Aprēķina laulību spožums un posts
Lai izvairītos no diskusijās
valdošās tukšvārdības, vispirms definēšu, ko es saprotu ar galvenajiem
jēdzieniem. Ar suverenitāti es saprotu tautas izcīnītas tiesības pašiem brīvi
izvēlēties savas valsts sabiedrisko iekārtu un sabiedrotos starptautiskajā arēnā,
pašiem pieņemt savām vajadzībām piemērotus likumus un pašiem brīvi pārvaldīt
savu valsti. Latviski suverenitāti varētu saukt arī par tautas brīvību. Sava
suverenitāte ir nepārtraukti jāsargā un jāattīsta, pretējā gadījumā to itin
viegli var pazaudēt. Protams, absolūta suverenitāte mūsdienās nav iespējama, jo
jārēķinās arī ar citu tautu tiesībām, morāles normām un principiem, kas nosaka
tautas sekmīgu attīstību. Tas drīzāk ir ideāls, uz kuru tiekties un ar ko
salīdzināt sasniegto. Valsts suverenitāte, tāpat kā brīvība, ir jāizcīna, jo
brīvību neviens tāpat nedāvina. Dāvāta brīvība ir tikai jauna, izsmalcinātāka
verdzības forma.
Suverenitāte un brīvība ir bijis katras
pašapziņu guvušas tautas augstākais sapnis. Kad Latvijā 80. gadu beigās sākās
tautiskā Atmoda, tauta pieprasīja tieši manis definēto suverenitāti. Nav
dokumentēts gadījums, kad kāds prasītu Latvijā ieviest Vašingtonas vienošanās
paveida tirgus reformas (t.s. mežonīgo kapitālismu), nedz prasības būtisku
Latvijas suverenitātes daļu deleģēt kādām pārnacionālām institūcijām. Tiesa,
gandrīz visu pirmo organizāciju programmās bija punkts par vajadzību dibināt
Baltijas savienību, taču tieši šo punktu valdības pat necentās īstenot.
Rezultāts: Baltijas valstis kļuvušas par konkurentēm neprātīgā sacensībā, kura
ātrāk pieņems Briseles un Vašingtonas diktētos noteikumus, lai ātrāk iekļautos
šajās pārnacionālajās organizācijās. Iecerētās sadarbības vietā valda nežēlīga
konkurence gandrīz visās nozarēs: naftas ieguve, zivju nozveja,
lauksaimniecības preces u.c. Lai izpatiktu Briselei un Vašingtonai, Latvija ir
sabojājusi attiecības ar visiem tuvākajiem kaimiņiem. Vai tas bija prāta darbs?
Šo rakstu gatavoju saistībā ar Latvijas
valdības konsekvento vēlmi iekļaut Latviju Eiropas savienībā un NATO. Šīs virzības
pretiniekus ne visai pareizi mēdz dēvēt par eiroskeptiķiem, kas ir
Lielbritānijā radīts jēdziens un neatbilst konkrētajiem Latvijas apstākļiem.
Latvijas eiroskeptiķi mēdz būt ļoti dažādi. Es neesmu fanātisks jebkuras
valstu savienības pretinieks. Valstu savienību es izprotu kā ļoti intensīvu
sadarbības pakāpi starp suverenām valstīm. Uzskatu, ka it īpaši nelielām
valstīm šāda savienība var būt visai vēlama, jo palielina šo valstu iespējas
globalizētajā pasaulē. Taču sadarbība jau pēc definīcijas sevī ietver
brīvprātības principu. Ja savienība tiek izveidota pēc vienas puses diktāta,
tad jārunā par vairāk vai mazāk vardarbīgu aneksiju. Labs piemērs šādai
aneksijai bija Latvijas iekļaušana PSRS.
Eirointegrācijas aizstāvji kategoriski
noliedz jebkādu līdzību starp PSRS un topošo ES, uzsverot, ka ES esot
civilizēta, demokrātiska un arī altruiska struktūra, kas pēc uzņemšanas ar
saviem līdzekļiem veicinās Latvijas attīstību, dodot mums reālu labumu un pat kalpos
par garantu mūsu ilgtermiņa neatkarībai un drošībai. Diemžēl fakti liecina par
pretējo.
