un ASV sadarbosies, iepērkot nepieciešamās izejvielas no Holandes Indijas, atjauno tirdznieciskās attiecības; ASV atceļ noteiktos embargo un apņemas atturēties no rīcības, kas traucētu miera noslēgšanu starp Japānu un Ķīnu. [Foreign Relations, 2.sēj., 755.-756.lpp.] Tokijā bija tik ļoti pārliecināti, ka Savienotās valstis arī vēlas mieru un pieņems piedāvājumu ka jau apgādāja Nomuru ar vienošanās preambulu un to notu tekstiem, ar kurām vajadzēja apmainīties ar Lielbritānijas un Holandes valdībām.

22. novembrī ārlietu ministrs Togo telegrāfēja Nomuram: “Netaupiet nekādas pūles, lai panāktu vēlamo rezultātu. Jūs pat nevarat iedomāties tos iemeslus, kuru dēļ mēs gribam noregulēt attiecības līdz 25. datumam, ... ja jums viss izdosies, mēs gaidām līdz šai dienai. Bet šo datumu izmainīt nevar. Pēc tā notikumi attīstīsies automātiski. Lūdzu, atcerieties to un pielieciet mieras sarunās vēl lielākas pūles nekā līdz šim.” [Pearl Harbor Attack, 12.d., 165.lpp.] Tā kā ASV militārā izlūkdienesta kriptogrāfi jau 1940.gada vasarā bija atšifrējuši praktiski visus japāņu diplomātisko dienestu šifrus, šī telegramma (tāpat kā visas citas) tika pārtverta, atšifrēta un pārtulkota. Vašingtonai nu bija pilnīgi skaidrs, ka būt vai nebūt karam Klusajā okeānā un Tālajos Austrumos, ir atkarīgs no ASV atbildes sarunās... 25. novembrī Baltajā namā notika pusotras stundas ilga apspriede, par kuru arī nav gandrīz nekādu ziņu, izņemot ierakstu Stimsona dienasgrāmatā: “Problēma ir sekojoša: kā mums izmanevrēt, lai Japāna izdarītu pirmo šāvienu, bet tajā pašā laikā mēs nepieļautu pārāk lielas briesmas mums pašiem”. [Što proizošlo..., 167.lpp.]

Japānas iesaistīšanās karā:

24. novembrī ASV “aizsardzības nolūkā” okupēja Holandes Gvajānu. 26. novembra vakarā Hells iesniedza Nomuram ASV atbildi, t.s. “desmit punktu programmu”, kurā Savienotās valstis ultimatīvā formā piedāvāja Japānai noslēgt daudzpusīgu paktu par neuzbrukšanu Tālajos Austrumos; parakstīt līgumu par Indoķīnas integritāti; izvest visu karaspēku no Ķīnas; Ķīnā atbalstīt tikai Čunčinas valdību; un, kad tas viss izpildīts, sākt sarunas par tirdzniecības atjaunošanu. Un beidzot, neviens no līgumiem, kura dalībniece ir Japāna, nevar tikt tulkots kā pretrunīgs šim ASV un Japānas līgumam. [Foreign Relations, 2.sēj., 768.-770.lpp.] Vārdu sakot, ASV lika Japānai brīvprātīgi atjaunot situāciju, kāda pastāvēja pirms 1931. gada 18. septembra, t.i. pirms Japānas iekarojumu sākuma, un kļūt politiski un ekonomiski par ASV vasaļvalsti. Katram, kurš kaut mazliet orientējās japāņu pasaules uztverē, skaidrs, ka Japāna šo ultimātu uztvers kā nepieredzētu publisku apvainojumu (ņemot vērā tā draudīgo, aizskarošo toni), kuru nevar ignorēt. Un maz ticams, ka Vašingtonā nebija paredzējuši Tokijas reakciju...

