Neatkarības
aizstāvji citās valstīs. Norvēģija bez Eiropas Savienības.
Kāpēc lielākā daļa Norvēģijas pilsoņu
divos referendumos nobalsoja pret savas valsts iestāšanos Eiropas Savienībā
(ES)? Vai tiešām galvenais arguments «pret» bija saistīts ar neizdevīgajiem
ekonomiskajiem noteikumiem un dabas resursu saglabāšanu? Latvijas politiķi un
ES atbalstītāji apgalvo, ka tas bija tieši tā. Patiesībā paveras nedaudz cita aina
Aplūkosim Norvēģijas attiecību vēsturi ar ES. Spraigas
debates par Norvēģijas iesaistīšanos Eiropas Kopienā (EK) jeb tagadējā ES
risinājās trijos periodos: 1961. 63., 1970. 72. un 1989. 94. gadā.
1961.gadā Lielbritānija un Dānija iesniedza pieteikumu
par iestāšanos EK. Tā kā Lielbritānija bija galvenā Norvēģijas tirdzniecības
partnere, arī Norvēģijas valdība izšķīrās par pieteikuma iesniegšanu.
Šajā periodā bija divi galvenie argumenti «par»:
ekonomiski izdevīgi, ja arī Lielbritānija iestājas, un tas būtu loģisks
nākamais solis pēc 1949. gada iestāšanās NATO. Galvenie argumenti «pret» bija
saistīti ar suverenitātes zaudēšanu (valsts vara būtībā tiktu nodota
pārnacionālām institūcijām), zemkopība neizturētu lielo konkurenci un
zvejniekiem rastos problēmas. Iestāšanos galvenokārt atbalstīja rūpniecības
pārstāvji gan darba devēji, gan strādnieki , kā arī valdība, lielākā daļa
Darba partijas (Arbeiderpartiet) pārstāvju, Labējie (Hōyre), daļa Kreiso
(Venstre) un Kristīgās tautas partijas (Kristelig Folkeparti). Iestāšanās
pretinieki bija nacionālistiski noskaņoti spēki, kas galvenokārt pārstāvēja
zvejniecības un zemkopības nozari, kā arī Sociālistiskā tautas partija
(Sosialistisk Folkeparti), Centra partija (Senterpartiet), daļa Kreiso
(Venstre) un Kristīgās tautas partijas. Tomēr Francijas prezidents Š. de Golls
noraidīja Lielbritānijas pieteikumu, tādējādi arī Norvēģijas.
1967. gadā Lielbritānija, Dānija un Norvēģija atkal
iesniedza pieteikumu iestāties EK, tomēr atkal Francijas prezidents to
noraidīja. 1969. gadā de Golls aizgāja pensijā, līdz ar to pavērās jaunas
iespējas EK paplašināšanai.
1970. gadā Norvēģijas valdība kopā ar Lielbritāniju,
Dāniju un Īriju iesniedza atkārtotu pieteikumu EK. Līdzīgi kā 1961. 63. gada
diskusijās, parlamenta partijas sadalījās EK atbalstītājos un pretiniekos. Iestāšanos
propagandēja Eiropas Kustība un organizācija «Jā virzībai uz EK», savukārt viņu
pretinieki izveidoja Tautas kustību pret iestāšanos. Tika izmantoti tādi saukļi
kā «Jā EK», «Jā sadarbībai ar Eiropas tautām», kā arī «Balso Nē par SAVIENĪBU».
Iestāšanās atbalstītāji apgalvoja, ka Norvēģijai ir pienākums sadarboties ar
pārējām Rietumeiropas valstīm un dalība EK dos stabilāku un ātrāku ekonomisko
izaugsmi. Neatkarības aizstāvji uzsvēra, ka, iestājoties EK, Norvēģija zaudēs
savu suverenitāti un neatkarību, un tā vietā ieteica noslēgt Brīvās
tirdzniecības līgumu.
1972. gada referendumā 53,5% Norvēģijas pilsoņu
nobalsoja «pret», bet 46,5% nobalsoja «par». Galvenokārt «par» nobalsoja
galvaspilsētā Oslo un teritorijā ap to, savukārt pārējā Norvēģijas daļā ar
lielu pārsvaru tika nobalsots pret (dažās pilsētās 93,5% pilsoņu teica «nē»).