Ir tikai dabiski, ja kādas
valstis vienojas par spēku apvienošanu kādās noteiktās sadarbības jomās. Tā
varētu būt kopīgas ekonomiskās telpas izveide, muitas ūnija, kopīga
tautsaimniecības nozaru attīstīšana, kopīgi infrastruktūras projekti. Labs
piemērs tādai savienībai ir Ogļu un tērauda apvienība (dibināta 1951.g.) un
Eiropas Ekonomiskā kopiena jeb Kopējais tirgus (dibināts 1957.g.), kas bija
Eiropas kopienas (dibināta 1967.g.) un ES priekšteces. No šīs savienības
ieguvējas bija visas dalībvalstis, kas kopējiem spēkiem attīstīja šīs
stratēģiskās nozares. Tātad, lai savienība nestu labumu visām dalībvalstīm, tā
būtu jābalsta uz trijiem pamatprincipiem: brīvprātība, līdztiesība un
savstarpējs izdevīgums. Brīvprātība nozīmē ne vien vienošanos
valdību līmenī, bet arī sabiedrības principiālu piekrišanu un iepriekš
brīvi paustu gatavību konkrētas savienības veidošanai. Turklāt tai jābūt
vispusīgi izsvērtai izvēlei, nevis vienpusīgas propagandas un smadzeņu
skalošanas rezultātam. Līdztiesība nozīmē, ka visām dalībvalstīm ir
vienāda teikšana un arī veto tiesības savienības kopējās politikas jautājumos.
Šis princips Eiropas savienībā pastāvēja līdz Māstrihtas līguma pieņemšanai
1991. gadā. Bet it sevišķi kopš Nicas līguma stāšanās spēkā šis princips vairs
netiek ievērots, jo arvien vairāk jautājumu ES izlemj ar balsu vairākumu.
Vairāk nekā 40 valstiskas jomas ir deleģētas Briseles birokrātu izlemšanai.
Daļēji valstu suverenitāti ierobežoja jau Māstrihtas līgums, kas regulēja
dalībvalstu budžeta veidošanas un monetāro politiku. Pašlaik tiek gatavota ES
konstitūcija, kuras projektā centralizācijas un federālisma principi
nostiprināti vēl vairāk, pat atsakoties no dalībvalstu tiesībām izstāties no
savienības. Tik tālu neuzdrīkstējās iet par PSRS valdība, kas vismaz formāli
izstāšanās tiesības atzina.
Savstarpējā izdevīguma princips nozīmē, ka
visām dalībvalstīm no savienības jāgūst reāls labums, kas atbilstu vismaz
katras konkrētas valsts ieguldījumam. Ja savienībā tiek uzņemta valsts ar
zemāku attīstības līmeni, pilnīgi dabīga būtu papildu palīdzības sniegšana
attīstības līmeņa izlīdzināšanai, bet nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams
stāvoklis, kad savienības stiprākās valstis iedzīvojas uz nabadzīgo rēķina. Bet
tieši šādu risinājumu kandidātvalstīm pašlaik piedāvā Brisele. Piemēram,
Latvijai kopš pirmās iestāšanās dienas būs ES budžetā jāiemaksā pilna
dalības maksa, bet no t.s. Eiropas fondiem mēs varēsim saņemt tikai daļējas
iemaksas, kuras turklāt būs atrunātas ar dažādiem nosacījumiem, kuri ne vienmēr
būs izdevīgi līdzekļu saņēmējam. Patiesībā nekādu iemaksu nebūs, t.i., Brisele
nesūtīs uz Rīgu naudu tālākai sadalīšanai, bet būs ES projekti, kā arī iespēja
saņemt naudu to vietējo projektu īstenošanai, kurus Briseles birokrāti atzīs
par sev izdevīgiem. Te nu būtu jāatsakās no dažādām apšaubāmām spekulācijām,
bet lietas jāsauc īstajos vārdos: Brisele mums piedāvā koloniālas attiecības.
Aizbildināšanās, ka diskriminējošie noteikumi būs spēkā tikai dažus gadus,
neder, jo tieši šie gadi arī noteiks mūsu attiecības nākotnē un Latvijas vietu
savienībā. Parasti nekas nav ilglaicīgāks par pagaidu noteikumiem.
