Saruna ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju AIVARU LEMBERGU. "Latvijas Avīzi" sarunā pārstāvēja Voldemārs Krustiņš, Viesturs Serdāns un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: — Katru reizi, iebraucot Ventspilī, cilvēki ievēro atkal jaunas pārvērtības uz labo pusi. Tas rāda, ka Ventspils ir pilsēta ar mērķiem un iecerēm. No otras puses, paskatīsimies, kas notiek valstī. Mēs it kā esam izpildījuši visus mājas uzdevumus, iestājušies NATO un iekļuvuši ES. Pat tikuši pie KNAB direktora. Bet, šķiet, ka turpmākajam pietrūkst plašas, tālākas perspektīvas. Vai tā ir un, ja tā, kas, jūsuprāt, darāms?

A. Lembergs: — Lai iegūtu kaut kādu kopējo ainu par valsts attīstību, ir jāņem vērā visdažādākie aspekti. Es šoreiz gribētu uzsvērt un vērst lasītāju uzmanību uz vienu no tiem — kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir pastāvīgā bagāto valstu un šo valstu bagāto monopolu uzmanības lokā. Bagātās, industriāli attīstītās valstis savu transnacionālo kompāniju mērķu sasniegšanai — un tā ir peļņas gūšana — pret Latviju faktiski īsteno neokoloniālisma politiku.

Ja mēs runājam par šiem diviem notikumiem Latvijā — iestāšanos NATO un īpaši ES —, tad jārunā par jaunu posmu neokoloniālisma politikas īstenošanā attiecībā pret Latviju un ne tikai Latviju. Ja mēs vērtējam tās vai citas valdības darbu, ko gan publiski reti dara, tad būtu jāvērtē, kā tā vai cita valdība ir gatava kalpot vai reāli kalpo šai attīstīto valstu neokoloniālisma politikai.

Ļoti bieži Latvijā notiekošie procesi tiek vienkāršoti. Parlamentārās vai starppartiju cīņas tiek reducētas uz iekšējiem notikumiem, ņemot vērā tikai savstarpējās simpātijas un antipātijas. Bet jāsaprot, ka aiz katras darbības stāv noteiktas intereses. Jā, katram normālam cilvēkam ir intereses, pie tam ārkārtīgi plašā spektrā.

Jūs droši vien pajautāsiet — bet kā tad izpaužas tas neokoloniālisms? Kāda loma medijiem, to īstenojot? Kāda — banku sistēmai? Kāda ir bijusi privatizācija, realizējot lielo valstu neokoloniālisma intereses? Šie jautājumi tiešām ir jāuzdod, un uz šiem jautājumiem ir jādod atbildes.

Mēs redzam, ka īpaši pēdējos gados un īpaši pat pēdējā pusotra gada laikā notiek aktīva ārvalstu cīņa ar latviešu nacionālo buržuāziju. Tā ir cīņa par to, lai likvidētu latviešu nacionālo buržuāziju. Lai vietējais kapitāls pazustu un lai Latvijā paliktu tikai darbaspēks, kas var apkalpot, — strādnieki, kas var strādāt, tātad "zilās apkaklītes" un labākajā gadījumā pa kādai "baltajai apkaklītei".

Jāsaka — pirms Latvija iestājās ES, šī neokoloniālisma politika bija tāds Āfrikas vai Latīņamerikas modelis, ko īstenoja. Šobrīd manas vienīgās cerības ir, ka šis modelis vairs nebūs tik izteikti primitīvs, kā tika aprobēts šajos kontinentos.

Kas liecina, ka tiek īstenota tieši neokoloniālisma politika? Tie ir ļoti daudzi faktori. Piemēram — kam pieder bankas un kas nosaka visu kreditēšanas, finansēšanas politiku Latvijā? Atbilde ir vienkārša — galvenā loma banku sistēmā ir skandināviem. Pirmkārt, zviedriem, un caur šīm bankām viņi realizē savu neokoloniālisma politiku attiecībā pret Latviju. Varējāt pamanīt arī to, ka Vācijas kanclers Šrēders un Francijas prezidents Širaks tikko skarbi norādīja vairākām jaunajām dalībvalstīm, toskait Latvijai, ka tām esot pārāk zemi nodokļi. Nodokļus vajagot palielināt.