Pēc šā referenduma, kas «nebija izdevies», iestājās 15
gadu ilgs «tabu periods», kad partijas izvairījās runāt par «Eiropas
jautājumu». Tomēr diskusijas atsākās 1989. 90. gadā sakarā ar jauno politisko
situāciju Eiropā.
Līdzīgi kā 1972. gadā, t.s. iestāšanās kampaņa bija
diezgan negodīga, jo ES atbalstītāji bija varas elite, daļa partiju, valdība un
ministrijas, ietekmīgākie cilvēki ekonomikā, bankas un lielākie uzņēmumi, kuri
sponsorēja aģitēšanu par iestāšanos, un lielākie laikraksti. Kampaņas laikā
tika stāstīts, ka dalība ES palielinās demokrātiju, ka dalība ES ir līdzvērtīga
starptautiskai sadarbībai, ka ES ir nepieciešama, lai atrisinātu vides
problēmas. Tika izteikti draudi, kas sagaida Norvēģiju, ja tās pilsoņi
nobalsotu pret iestāšanos. Eirofili apgalvoja, ka eksports cietīs zaudējumus,
samazināsies investīcijas, augs procentu likme, pazemināsies kronas vērtība,
palielināsies bezdarbs (līdzīgi tiek darīts šodien Latvijā). Pēdējās nedēļās
pirms referenduma īpaši tika draudēts ar Norvēģijas starptautisko izolāciju. Gadu
pēc referenduma bija skaidri redzams, ka nav īstenojies neviens no eirofilu
izteiktajiem draudiem, proti, eksports un investīcijas palielinājās, procentu
likme bija samazinājusies, krona bija kļuvusi stabilāka, cilvēku nodarbinātība
palielinājusies.
Saistībā ar draudiem par izolāciju īpaši jāpiemin
Norvēģijas valdības stratēģija, izvēloties referenduma dienu. Sākumā bija
iecerēts, ka visās Skandināvijas valstīs referendums notiks vienā dienā, tomēr
vēlāk tika izlemts, ka referenduma datums būs atkarīgs no prognozētās
opozīcijas katrā valstī. Tā kā Norvēģijā bija vislielākais ES oponentu skaits,
referendums notika jau pēc nobalsošanas Austrijā (38% pret), Somijā (43% pret)
un Zviedrijā (48% pret). Norvēģijas valdība cerēja, ka vairākums nobalsos
«par», jo nevēlēsies palikt izolēti ārpus ES. Tomēr tā nenotika.
Kampaņa pret iestāšanos bija organizēta ļoti
veiksmīgi. Bija izveidotas divas organizācijas «Jaunatne pret ES» (Ungdom mot
EU), kurā iesaistījās jaunieši līdz 26 gadu vecumam, un «Nē ES» (Nei til EU),
kura apvienoja cilvēkus, kas vecāki par 26 gadiem, un kļuva par lielāko un
politiski ietekmīgāko sabiedrisko organizāciju Norvēģijā (diezgan neparasti, ja
ņem vērā, ka ES veic stingru ES oponentu uzraudzību un darbības ierobežošanu). Būtībā
abām organizācijām bija (un joprojām ir) kopīgs mērķis panākt, lai Norvēģija
neiestātos ES. 1988. gadā «Nē ES» izveidojās kā informācijas grupa, bet 1990.
gadā nodibinājās kā organizācija ar 15 000 biedru. 1994. gada referenduma
priekšvakarā biedru skaits sasniedza jau 145 000 jeb aptuveni 5% no elektorāta.
Organizācija jau sākumā tika izveidota trijās pakāpēs: 1) 500 nodaļu visās 440
pašvaldībās un lielākajās pilsētās; 2) nodaļas katrā no 19 filkēm (apriņķiem),
kuru pārstāvji katru gadu sanāca uz kongresu, ievēlēja padomi un sekretariātu,
sākotnēji no brīvprātīgajiem entuziastiem; 3) nacionālā līmenī, katru gadu
tiekoties nacionālajā kongresā, ievēlot nacionālo padomi, izpildpadomi un
nacionālo sekretariātu.