Arī šajā ziņā ES piedāvājums izrādās
diskriminējošāks par Latvijas realitāti PSRS sastāvā. Ja neskaita izsūtīšanas
un Gulagu Staļina periodā (kas skāra visas PSRS republikas, arī Krieviju), kā
arī pārkrievošanas politiku, Maskava Latviju nediskriminēja, bet pat veidoja kā
impērijas attīstītāko reģionu. Ja skaram pārkrievošanu (un neaizmirsīsim, ka
vajāts tika arī krievu nacionālisms), tad tā nebija tik dziļa kā jau iesāktā
Latvijas pārangliskošana un amerikanizētā kultūras surogāta uzspiešana
mūsdienās. Maskava neaizliedza latviešu kino un to pat bagātīgi finansēja, jau
Staļina laikā tika izdota latviešu literatūras klasika (tiesa, bija
administratīva cenzūra, ko tagad aizvieto finansiāla cenzūra), kamēr tagad
Repše ir gatavs transatlantiskās integrācijas vārdā samazināt jau tā izvaroto
budžetu kultūras vajadzībām un pēc Briseles pieprasījuma latviešu
oriģinālliteratūra tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli.
Atgādinu, ka šādu klasifikāciju sabiedrībai
uzspieda no augšas, lai atvieglotu manipulāciju, lai Latvijas neatkarības
likvidēšanai piešķirtu demokrātiskus vaibstus. Tiek imitēta diskusija ko
Latvija varētu zaudēt un iegūt, iestājoties ES. Ar šādu neauglīgu diskusiju,
kurā eiropesimistus parasti tēlo valdības kursam uzticīgi cilvēki, tiek
novērsta uzmanība no fakta, ka Latvijas iekļaušana ES jau notiek vismaz 10
gadus un pilnā sparā, un ka tā nozīmē antikonstitucionālu Latvijas
neatkarības un arī nacionālās tautsaimniecības demontāžu.
Ja neskaita dažus indivīdus, ne
eiropesimistiem, ne eirooptimistiem nav pilnīga priekšstata par procesu, kas
nosaukts Latvijas integrācija ES. Nav vispusīgas analīzes, nav līdzsvarotu
prognožu, bet vērojama tikai emocionāla reaģēšana uz notikumiem. Turklāt šie
notikumi parasti tiek izrauti no vispārējā konteksta, atrauti no tādiem
procesiem kā globalizācija, Jaunā pasaules kārtība, NATO, ASV iesāktais
karš pret terorismu u.c. Ne eiropesimistiem, ne eirooptimistiem nav savas
ideoloģiskās platformas, nemaz nerunājot par tuvākiem un tālākiem mērķiem un
programmām to īstenošanai. Vēl vairāk cilvēki reaģē ne uz reāliem notikumiem,
bet vairāk uz iedomātām vēlmēm, mītiem, propagandas trikiem, ideoloģiskām
klišejām, novecojušiem stereotipiem, televīzijas videoklipiem. Te vairs nav
vietas konceptuālai domāšanai, bet tikai saraustītai klipveida uztverei.
Faktiski šī diskusija nav nekas cits kā laika periodā izstiepta PR kampaņa, kas
būtiski neatšķiras no vēlēšanu kampaņas vai bikšu ieliktnīšu reklāmas.
Tātad runa nav par pretēju pasaules uzskatu
sadursmi. Tur jau tā nelaime, ka nekādu izkoptu uzskatu un koordināšu sistēmas
vai vērtību skalas nav vispār! Ir liels, neorganizēts un sašķelts (atomizēts)
pūlis, kuru manipulē varas struktūras. Eiropesimisms vēl nenozīmē principiālu
nostāju pret iekļaušanos ES, bet eirooptimists var būt cilvēks, kas neko
optimistisku šajā virzienā neredz, bet ir samierinājies, ka Latvijas iekļaušana
ES ir nenovēršama, tāpēc nepieklājas spirināties. Tautā diskusijas notiek kalpu
līmenī: ko dos vai nedos ES, kur dzīve būs labāka u.tml. No valdības puses
integrēšanās ES ir pasludināta par pašmērķi un kā tādu to suģestē masām.
Ierēdņi saka: Tā kā mēs esam nolēmuši virzīties uz ES... Bet kas tie mēs
ir?
Līdz ar to arī radio aptaujāta lauku
pašvaldības vadītāja var fantazēt: Es ceru, ka pēc iestāšanās ES mūsu pagastā
uzlabosies uzņēmējdarbības vide, radīsies jaunas darbavietas, jaunieši varēs
atgriezties savās mājās. Un to nesaka parasts ierindas cilvēks, bet vadītāja!
It kā viņa nezinātu, ka pēc Briseles pieprasītās teritoriālās reformas viņas
pagasts vispār pazudīs no Latvijas kartes līdz ar vēl palikušajām iestādēm un
infrastruktūras objektiem! Arī šī vadītāja ir eirooptimiste, jo baidās teikt
patiesību, jo cer, ka jaunajās ES struktūrās viņai kā lojālai eirogājējai
atradīsies vieta.