Kāpēc viņi tā? Kā drīkst kādas valsts vadītāji atļauties norādīt otrai valstij, ka tai ir zemi nodokļi? Kā viņi reaģētu, ja mūsu prezidente runātu par Francijas nodokļiem un pamācītu? Kā tas tiktu uztverts? Kā ārkārtīga nekulturālība un neaudzinātība. Bet ne tikai.

Kurā no masu medijiem parādījās aizstāvība, ka tas nav nekas slikts, ja lielvalstis šādas pamācības izsaka? Neapšaubāmi — laikrakstā "Diena". Kā vācu kanclers un franču prezidents izteicās par zemajiem nodokļiem Latvijā, tā "Diena" tūlīt atsaucās ievadrakstā, aģitējot par to pašu.

Vēl viens piemērs. Dāņi un zviedri uzstāj, lai viņu jūras šaurumos tankkuģus pavada loči un velkoņi, pamatojot šo prasību ar drošas kuģošanas nepieciešamību. Jūrniecības eksperti jums apstiprinās, ka šis priekšlikums nekādā veidā nav saistīts ar kuģošanas drošību. Jo statistika rāda, ka nospiedošs vairākums avāriju notiek nevis atklātā jūrā, bet izejot un ieejot no ostām un pie piestātnēm. Un kurš medijs uzreiz metās aizstāvēt šīs Dānijas — Zviedrijas intereses un uzbruka Emša valdībai, kura tās neatbalstīja? Zviedru "Diena"! Kāpēc? Tāpēc, ka zviedru un dāņu velkoņi un loči varēs papildus nopelnīt lielu naudu. Zviedriem un to ruporiem jau ir vienalga, ka Baltijas jūras valstu konkurētspēja pasaules pārvadājumu tirgū samazināsies. Nedz Dānija, nedz Zviedrija nav tranzītvalstis. Tām tranzīts nav svarīgs. Bet Latvija ir tranzītvalsts.

Vēl viens piemērs. "Telia Sonera" bez kautrēšanās pasaka, ka viņi grib nopirkt lielā monopola "Lattelekom" un līdz ar to arī LMT kontrolpaketi. Viņi grib pirkt, un neokoloniālisma politikas princips ir, ka Latvijas valsts pienākums ir pārdot.

Repšes valdība, kura, kā vēlāk izrādījās, bija orientēta un veidota, lai kalpotu šīm stratēģisko, lielo monopolu interesēm, — šī valdība savas darbības pēdējās dienās, faktiski pēdējās stundās arī noslēdza mierizlīgumu, ar kuru uzdāvināja skandināvu monopolam 500 000 000 latu vērtas prasījuma tiesības, un deva arī dokumentāli apstiprinātu solījumu, ka kontrolpakete viņiem tiks pārdota. Bez izsoles!!! Un vēl mēģināja Latvijas iedzīvotājiem iestāstīt, ka rīkot izsoli — tas nav izdevīgi! Ka izdevīgi ir, ja kādam ir pirmās rokas tiesības!

Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka "Telia Sonera" — atkal skandināvi — ir viens no tiem monopoliem, kuriem vajag gāzt tagadējo Emša valdību, un par to bez kautrēšanās raksta gan "Diena", gan somu prese, kas negrib pārdot kontrolpaketi par smiekla naudu, tas ir, tādu, kādu "Telia Sonera" vēlētos maksāt. Jā, Emša valdība, kā izskatās, netaisās kalpot starptautiskajiem monopoliem, šajā gadījumā "Telia Sonera". Kurš ir aktīvākais aizstāvis šim darījumam, mierizlīgumam? Atkal "Diena" kā skandināvu monopolu interešu paudēja.

Mēs atceramies — arī Pinočets Čīlē atnāca, pateicoties lielo, starptautisko monopolu attiecīgai darbībai, un ir daudz līdzīgu piemēru.

Šodien Latvija ir viena no šīs cīņas arēnām. Protams, nevajag absolutizēt, ka viss notiek tikai un vienīgi šā iemesla dēļ. Bet Repše nemaz neslēpa un pilnīgi skaidri teica — cīņa pret nacionālo buržuāziju ir viņa politikas pamatu pamats. Citiem vārdiem, viņa politikas pamats ir cīņa pret Latvijas valsti, jo bez nacionāla kapitāla nav nacionālas valsts. Tas ir katram bērnam jāsaprot.