«Nē ES» cieši sadarbojās ar partijām parlamentā, kas
neatbalstīja iestāšanos ES, zemnieku un zvejnieku organizācijām, vides
aktīvistiem un pret ES orientētajām jauniešu organizācijām. Kustības «Nē ES» aktīvisti
tikās ar cilvēkiem visā Norvēģijā, sniedza patiesu informāciju par ES,
iestāšanās sarunu rezultātiem un to, kas sagaida Norvēģiju ES. Pretēji eirofilu
propagandētajam viedoklim, ka ES pretinieki izceļas ar vispārēju stulbumu,
nezināšanu un visa svešā neieredzēšanu, «pret» balsotājiem bija labākas
zināšanas par ES nekā «par» balsotājiem.
Interesanti, ka kampaņu pret iestāšanos finansiāli
bija spiests atbalstīt arī parlaments. 1993. gada vasarā valdība izdeva 16
lappušu biezu bukletu ar vispārīgu informāciju par ES, kurā ļoti slavēja dalību
ES. Buklets tika pavairots tūkstošos kopiju un izplatīts visās sabiedriskajās
vietās. Tā kā šī informācija nebija objektīva, parlamentam nācās piešķirt
līdzekļus «Nē ES», lai tiktu pausts arī pretējais viedoklis (vēlāk tomēr
valdība finansiāli atbalstīja arī Eiropas Kustību). «Nē ES» šo naudu izlietoja,
lai iespiestu 140 lpp. biezu grāmatu, kuras tirāža bija 1,8 miljoni un kuru
vairāk kā 10 000 brīvprātīgo aktīvistu nogādāja gandrīz katrā Norvēģijas
saimniecībā.
Pēdējās divās nedēļās pirms referenduma kampaņa «pret»
kļuva arvien aktīvāka tūkstošiem cilvēku uz ielām dalīja skrejlapas, avīzi
par brīvu (80 000 eksemplāru), kā arī sazinājās ar interneta starpniecību. Bija
divas galvenās stratēģijas iegūt pēc iespējas lielāku atbalstītāju skaitu
centrālajā apgabalā, savukārt cilvēkus, kas dzīvo laukos un gar piekrasti,
mudināt referenduma dienā iet vēlēt, jo parasti šajos apgabalos vēlētāju
aktivitāte bija 70% salīdzinājumā ar 80% vidus apgabalā. Lai arī tajā izšķirošajā
dienā saule spīdēja vidus Norvēģijā, bet ziemeļos un gar piekrasti plosījās
vētra, balsojumā piedalījās 88% pilsoņu, «nē» ES teica 52%, bet «jā» 48%.
Kas
tad lika Norvēģijas pilsoņiem noraidīt iespēju pievienoties vienotajai Eiropas
saimei? Vissvarīgākais jeb noteicošais arguments bija suverenitātes zaudēšana,
iestājoties ES (54%), bet pārējie zvejniecības un zemkopības apdraudējums
(26%), Norvēģijas kļūšana par pakļautu nomali (26%), veselība un labklājība
(21%), ekonomika un darba vietas (18%), vide (17%).
Saistībā ar vidi ES pretinieki uzsvēra, ka Norvēģijai
ir stingra likumdošana par vides aizsardzību, no kuras nāktos atteikties, ja
iestātos ES. Norvēģija visu 20. gs. ir centusies aizsargāt savus dabas resursus
no izpārdošanas ārvalstu uzņēmējiem, bet, iestājoties ES, tai nāktos izmainīt
savu stratēģiju šajā jomā. Runājot par darba vietām, eirofili baidīja ar
bezdarba palielināšanos, tomēr statistika rāda, ka pašā ES ir augstāks bezdarba
līmenis (vidēji 10,7%) nekā Norvēģijā (aptuveni 5%). Labklājības līmenis ES ir
daudz zemāks, salīdzinot ar Norvēģiju, jo ES nabadzīgi ir 52 miljoni cilvēku
jeb apmēram 16% no iedzīvotājiem, savukārt Norvēģijā tādi ir aptuveni 7%. Tā kā
ES galvenais mērķis ir kļūt par ekonomisku un militāru lielvaru, kas varētu
konkurēt ar ASV un Japānu, vispārēja iedzīvotāju labklājība ir jautājums, kas
uztrauc pašus iedzīvotājus, nevis Briseles birokrātus.