Tāpēc nav jābrīnās, ka eiropesimistu un
eirooptimistu īpatsvars aptaujās nepārtraukti un strauji mainās. Pēc Briseles
komisāru paziņojuma par Latvijas lauksaimniecībai paredzētajām ražošanas kvotām
un ES fondu paredzētajām iemaksām pēkšņi palielinājās eiropesimistu skaits. Bet
pēc neilga laika tas pēkšņi noplaka, lai gan nekas ES nostājā nebija mainījies!
Pat pēc oficiālo aptauju datiem, vairāk nekā puse pilsoņu bija pret Latvijas
iekļaušanu ES vai arī apšaubīja tās lietderību. Tad nāca vēlēšanas, kurās
kandidēja arī partijas, kas bija pret iestāšanos ES. Ja eiropesimisti patiešām
izprastu stāvokli un savas intereses, viņi balsotu par šīm partijām, nodrošinot
savai nostājai vairākumu Saiemā! Taču šie cilvēki nobalsoja par eiropartijām!
Līdz ar to eiroskeptiķi Saeimā nav pārstāvēti ne ar vienu deputātu! Tāpēc arī
šajā Saeimā faktiski nav īstas opozīcijas, tāpēc Saeima var netraucēti turpināt
nekontrolētu un nelīdzsvarotu Latvijas neatkarības demontāžu. Un vēl tas
liecina par to, ka t.s. eiroskeptiķi līdz šim nav spējīgi ne tikai uz aktīvu,
bet pat uz pasīvu rīcību! Jo pareizo biļetenu iemešana urnā nekādu iniciatīvu
vai varonību neprasa. Līdz ar to Latvijas neatkarība un tās pilsoņu intereses
palikušas bez aizstāvības ne tikai likumdošanas, bet arī visos citos līmeņos.
Ja eiropesimisti ir pilnīgi neorganizēti un
neizglītoti, ja neskaita dažas mazskaitlīgas neformālās grupas, tad daļai
eirooptimistu ir konkrēts mērķis: veicināt integrācijas procesu cerībā, ka par
to viņi tiks atalgoti ar ienesīgiem amatiem Briselē vai citās ES struktūrās. Jo
vagari un vietējie pārvaldnieki impērijā būs vajadzīgi. Ja eiropesimistiem
patlaban nav pat vienas avīzes, kas regulāri un konceptuāli paustu viņu
uzskatus, tad eirooptimistu propagandu nodrošina viss valsts aparāts, visi masu
mēdiji un visu nodokļu maksātāju (un Briseles piešķirtā) nauda. Arī to nodokļu
maksātāju nauda, kas ir pret iestāšanos ES. Tātad spēki pārāk nevienlīdzīgi,
nav vērā ņemamas opozīcijas, kas šo procesu vismaz līdzsvarotu, padarītu
cilvēkiem saprotamāku un draudzīgāku. Līdz ar to Latvijā valda neveselīga, pat
kroplīga gaisotne, ko labi uztvērusi talantīgā žurnāliste Baiba Strautmane.
Latvijas valdība apgalvo, ka par iestāšanos
ES tauta lems referendumā, tātad viss notiks demokrātiski. Taču šāds
mierinājums ir augstākā mērā melīgs. Referendumā tiks lemts tikai par
Latvijas juridisku iekļaušanu ES (savienības līguma parakstīšanu), lai gan
faktiski Latvija tiek integrēta ES jau vairākus gadus. Jau 90. gadu sākumā,
pieņemot Latvijas attīstībai svarīgus likumus, Saeimas deputāti nebalstījās uz
Latvijas vajadzībām vai kādiem ekonomiskiem apsvērumiem, bet tikai uz ES un
citu starptautisku struktūru (Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules bankas
u.c.) prasībām. Kā piemēru var minēt pievienotās vērtības nodokļa ieviešanu,
pakāpenisku akcīzes nodokļa paaugstināšanu degvielai u.c. Jau 1993. gadā
Latvijas valdība ar Briseli sāk parakstīt dažādus Latvijas pusi diskriminējošus
tirdzniecības līgumus. Šie līgumi ieviesa dubultstandartus, jo Eiropas
savienības tirgus arvien palika stingri aizsargāts (ievešanas kvotas, kvalitātes
standarti, augstas ievedmuitas u.c.), kamēr Latvijas tirgus tika atvērts
gandrīz brīvai ES preču ievešanai.