"Telia Sonera" ir pilnīgi vienalga, kādas te dziesmas dzied, kādā valodā runā un kas te notiek ar nacionālām skolām. Viņiem labāk, lai ir angļu skolas, jo tad viņiem būtu vieglāk ar kalpiem runāt. Jau šobrīd "Lattelekom" padomes sēdes notiek angļu valodā, lai arī Latvijas valstij pieder 51% akciju. Ja mēs runājam par lielajiem notikumiem un to tālāko attīstību, jautājums ir tāds: cik Latvijas politiskā elite un sabiedriskā doma, tie mediji, kas nekalpo Rietumu monopoliem, ir gatavi turēties pretī tam, ka pēc būtības notiek otrreizēja Latvijas kolonizācija. Šoreiz gan to kolonizē citām metodēm — vēsturnieki tās precīzi sauc par neokoloniālismu.

Ja mēs vēl piemetinām par krievu skolām, tad visus šos štābus būtībā ir veidojusi Repšes īstenotā politika. Viņš to īstenoja apzināti, jo lielajiem ārvalstu monopoliem ir vajadzīga valdība, kas viņiem kalpo bez īpašām ierunām. Un situācijas destabilizācija dod pamatu vienam cilvēkam atlaist parlamentu, lai kārtības ieviešanas vārdā pārņemtu pilnīgi visu varu. Tā es skatos uz šiem notikumiem. Protams, vairākumam cilvēku nav ne laika par šiem procesiem padomāt, ne arī kāda īpaša interese lauzīt galvu par sarežģītu politisku procesu patieso jēgu. Nekas jau "tāds" ar viņiem nenotiek — prievīti siet neviens nav aizliedzis. Vīzēs pat atļauj staigāt un par to neliek cietumā. Pat latviešu ziņģes atļauj dziedāt. Un arī turpmāk atļaus. Tikai nožņaugs tā lēnām un sērīgi.

— Jūs runājat par nacionālā kapitāla nožņaugšanu. Avīzēs un nesen notikušajā Jūrmalas forumā uzstājies viens no viņu, maskaviešu, galvenajiem oratoriem, no Globalizācijas problēmu institūta — direktors Deļagins…

A. Lembergs: — Viņš gan nav nekāds ietekmīgais vīrs, bet viens no simtiem tūkstošiem, kas prot izteikties.

— Toties viņš un ne tikai viņš vien domā, ka tikai tad, kad Latvijas galvenie uzņēmumi nokļūs Krievijas kapitāla kontrolē, būšot uzplaukums Latvijas un Krievijas attiecībās un Latvijā notikšot attīstība. Pagaidām krievu kapitālam te piederot tikai drupatas.

— Krievijas valstij pieder 34% no naftas caurules, bet tā stāv tukša. Cīņa starp Austrumu un Rietumu monopoliem par vietu Latvijas ekonomikā notiek visu laiku un, jo tālāk, jo aktīvāk. Kā kolonizatori neviens no viņiem nav ne labāks, ne sliktāks. Es viņus nešķiroju, jo mērķis ir viens — izpumpēt no latviešu tautas maksimāli daudz sviedru, pārvērst tos naudā un aizvest uz savu fāterlandi. Svarīgi, lai bāleliņi vēl aplaudētu tajā brīdī, kad nauda tiek izvesta. Lai tie bāleliņi aplaudē, kad Latvijas pēdējo kapitālistu, tā teikt, aprok priežu kapos, un visi letiņi skrien uz ārzemju kuģiem traukus mazgāt. Palikušas vēl tikai dažas avīzītes, kas šādā veidā to drēbi saprot.

— Lemberga viedoklis daudzus šokēs…

— … bet es esmu jau daudziem Rietumu vēstniekiem to teicis par neokoloniālisma piekopšanu. Tas nav noslēpums.

— Runājam par latviešu publiku.

— Mēs vēl varam parunāt par to, kur Brisele atļauj tērēt strukturālo fondu naudu un kur ne. Tas ir skaidri redzams, ka atļauj tērēt tur, kur šis tēriņš atbilst Rietumu industriāli attīstīto valstu monopolu interesēm. Par to tad arī vajag skaidri un gaiši pateikt, lai ir zināmas patiesās intereses, nevis slēpties aiz visādām skaistām, demagoģiskām runām.