Būtiskas pārmaiņas, iestājoties ES, skartu zvejniekus
un lauksaimniecībā nodarbinātos cilvēkus. Tāpat kā pārējās nozarēs noteikumus
diktētu Brisele. Pretēji ES lauksaimniecības politikai, kas atbalsta lielās
saimniecības, Norvēģija priekšroku dod nelielajām saimniecībām, tādējādi
nodarbinot vairāk cilvēku un apstrādājot arī tādu ne gluži lauksaimniecībai piemērotu
zemi kā ielejas un kalni. Iestājoties ES, 6575% fermeriem būtu jāpārtrauc sava
darbība, problēmas rastos arī pārtikas rūpniecībā, kurā ir nodarbināti aptuveni
35 000 no 4 miljoniem Norvēģijas iedzīvotāju. Tika izrēķināts, ka 10 000 20
000 cilvēku zaudētu darbu.
Visi
iepriekš minētie argumenti un paredzamo problēmu uzskaitījumi ir tikai sekas
suverenitātes zaudēšanai, kas ir neizbēgama, iestājoties ES. Demokrātiskā
valstī suverenitāte jeb augstākā vara pieder valsts pilsoņiem, bet ES
dalībvalstis savu suverenitāti ir zaudējušas jau ar iestāšanās brīdi, jo ES
pieņemtajiem lēmumiem ir augstāks juridiskais spēks pat par konkrētās valsts
konstitūciju. Praktiski tas nozīmē, ka visi svarīgākie lēmumi tiek pieņemti
Briselē un tie ir jāizpilda bez kādām ierunām, citādi draud visdažādākās
sankcijas, sākot ar ekonomiskajām līdz pilnīgai starptautiskai izolācijai. Norvēģijas
ES pretinieki uzsvēra, ka valsts līmenī pieņemtajiem lēmumiem ir iespējams
noskaidrot atbildīgo personu un izmainīt šo lēmumu, ja tas neatbilst
sabiedrības interesēm. Savukārt ar Briseles likumiem tas nav iespējams, jo nav
iespējams noskaidrot, kurš ir atbildīgs, un, ja arī izdodas noskaidrot, nav
iespējams šo personu saukt pie atbildības. Tādējādi secinājums neviens nav
atbildīgs pilsoņu priekšā, līdz ar to visa sistēma ir bezatbildīga, un tas ir
nopietns drauds demokrātijai. Bet Norvēģijā arvien vairāk tiek uzsvērta
demokrātijas pilnveidošana. Tā kā sociālās problēmas (bezdarbs, narkotikas,
noziedzība u.c.) arvien pieaug, tad politisko lēmumu pieņemšanā nepieciešams
iesaistīt cilvēkus, kurus tās skar. Bet Briseles birokrāti pieņem kopīgus
lēmumus visām dalībvalstīm, īpaši nešķirojot, kas kur ir svarīgāks. Īpaši tika
uzsvērts, ka Norvēģijas apriņķi filkes zaudēs savas pašnoteikšanās tiesības
un iedzīvotāji vairs nebūs tiesīgi izlemt, kas viņu tuvākajā apkārtnē, nemaz
nerunājot par valsti, notiks. Principā iedzīvotāji zaudē tiesības ietekmēt savā
valstī notiekošos procesus. Tika izmantots šo situāciju labi raksturojošs
sauklis: «Līdz birokrātijai Oslo ir jau pietiekami tālu.»
Tā kā Norvēģija gandrīz visu savu pastāvēšanas laiku
ir bijusi kādas citas valsts pakļautībā, proti, savienībā, tad 1905. gadā
iegūtā neatkarība un tiesības izlemt savas valsts nākotni ir pārāk dārgas, lai
atkal no tām atteiktos. Daļēji tas jau ir noticis, 1992. gadā iestājoties
Eiropas Ekonomiskajā zonā un ratificējot Šengenas līgumu. Gan ES oponenti, gan
atbalstītāji ir vienisprātis, ka šie līgumi ierobežo Norvēģijas tiesības
demokrātiski izlemt savas valsts nākotni, un tādēļ norisinās diskusijas par
iespējamo līgumu laušanu un citām sadarbības formām ar ES. Norvēģijas
alternatīva, kas pašlaik tiek veiksmīgi realizēta, ir tautvaldība (folkestyre),
proti, varas decentralizācija.
Nobeigumā jāsecina, ka eirofili izmanto līdzīgas
metodes visās ES kandidātvalstīs.