Vēl nebija nekāda valdības lēmuma par virzību
uz ES, bet jau 1994. gada novembrī Ministru kabinets atvēra Eiropas
integrācijas biroju, kas par nodokļu maksātāju naudu sāka pret valsts
neatkarību vērstu propagandu, pārkāpjot Kriminālkodeksa 652 pantu (Par
aicinājumiem likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību), kurā bija
paredzēta atbildība par organizatorisku darbību, kas vērsta uz Latvijas
Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu, iekļaujot Latviju vienotā
valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai valstu savienību vai citādā
veidā (izcēlums J.K.). 1995. gada 12. jūnijā Latvijas valdība parakstīja
Latvijas un ES asociācijas līgumu. Ar šo līgumu valdība apņēmās pildīt
Briseles norādījumus un rekomendācijas gandrīz visās valstiskajās jomās, kas
arī tika darīts. Minētais līgums noteica pat Latvijas sabiedrisko iekārtu un
ekonomikas modeli, jo valdība apņēmās turpinās iesāktās tirgus reformas, kas
jau bija nesušas Latvijai milzīgus zaudējumus (pēc dažādiem aprēķiniem 14
līdz 20 miljardiem latu).
Runa bija par ekonomikas modeli, ko sludināja
t.s. radikālā Čikāgas monetāristu skola un ko Trešās pasaules valstīm nolēma
uzspiest t.s. Vašingtonas vienošanās ietvaros. Šo ekonomikas modeli neizmanto
pašas rietumvalstis (un vismazāk jau ES), bet to uzspiež Trešās pasaules
valstīm, lai tās pakļautu starptautisko korporāciju izlaupīšanai. Turpinot
asociācijas līgumā paredzētās tirgus reformas, Latvijas valdība faktiski
iznīcināja nacionālo ražošanu, padarīja Latviju ekonomiski atkarīgu no
ārvalstīm un pavēra durvis ārvalstu firmu ienākšanai Latvijā. ES valstis
sadalīja Latvijas tautsaimniecību ietekmes sfērās, piemēram, Zviedrijai
mežrūpniecība, Dānijai lauksaimniecība, Vācijai un Skandināvijai banku sfēra
un apdrošināšana, skandināviem degvielas tirdzniecība, aptiekas, preses kioski
un lielveikali u.tml. Protams, peļņa no šīm ienesīgajām nozarēm aizplūda
ārvalstu investoriem un Latvijā nepalika. Latvija jau pirms iekļaušanas ES
faktiski tika pārvērsta par ES koloniju.
Jānorāda, ka šis Austrumeiropas kolonizācijas
projekts tika plānots Briselē. 1994. gada decembrī t.s. ES Esenes padome
apstiprināja Jauno kandidātvalstu pirmsiesaistīšanas stratēģiju, kurai
Latvijas valdība pilnīgi pakļāvās. Pilnībā kandidātvalstīm uzspiežamie
noteikumi tika apkopoti ES Kannu padomes 1995. gada 26. jūnijā apstiprinātajā
Baltajā grāmatā, kas paredz totālu likumdošanas saskaņošanu un nebeidzamas
tirgus reformas, lai pakļaujamo valstu ekonomiku padarītu pēc iespējas ērtāku
kolonizatoru vajadzībām. Latvijas sabiedrība, protams, ar Balto grāmatu netiek
iepazīstināta. Tā ir Trocka permanentās revolūcijas cienīga stratēģija, kuras
arvien jaunās izpausmes mēs izjūtam ik dienas. Piemēram, lai palielinātu
ārvalstu farmaceitisko firmu peļņu, nesen tika mainīts parakstāmo zāļu saraksts
un tirdzniecības kārtība aptiekās.
Te nav runa par kaut kādiem sīkumiem, bet
miljardiem, kurus ES jau ir izspiedusi no Latvijas. Pēc saviem visai
piesardzīgiem aprēķiniem šai tēmai pieskārusies Latvijas Ekonomikas institūta
direktore Raita Karnīte (skat. žurnālu Kapitāls, 2002. gada marts,
raksts Vai pēc iestāšanās ES nepalielināsies Latvijas atpalicība?). Citēju
dažus raksta fragmentus.
Latvijas eksports uz ES valstīm laikā no
1992. gada līdz 2000. gadam pieauga 3,2 reizes, imports 6,3 reizes, kopējam
eksportam pieaugot 1,98 reizes. Summārais importa pārsniegums pār eksportu šajā
periodā ir 1,9 miljardi latu, un tas veido pusi no Latvijas tirdzniecības
deficīta.