— Tādi ir jūsu vērtējumi. Situācija bēdīga. Tikai tas nevienu neglābj, un mūsu lasītājus tas nevar apmierināt.

— Nē, nē, nē, manis teiktais nenozīmē, ka situācija ir pagalam slikta un bezcerīga. Es gribēju vērst uzmanību, ka skandināvi ilgāku laiku aktīvi īsteno neokoloniālisma politiku. Pēc Vācijas kanclera un Francijas prezidenta runām ir pamats domāt, ka arī šīs valstis oficiāli piekopj neokoloniālisma politiku. Man liekas, ka pēc iestāšanās ES šī politika pret Latviju mīkstināsies. Man liekas, ka tā kļūs Latvijai izdevīgāka, nekā tā bija pirms iestāšanās vai būtu, ja Latvija nebūtu iestājusies ES. Neokoloniālisma politiku īstenotu tā kā tā. Tikai otrajā gadījumā tas notiktu nesaudzīgākām metodēm, nemēģinot Latviju integrēt ES kopējā tirgū. Tā kā esam iestājušies ES, pareizi īstenojot savu iekšējo un ārējo politiku, Latvijai ir lielākas iespējas vērst šo neokoloniālisma politiku sev par labu. Tā ir liela māka, bet to var izdarīt. Kā? Pareizi aizstāvot savas intereses visās ES iestādēs, ko, protams, var panākt ar ļoti aktīvu un gudru Latvijas valdības un Saeimas darbību.

Tikko mēs varējām vērot notikumus, kas bija kā lakmusa papīrītis: ES parakstīja protokolu ar Krieviju par atbalstu Krievijas uzņemšanai Pasaules tirdzniecības organizācijā. Viņi atrisināja tos jautājumus, kas interesēja ES attīstītās dalībvalstis. Savukārt Latvijas intereses pilnībā ignorēja. Latvija nav liels eksportpreču ražotājs. Mēs, kā zinām, eksportējam izejvielas, no kurām viena trešdaļa ir koks, toties Latvija ir liels pakalpojumu eksportētājs — vispirms uz Krieviju. Jautājumi, kas saistās ar pakalpojumu eksportu Krievijas iestāšanās PTO sakarā, lūk, tie bija ļoti aktuāli Latvijai. Diemžēl Brisele Latvijas intereses absolūti ignorēja, par ko nevajag īpaši brīnīties, jo tas atbilst neokoloniālisma politikai. Zinu, ka Ārlietu ministrijas ierēdņi un viņu kolēģi Ekonomikas ministrijā ieņēma aktīvu pozīciju! Tātad ierēdņiem nevar pārmest bezdarbību — ja es to darītu, es nebūtu korekts. Bet var pārmest Latvijas politiķiem gļēvu paklausību. Neviens nav gatavs uzsist dūri galdā tad, ja vajag.

— "Latvijas Avīze" divkārt rakstījusi par šo Krievijas ielaišanu PTO. No valdības programmas Ārlietu ministrijai paredzētajiem darbiem, var teikt, ka konkrēts bija viens vienīgs. Un tas bija — atbalstīt Krievijas uzņemšanu Pasaules tirdzniecības organizācijā. Kad jautājām Pīka kungam, kādēļ viņi šo vienīgo manevrēšanā izmantojamo kārti noliek, viņš kategoriski bija pret šīs kārts izmantošanu.

— Redziet, rakstīt valdības programmā iekšā "neatbalstīt Krievijas uzņemšanu PTO" tāpēc, ka mēs negribam to atbalstīt, būtu nepareizi, tuvredzīgi un, es teiktu, pat Latvijai neizdevīgi. Atbalstīt uzņemšanu vajag. Jautājums — ar kādiem noteikumiem? Visas valstis risina divpusējas sarunas. Pēc iestāšanās ES mūsu vārdā tagad runā Brisele — tad tur arī jājautā, vai mūs interesējošie noteikumi tiek respektēti. Es jums stāstu par nacionālām interesēm un politiķu atbildību nācijas priekšā.

— Labi, lai tā būtu, bet vai jums pašreizējā situācijā nav ne grama optimisma, ka valdība kā izpildvara tomēr uzņemsies iniciatīvu?