Viss liecina par to, ka Vašingtona vēlējās nevis panākt Japānas ekspansijas apturēšanu Dienvidaustrumāzijā, bet gan iesaistīt to tik lielā militārā sadursmē, no kuras vairs nebūtu atpakaļceļa pie sarunu galda. Atcerēsimies ierakstu Stimsona dienasgrāmatā: “Problēma ir sekojoša: kā mums izmanevrēt, lai Japāna izdarītu pirmo šāvienu, bet tajā pašā laikā mēs nepieļautu pārāk lielas briesmas mums pašiem”. Visideālākā vieta, kur varētu uztvert pirmo Japānas uzbrukumu, pašiem neciešot ievērojamus zaudējumus, bija Perlharbora.

Japānas valdība atmeta visas cerības uz mieru un akceptēja karadarbības plānu, kaut arī labi saprata situācijas bezcerīgumu. Pat visai pavirši aprēķini rādīja, ka ASV militārais potenciāls bija 7-8 reizes lielāks par Japānas militāro potenciālu. Japānas kuģu būvētavas ražošanas jaudu ziņā nevarēja sacensties ar amerikāņu kuģubūves industriju. No 51 sauszemes karaspēka divizijas, kas 1941. gada novembrī bija Japānas rīcībā, 21 divizija atradās Ķīnā, 13 - Mandžūrijā, 7 divizijas bija nepieciešamas pašas Japānas aizsardzībai, un tātad tikai 11 divizijas varēja izmantot citur. Arī no 5 aviācijas gaisa flotēm 3 atradās kontinentā un tikai 2 varēja iesaistīt karadarbībā kur citur. [Gvaijers, Batlers, 294.lpp.] Japānas karakuģi lielāko tiesu bija novecojuši, daudzi pat bija ūdenī jau kopš 1905. gada kara ar Krieviju laikā. Citi īsti neatbilda savām funkcijām - lielākā daļa aviobāzes kuģu bija 20. gados būvēti ogļu tankeri, kas tikai krietni vēlāk bija pārbūvēti militārām vajadzībām. Japānas flotes virspavēlnieks admirālis Isoroku Jamamoto neslēpa savu skepsi: “Ja man liks karot, tad pirmajos sešos - divpadsmit mēnešos karā pret ASV un Lielbritāniju es rīkošos strauji un nodemonstrēšu nepārtrauktu uzvaru sēriju. Taču man jābrīdina: ja karš ilgs divus vai trīs gadus, man nav ne mazāku cerību uz uzvaru”. [Okumia, Horikoshi, 61.lpp.]

Jau 1932. gadā ASV Jūras kara spēki veica manevrus Perlharboras ostā, Oahu salā, Havaju salās, kur bija izveidota kara flotes bāze, pārbaudot šīs bāzes aizsargātību pret uzbrukumu no jūras. Tika noskaidrots, ka iespējamais pretinieks (bet flotes plānos bija paredzēts tikai viens pretinieks - Japāna) var droši un netraucēti dot triecienu no 60 jūras jūdžu attāluma. [Barns, 39.lpp.] Savukārt aprēķini, kas tika veikti 1936. gadā, parādīja, ka ienaidnieka vienības, kas uzbrukuma dienas priekšvakarā atrodas 600-900 jūras jūdzes no Oahu, nakts laikā var veikt ātru pārvietošanos un rītausmā pacelt lidmašīnas no lidmašīnu bāzes kuģiem 275-300 jūdžu attālumā no Perlharboras. Tieši tāds attālums bija nepieciešams, lai lidmašīnas ar toreizējo darbības radiusu varētu veikt uzlidojumu un atgriezties uz lidmašīnu bāzes kuģiem. Lai veiktu izlūkošanu 800 jūdžu attālumā un 360 grādu rādiusā, kā to prasīja Havaju salu stāvoklis, bija nepieciešamas 250 lidmašīnas. 1941. gada novembrī kaujas gatavībā tur bija 6 bumbvedēji B-17 un 49 flotes patruļlidmašīnas... Nepieciešamo 96 trīscollu zenītlielgabalu vietā bija 82 lielgabali, 135 trīsdesmit septiņu milimetru lielgabalu vietā - 20 lielgabali, 309 lielkalibra ložmetēju vietā - 109 ložmetēji. Stacionāro radiolokācijas staciju būvei nepieciešamie metāla balsti tā arī netika atsūtīti, par spīti bāzes vadības nemitīgajie lūgumiem. Uz turieni netika atsūtīta arī neviena dešifrēšanas mašīna, lai bāzes izlūkdienests pats spētu atšifrēt pārtvertās japāņu radiotelegrammas. Pašā Perlharboras ostā nebija nepieciešamo līdzekļu liela kuģu skaita apkalpošanai, nebija pilnībā nokomplektētas kuģu komandas un vajadzības gadījumā nebija iespējama flotes ātra mobilizācija. [Jakovļevs, 21.-22.lpp.]