(..) Arī ES valstu sniegtie
palīdzības maksājumi kandidātvalstīm, ko ES valstīs uzskata par integrācijas
zaudējumiem, patiesībā veido papildu resursus ES valstu attīstībai, jo tie kopā
ar kandidātvalstu līdzdalības līdzekļiem tiek izlietoti galvenokārt iekārtu
iegādei ES valstīs un konsultantu darba apmaksai.
Neskatoties uz apgalvojumiem par Eiropas
integrācijas izdevīgumu abām pusēm, līdz šim vērtības rādītājos izteiktie
kandidātvalstu zaudējumi negatīva tirdzniecības bilance ar ES valstīm un
jaunradītās vērtības izvešana kapitāla īpašnieku vai strādājošo ārzemnieku
darba samaksas veidā ir pārsnieguši ieguvumus.
(..) ES valstu īpatsvars uzkrāto ārvalstu
investīciju kopapjomā 1999. gadā bija 57%, un tas, tāpat kā ES valstu īpatsvars
investīciju pieaugumā, pieaug. Tomēr Latvijas ikgadējie zaudējumi apmēram divas
reizes pārsniedz ieguvumus. Papildu negatīvai tirdzniecības bilancei, ES
valstīm samaksātie īpašuma ieņēmumi 1,7 reizes pārsniedz no ES saņemtos īpašuma
ieņēmumus un 1,3 reizes pārsniedz ārvalstu investīciju palielinājumu (piebilde:
ES valstu daļa īpašuma ieņēmumos aprēķināta nosacīti).
(..) līdz šim veiktie preču un kapitāla
tirgus liberalizācijas pasākumi ir teorētiski atzīti kā tautsaimniecības
izaugsmi veicinoši un tāpēc noderīgi. Tā tas būtu, ja minēto pasākumu ieviešana
notiktu dabiskā ceļā, bez administratīvas iejaukšanās, kas, kā jau minēts, ir
raksturīga Eiropas integrācijas iezīme. Tieši administratīvās iejaukšanās dēļ
Eiropas integrācijas process kļūst nesimetrisks pilna liberalizācija, no
vienas puses, un grūti prognozējamas tirdzniecības kvotas, no otras; pilnīgs
valsts subsīdiju aizliegums, no vienas puses, un subsidētās produkcijas
ieplūšana tirgū, no otras, un tā tālāk. Šķiet, ekonomisko attiecību asimetrija
un tās radītie zaudējumi ir galvenie argumenti Latvijas pozīcijas aizstāvībai
sarunās ar ES.
Patiesībā Latvijas zaudējumi ir nesalīdzināmi
lielāki. Karnīte apgāž arī līdz apnikumam sludināto mītu par jauno ES
dalībvalstu uzplaukumu pēc iestāšanās ES. Vēl neliels citāts.
Analizējot četru
mazāk attīstīto ES dalībvalstu Īrijas, Portugāles, Grieķijas un Spānijas
pievienošanās rezultātus, pētījuma autori konstatē, ka juridiskā pievienošanās
jeb iestāšanās ES nevienai no jaunajām dalībvalstīm nav devusi ieguvumu. Tieši
otrādi visas šīs valstis pirms juridiskās integrācijas ES (nevis pēc tās)
strauji tuvinājās ES vidējam labklājības līmenim, bet tūlīt pēc iestāšanās ES
dzīves līmeņa tuvināšanās temps ES līmenim būtiski samazinājās un sākās stagnācija,
kas pat tādām dinamiskām valstīm kā Īrija un Portugāle ilga gandrīz desmit
gadus.
1995. gada 7. aprīlī Saeima apstiprināja
Ministru kabineta ārpolitikas koncepciju Latvijas Republikas ārpolitikas
pamatvirzieni līdz 2005. gadam, kurā kā ārpolitikas pamatvirzieni uzskaitīti
integrācija Eiropas, transatlantiskajās un citās starptautiskajās struktūrās
un kā galvenais virziens ir uzsvērta Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas
Savienībā. Faktiski iestāšanās ES un NATO tika pasludināta par augstāko Latvijas
prioritāti, kurai pakļaujamas visas pārējās. No valsts interešu viedokļa šāda
nostādne, kura diemžēl stūrgalvīgi īstenojas, ir pilnīgi absurda. Valsts mērķis
varētu būt attīstība, sabiedrības labklājības celšana, drošība, bet iestāšanās
kādās organizācijās būtu tikai līdzeklis šo mērķu sasniegšanai. Un tad būtu
rūpīgi jāizsver, vai iestāšanās kādā organizācijā uz tās piedāvātiem
noteikumiem veicinās vai kavēs pasludināto mērķu sasniegšanu. Diemžēl šāda
izvērtējuma nebija, bet integrācija ES un NATO tika pasludināta par pašmērķi.