— Neteikšu, ka valdībai nav iniciatīvas, kaut vai tās pozīcijas dēļ, ko Ostu padomē ieņēma Emša kungs par Krievijas uzņemšanu Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tā atbilda Latvijas interesēm! Es zinu arī citus valdības locekļus ar tādu pašu pieeju, un viņi ir gatavi aktīvi strādāt šo Latvijas interešu dēļ. Bet tam vajadzīgs laiks, jāveido attiecīgas tradīcijas un pozitīva sabiedriskā doma. Tautai jāzina, ka tas ir svarīgi, un tautai jāatbalsta tie politiķi, kuri gatavi ar demokrātiskām un pieļaujamām metodēm Briselē cīnīties par Latvijas interesēm. Taču, ja mēs savas nacionālo interešu aizstāvības izpausmes redzam tikai marta gājienos un mītiņos, kapos, ja šīs intereses redzam tikai vēstures redzējumā un izpratnē, tad maz cerību, ka valdībai šajos jautājumos veiksies viegli. Jo, es vēlreiz saku, ir mediji, kas aizstāv Rietumu lielo monopolu intereses. Tie vienkārši nories tos politiķus un politiskos spēkus, kas centīsies īstenot nacionālajām interesēm atbilstošu iekšējo un ārējo politiku. To mēs ļoti labi redzam. Tas jau tagad tiek darīts tik rafinēti, ka pirmajā brīdī pat grūti ievērot viņu nostājas faktisko iemeslu, cēloni un kādas intereses to ir diktējušas.

Kaut vai šī runāšana par Saeimas atlaišanu. Kam tā ir izdevīga? Tiem politiskajiem spēkiem, kuri ir gatavi kalpot un līdz šim ir kalpojuši neokoloniālisma politikai. Tāpēc, ka — jo vājāks parlaments, jo vājāka demokrātija, jo vājāka parlamentārā republika, jo vairāk iekšējās nestabilitātes. Un viņiem to tik vajag. Duļķainā ūdenī ar tīklu vieglāk noķert kādu zivi.

— Vai tad visas iepriekšējās valdības tādā gadījumā nebūtu tikpat lielā mērā vainīgas, jo neba vienā dienā tāds "neokoloniālisms" dabūtu te iesakņoties. Tāpēc arī no jums centos uzzināt, kur ir tā koncepcija, ar kuru nākt mūsu valdībai, norādot — tas ir mūsu nacionālais mērķis. Mēs iesim un sniegsimies pēc tā.

— Katram politiķim vai tādam, kurš taisās par politiķi kļūt, vajadzētu izvērtēt, kā tas, ko viņam saka, atbilst nacionālajām interesēm. Kā tas, ko viņš dara, atbilst nacionālajām interesēm. Vai tas, ko viņam saka citas valsts vēstnieks, citas valsts ministrs un premjerministrs, citas valsts kontrolēta banka, citas valsts kontrolēts medijs, ir jāuztver kā patiesība pēdējā instancē vai tomēr, skatoties, kā tas atbilst Latvijas interesēm. Man šķiet, politiķim par jebkuru lietu tā vajadzētu sev jautāt.

Politiķim jābūt ar tādu maņu kā profesionālam šoferim. Viņš automātiski apstājas pie sarkanās gaismas un sāk braukt pie zaļās. Viņš automātiski izdara pareizu pagriezienu gan pa labi, gan pa kreisi. Tāpēc, ka viņš ir profesionālis un tas viņam ir asinīs. Nevis tā, kā gadās iesācējam, kurš pie sarkanās gaismas sajauc gāzes un bremzes pedāļus. Tāpēc ir svarīgi, kā sabiedrība vērtē šīs parādības. Bet svarīgs ir jautājums, cik tā vispār gatava tādā veidā vērtēt politiku. Es jums varu pateikt viennozīmīgi, ka sabiedrība šodien tādā veidā nav gatava vērtēt. Ne tikai sabiedrība kopumā, bet pat latviešu inteliģence nav gatava vērtēt.

— Vai tiešām?

— Nav tādu valstisko tradīciju. Tas nav asinīs. Laiks, kas dots, lai izkoptu šīs tradīcijas, ir bijis ļoti īss. Savukārt kangaru, kas gatavi par sviestmaizi kalpot neokoloniālisma politikai un gan Rietumu, gan Austrumu monopolam, ir ne vien dučiem, bet bariem. Es aicinu domāt. Domāt un vērtēt, vai ienācējiem no citas valsts ļoti rūp Latvijas intereses. Ja kāds domā, ka ļoti rūp, tad tā ir liela bērnišķība.