Klusā okeāna flotes komandieris D.Ričardsons (J.O.Richardson) vairākkārt vērsās pie Jūras kara spēku komandiera H.Starka, jo pēc viņa domām Perlharboras ostā nebija nepieciešamo līdzekļu tik lieka kuģu skaita apkalpošanai un vajadzības gadījumā nebija iespējama flotes ātra mobilizācija. 1940. gada oktobrī viņš pat izcīnīja divas audiences pie Ruzvelta, kuram centās pierādīt flotes neaizsargātību šajā bāzē pret Japānas flotes iespējamām aktivitātēm. Ruzvelts atbildēja, ka Savienotās valstis pēc likuma nevar iesaistīties karā, taču “japāņi nevar vienmēr izvairīties no kļūdām, un atkarībā no kara attīstības un karadarbības apmēru palielināšanās viņi agri vai vēlu izdarīs kļūdu un mēs iestāsimies karā”. (Pēc pāris mēnešiem admirāli atcēla no amata.) [Morgenšterns, Perlharbora, 56.-58.lpp.]

Līdz ar to šī ASV Jūras kara spēku bāze bija atvērta iespējamam uzbrukumam tik kārdinoši, ka Japānas flote nevarēja tādu izdevību palaist garām. No otras puses, ja Japānas flotes labākie spēki uzbruktu Perlharborai, tas nozīmētu, ka tie tiktu atrauti no Dienvidaustrumāzijas zonas - tiem nāktos veikt ļoti lielu attālumu, lai sabombardētu ostu un tad griezties atpakaļ (jo okupēt Havaju salas tiem nāktos daudz grūtāk, un prasītu atraut jau tā trūcīgos spēkus no operācijām dienvidjūrās). Taču ASV arī nevēlējās ciest pārāk lielus zaudējumus: tūdaļ pēc ultimāta iesniegšanas (paredzot Japānas reakciju) tika dots rīkojums evakuēt no Oahu 50% iznīcinātāju. Jau pirms tam lidmašīnu bāzes kuģis “Saratoga” tika aizvests uz rietumu piekrasti remontam un aprīkošanai ilgstošai karadarbībai. 28. novembrī Perlharboru atstāja lidmašīnu bāzes kuģis “Enterprise” 3 smago kreiseru un 9 mīnukuģu pavadībā un devās uz Veika salu. 5. decembrī no Perlharboras izbrauca lidmašīnu bāzes kuģis “Lexington” 3 smago kreiseru un 5 mīnukuģu pavadībā, lai dotos uz Midveju. Bez tam, decembra sākumā Perlharboru atstāja vēl 3 smagie kreiseri, ap 10 mīnukuģu un 7 zemūdenes. [Morisons, 210.-213.lpp.] Nezin vai tā būtu sagadīšanās, ka visi ASV Klusā okeāna kaujasspējīgie kuģi tika evakuēti no Havaju salām?

Pēc šo kuģu aizbraukšanas 1941. gada 7. decembrī Perlharborā atradās nedaudz vairāk par pusi Kusā okeāna flotes, kas lielāko tiesu bija veci un remontējami kuģi, būvēti pirms I Pasaules kara, vai tā laikā. Pavisam ostā atradās 96 dažādu klasu kuģi, no kuriem lielākā daļa nebija braukšanas kārtībā; aerodromos atradās 394 lidmašīnas, no kurām lietošanas gatavībā bija 35 bumbvedēji un 106 iznīcinātāji. [Lords, 48.lpp.]