Līdz ar to mērķu un līdzekļu sistēma tika nostādīta ar kājām gaisā jeb ačgārni.
Atcerēsimies, ka pēc 6. Saeimas vēlēšanām
bija grūti apstiprināt nākamo valdību, jo bija radusies vērā ņemama opozīcija
iepriekšējam valdības kursam. Lai palielinātu savas izredzes iekļauties
valdībā, visas (!) Saeimā pārstāvētās frakcijas 1995. gada 14. oktobrī
parakstīja Kopējo deklarāciju par Latvijas integrāciju ES un jau novembrī
Saeimā nodibināja Eiropas lietu komisiju. Sākās īpašu komisiju un nodaļu
veidošana visās ministrijās, kas šo ministriju darbu pakļāva valdības
pasludinātajai superprioritātei. Līdz ar to Latvijas valdība pilnībā pārslēdzās
uz ES interešu apkalpošanu, atstājot novārtā Latvijas intereses. Nodokļu
maksātāju nauda bez liekiem strīdiem tika virzīta Briseles un Vašingtonas
prasību īstenošanai, samazinot izdevumus slimnīcām, skolām, policijai un citām
iekšējām vajadzībām. Neapmierinātajiem nodokļu maksātājiem tika sniegta
nekaunīga atbilde: Nav naudas. Ja valdības kaut desmito daļu savu pūliņu un
ES ziedoto līdzekļu būtu veltījušas Latvijas vajadzībām, mēs dzīvotu pilnīgi
citā valstī.
Lai gan faktiski ES ar mūsu valdību
starpniecību visus šos gadus ir Latviju slaukusi kā govi, valdības
propagandisti nekaunīgi apgalvoja pretējo: it kā ES palīdzētu Latvijai, nevis
otrādi. Latvijā pompozi ieradās viens ES komisārs pēc otra un, pašapmierināti
smīnot, slavēja reformu gaitu. Sākās īsts Eiropas pielūgšanas kults, kas
izpaudās arī kā necienīga zemošanās un nepilnvērtības kompleksa iedvešana
Latvijas iedzīvotājiem. Ja PSRS laikā katra runa bija jāsāk ar kompartijas un
pēdējā PSKP kongresa slavinājumiem, tad tagad jāmaksā ideoloģiskie mesli
civilizētajai Eiropai un valdības sekmīgajai virzībai uz ES. Ar to netieši
atzīstot, ka latvieši nav civilizēti, nav pilnvērtīgi eiropieši, ka mēs esam
atpalikuši, samaitāti un neko paši nejēdzam, tāpēc jāskatās mutē ES komisāriem
un jāpauž bezgalīga pateicība Eiropas investoriem.
Lai arī varasvīri aiz inerces turpina jau
apnikušo dziesmu par integrāciju Eiropā, faktiski Latvija jau ir integrēta
daudz dziļāk nekā pašas ES dalībvalstis. Un par to jau esam samaksājuši
nežēlīgi lielu cenu. Ņemsim kaut vai Latvijas ārējo tirdzniecību. Latvijas
ārējās tirdzniecības īpatsvars ar ES dalībvalstīm pārsniedz 60%, kamēr tādām ES
dalībvalstīm kā Vācija, Grieķija, Austrija, Itālija, Lielbritānija, Somija un
Zviedrija tirdzniecības īpatsvars ar citām ES dalībvalstīm ir krietni mazāks.
Otrkārt, Latvijas ārējā tirdzniecība ir nelīdzsvarota un tai ir koloniāls
raksturs. Imports būtiski pārsniedz Latvijas eksportu, kas mūsu tautsaimniecību
noplicina, bez tam importējam pārsvarā gatavas preces, bet eksportējam
izejmateriālus. Tā ir raksturīga kolonijas pazīme.