— Es negribētu piekrist, ka visa sabiedrība ir tik vientiesīga un bērnišķīga.

— Visa ne, to neesmu teicis. Vairākums — noteikti. Ja var aplaudēt tādam mierizlīgumam, ar ko Latvijas valdība atkāpjas no prasības par pusmiljardu, kur Latvijas valdība absolūti nodevīgi apņemas par ārzemju monopolam pieņemamu un tā nodiktētu cenu pārdot telekomunikāciju monopolu gan stacionārajā, gan faktiski arī mobilajā tīklā — kas tad tas ir, ja ne naivitāte?

— Lielākai sabiedrības daļai šis darījums bija ļoti tāls, jo neskāra paša kabatu.

— Par to jau runāju, ka neokoloniālisma politika konkrētā brīdī kādu laiku katra personīgo kabatu tieši neskar. Tikai monopols pēc tam slauks katru, kas nocels telefona klausuli, — tāpat kā, starp citu, jau visu laiku ir slaucis. Un viss ir kārtībā. Tā kā viņiem ir daudz naudas, viņi var nopirkt gan pašus medijus, gan medijos attiecīgus cilvēkus. Tādējādi viņi var vismaz lielai daļai sabiedrības iestāstīt, ka tas ir ārkārtīgi izdevīgi. Apmēram tā, ka ar plikām kājām uzkāpt uz karstas plīts ir jums izdevīgi. Tāpēc, ka jums nevajadzēs sauļoties. Pēdas būs tāpat sarkanas ātrākā, īsākā laikā.

— Nu jā, jūs sakāt "un viss ir kārtībā". Bet mēs jau sākām sarunu un tā arī neesam skaidrībā, vai mums, vai valdībā ir mērķi, ka tas, tas un tas ir jāizdara?

— Latvijas pašreizējais prioritārais mērķis ir slaukt industriāli bagātās valstis.

— Nu, paldies, ka tik atklāti pateicāt.

— Jā. Nevis tās mūs slauc, bet mēs. Ja mēs to protam, mēs esam malači. Ja neprotam, tad ir slikti.

— Un neprotam?

— Protams. Jo mums vajadzēja būt gataviem, lai saņemtu ES strukturālo fondu naudu no šāgada 1. janvāra. Repšes valdības absolūtas, varbūt pat noziedzīgas bezdarbības rezultātā vēl šodien tos projektus nevar iesniegt. Mums atļauj mazliet paslaukt, bet mēs pat rokas neprotam pielikt pie tiem pupiem. Bet tur vainīgais ir Repše.

Mēs esam simtiem miljonu latu jau pazaudējuši. Zivis ostās no 2005. gada 1. maija varēs nodot un pieņemt tikai Briseles sertificētā ostā. Neviena osta nebūs gatava, jo E. Repše nogulēja Latvijas iestāšanos ES par vairāk nekā pusgadu. Tātad mēs zivis pārstrādei caur Klaipēdu ievedīsim? Vai caur Gdaņsku? Tā ir ērtāk? Un kas par to atbildēs? Protams, nākamā gada 1. maijs vēl nav pienācis, pagaidām neviens nebļaustās. Taču tas skars simtiem un tūkstošiem ģimeņu. Būs pilnīgi tas pats, kas ar sanitāro robežkontroli. Par to arī es pirmais pacēlu balsi, bet tas nevienu neinteresēja.

Šajās lietās visi mūsu varoņi ir zināmi. Neviens no viņiem nedzīvo uz Mēness. Un te gan nevar vainot ne Rietumu monopolus, ne citu valstu prezidentus vai kanclerus. Te akmens jāmet savā dārziņā. Un te šos "varoņus" elementāri var noskaidrot un pat saukt pie kriminālatbildības par noziedzīgu nolaidību savu dienesta pienākumu pildīšanā.

Tā vietā, lai rūpētos, kā labāk izmantot Eiropas naudu, Repše jau četros pēcpusdienā brauca prom no darba Ministru kabinetā slēpot ar brūti. Tā bija.

Atpakaļ