4. decembrī flotes radio pārtveršanas stacija Čeltenhemā Merilendas štatā, pārtvēra signālu par gaidāmo kara pieteikumu ASV. Tika brīdinātas visas Savienoto valstu kara flotes vienības un garnizoni Klusajā okeānā, izņemot Perlharboru. Admirālis Kimmels (Husband Kimmel) vēlāk rakstīja: “Mēs nebijām gatavi Perlharborai, jo prezidenta Ruzvelta plāns prasīja, lai par draudošajām briesmām ne ar vienu vārdu netiktu brīdināta flote Havaju salās.” Admirālis Roberts Teobolds, Perlharboras kreiseru flotes komandieris, raksta: “Prezidents Ruzvelts piespieda Japānu karot un karadarbības uzsākšanai kā pievilcīgu ēsmu izmantoja Havaju Klusā okeāna floti”. [Teobolds 184.-184.lpp.] “Ruzvelts, Māršals un Starks zināja par uzbrukumu Perlharborai 21 stundu pirms tas notika”. [Teobolds 197.lpp.]

1941. gada 7. decembrī 7.55 pēc Havaju laika Japānas Jūras kara flotes iznīcinātāji un bumbvedēji deva triecienu Perlharboras bāzei, nogremdējot vai sabojājos lielāko daļu tur esošās flotes. Admirālis Jamamato, dodot pavēli uzbrukt Perlharborai, taica: “mēs sākam zaudētu karu, taču zaudēsim to ar godu”.

8. decembrī 12.30 Vašingtonā Ruzvelts uzrunāja Kongresu: “Vakar, 1941. gada 7. decembrī, Negoda dienā, Savienotajām valstīm pēkšņi un ar iepriekšēju nodomu uzbruka Japānas impērijas jūras un gaisa kara spēki...” Uzskaitījis visas vietas, kur Japānas karaspēks uzbrucis ASV īpašumiem Tālajos Austrumos un Klusajā okeānā, F.D.Ruzvelts lūdza Kongresu pieteikt Japānai karu. 16.10 Kongress pasludināja karu starp “Japānas imperatora valdību un Savienoto valstu valdību un tautu”. [Prelude, 47.-48.lpp.] 11. decembrī Vācija izpildīja savas saistības un pieteica karu ASV.

Henrijs Kisindžers raksta: “Mazāk nekā trīs gadu laikā Ruzveltam izdevās ievilkt savu izteikti izolacionistisko tautu globālā karā. Vēl 1940. gada maijā 64% amerikāņu uzskatīja, ka svarīgāk ir saglabāt mieru, nevis uzbrukt nacistiem. Pēc astoņpadsmit mēnešiem, 1941. gada decembrī, īsi pirms uzbrukuma Perlharborai, proporcija bija pretēja: tikai 32% deva priekšroku mieram... Sākot karadarbību, “Ass” valstis atrisināja Ruzveltu mokošo dilemmu, kā piespiest amerikāņu tautu iesaistīties karā. Ja Japāna būtu palikusi Dienvidaustrumāzijā, bet Hitlers nepieteiktu karu ASV, vienkāršie amerikāņi nesaprastu sava prezidenta centienus”. [Kisindžers, 352.lpp.] Čerčila kara kabineta loceklis Olivers Litltons (Oliver Lyttleton), uzstājoties 1944. gada 24. jūnijā Amerikas tirdzniecības palātā Londonā, teica: “Amerika izprovocēja [japāņus] tādā mērā, ka Japāna gluži vienkārši bija spiesta uzbrukt Perlharborai. Teikt, ka Ameriku piespieda karot, nozīmē izkropļot vēsturi”. [Eglestons] Starptautisko attiecību padome 1974. gada janvārī savā izdevumā Foreign Affairs publicēja pārskatu, kur pilnībā piekrīt Litltona viedoklim: “Japānas uzbrukums Perlharborai ievilka ASV II Pasaules karā, taču Ruzvelta administrācija jau pusotru gadu pirms tam nolēma iesaistīties karā...” [American Opinion, December, 1980, p.33]

Tā ASV iesaistījās II Pasaules karā, izmantojot par iemeslu Japānu un izprovocējot to ar ekomomisku un politisku spiedienu. Pēc četriem gadiem tika pārdalīta pasaule un Savienotās valstis kļuva par dominējošo politisko, militāro un ekonomisko spēku lielākajā daļā zemeslodes, par ko trīsdesmit gadus iepriekš nevarēja sapņot neviens amerikānis.

 

Atsauces:

* Jakovļevs N. Pirlharboras mīkla. - R., 1970.

* Barnes Harry Elmer, Pearl Harbor After a Quarter of a Century. Torrance, California: Institute for Historical Review.

* Butow.R. The Hull≠Nomura Conversations: A Fundamental Misconception, _American Historical Review_, July, 1960.

* Beard.A. Charles American Foreign Policy in the Making, 1932-1940: A Study in Responsibilities. - New Heaven, Conn.: Yale Univ. Press, 1946.

* Cameron Donald Wat. How the War Came: The Immediate Origins of the Second World War, 1938-1939., - London., 1989.

* Churchill.W. The Second World War. The Grand Alliance. - Boston, 1950.

* Complete Presidential Press Conferences of Franklin Delano Roosevelt., - N.Y. 1972.

* Documents of German Foreign Policy, Series D., - Oxford, 1958.

* Eggleston T.George. Roosevelt, Churchill and the World War II Opposition. - Old Greenwich, Connecticut, 1979.

* Foreign Relations of the United States: Japan 1931-1941. - N.Y.

* Gwyer J., R.Butler. Grand Strategy. - London, 1964.

* Grew J. Ten Years in Japan. - N.Y., 1944.

* Grew J. Turbulent Era: A Diplomatic Record of Forty Years 1904-1945. - Boston, 1952.

* Hull C. Memoirs. - N.Y., 1948.

* Farley James, Jim Farleyís Story, The Roosevelt Years. - NY, Toronto, 1948.

* Kennedy M. Aspects of Japan and Her Defence Forces. - London, 1928.

* Langer W., S.Gleason. The Undeclared War, 1940-1941. - N.Y., 1953.

* Lord W. The Day of Infamy. - London, 1957.

* Morison S. The Rising Sun in the Pacific, 1931 - Aprol 1942. Boston, 1948.

* Morgenstern.G. Pearl Harbor. The Story of the Secret War. - NY., 1947.

* Okumia M., J.Horikoshi with M.Caiden. Zero. - N.Y., 1956.

* Pearl Harbor Attack. Hearings before the Joint Committee on the Investigation of the Pearl Harbor Attack. - Washington, 1946.

* Prelude to Infamy, Official Report on the Final Phase of U.S.-Japanese Relations. October 17 to December 7, 1942. - N.Y., 1943.

* Theobold Robert A. The final Secret of Pearl Harbor. - Old Greenwich, Connecticut, 1954.

* The Public Papers and Adresses of Franklin D. Roosevelt. - N.Y., 1938.

* The Secret Diary of Harold L.Ickes. vol.3., - NY.

* Wedemeyer Albert C. Wedemeyer reports. - N.Y., 1958.

* Vasiļjev L.S. Istorija Vostoka. - Moskva, 1998.

* Vsemirnaja istorija. - Minsk, 1997.

* Kisindžer G., Diplomatija. - Moskva, 1997.

* Metloff M., Snell E., Strategičeskoje plaņirovaņije v koaļicionnoi voiņe 1941-1942. - Leningrad, 1955.

* Što proizošlo v Perlharbore? Dokumenti o napadeniji Japoņiji na Perlharbor 7 dekabrja 1941 goda. - Vojenizdat, Moskva, 1961.

 

(c) muuks

 

Atpakaļ