Tālāk ņemsim kultūru. Rietumeiropas klasiskā
kultūra ir visai panīkusi, tā atkāpusies amerikanizētā kultūras surogāta un
lētas komercprodukcijas priekšā, bet tomēr Vācijā vēl var redzēt vācu filmas,
Francijā cīnās par franču valodas un kultūras izdzīvošanu. Latvija vēl nav uzņemta
ES, bet vai mēs redzam neatkarības perioda latviešu filmas (es te nedomāju tos
perversos seriālus un iepirktās TV skates), vai daudz tiek izdota latviešu
oriģinālliteratūra, vai attīstās latviešu glezniecība, mūzika, dzeja, skulptūru
māksla un citas jomas? Salīdzināsim kaut vai ar daudz pelto padomju periodu!
Nē, pat nodokļu maksātāju finansētā televīzija iepērk tikai to pašu amerikāņu
kultūras surogātu, slavenā Rīgas kinostudija jau sen aizklapēta, rakstniekiem
atņemts atbalsts un no 2003. gada latviešu oriģinālliteratūra pēc Briseles
pieprasījuma tiek aplikta ar PVN, lai tik pietiktu naudas integrācijai ES un
NATO.
Mums apgalvo, ka pašlaik notiek Latvijas
atgriešanās Eiropā, kurai mēs it kā vēsturiski piederam. Nekādi fakti gan šādu
apgalvojumu neapstiprina. Visa līdzšinējā saskare ar Rietumeiropu un
iesaistīšanās lielvalstu spēlēs latviešiem ir maksājusi dārgi. Neviens valdības
propagandists arī nemin konkrētus piemērus par mūsu sadzīvošanu brālīgā saimē
ar Rietumeiropu. Nemin, jo šie piemēri ir pārāk traģiski: 700 verdzības gadi
vācu baronu jūgā, Polijas dalīšana, Latvijas pakāpeniska iztirgošana cariskajai
Krievijai, brāļu karš II pasaules kara laikā, Jaltas konference, kurā Rietumi
Latviju vēlreiz iztirgoja Krievijai utt. Lai kā šos vēstures faktus tulkotu,
bet vienīgos uzplaukuma periodus Latvija piedzīvojusi savienībā ar Krieviju.
Lai arī pastāvēja nepatīkams Maskavas diktāts politikas un administratīvā jomā,
ekonomiski lielā mērā Krievija faktiski bija Latvijas kolonija.
Spriediet paši: Latvijā no Krievijas ieveda naftas produktus, gāzi,
ķimikālijas, koksni, kokvilnu un citas izejvielas, bet Latvijā šīs izejvielas
pārstrādāja precēs, kuras pārdeva lielākoties Krievijas tirgū. Līdz ar to
Latvija baudīja augstāku attīstības un dzīves līmeni. Bez tam Latvija uz Kremli
eksportēja arī savus politiķus (Pelši u.c.), kuri tad arī rūpējās par Maskavas
diktātu. Patiesību sakot, Latvijas sadarbība ar Austrumiem ir vienīgais
attiecību modelis, kas Latvijai ļauj veidoties kā attīstītai agroindustriālai
valstij, jo Rietumiem dažādu iemeslu dēļ (ja atmet ideoloģiskos un
ģeopolitiskos, tad pašizmaksas dēļ) mūsu gatavā produkcija nav vajadzīga (skat.
manu grāmatu No interešu kariem uz interešu harmoniju). Turklāt ekonomiska
sadarbība ar Austrumiem iespējama arī bez Latvijas iesaistīšanās politiskā
savienībā ar Krieviju (tas vēl nav mēģināts, bet tāpēc vien šādu iespēju
nevajag noliegt). Turpretī ekonomisku saišu saraušana ar Krieviju Latvijai
allaž nesusi saimniecisku sabrukumu gan pirms II pasaules kara, gan tagad.
Un vai mēs atkal noticēsim pasakām, ka
pasaulē mīt tādi labi onkuļi, kas par to vien sapņo, kā mums palīdzēt un kaut
ko nesavtīgi iedot? Tā ir muļķīga, bet latviešiem raksturīga vēlmju domāšana,
ko savulaik labi aprādījis Zviedrijā dzīvojošais vēsturnieks Uldis Ģērmanis.
Tukšas vēlmes izmaksā pārāk dārgi, tāpēc labāk būsim reālisti! Ja jau gribam
būt īsti eiropieši, tad domāsim eiropeiski: bezmaksas siers ir tikai slazdā;
Eiropai ārpolitikā nav draugu, bet tikai intereses!
Kas Latviju sagaida tālāk, ja tā virzīsies uz
ES? Kā apgalvots pašas ES elitārām vajadzībām sagatavotajā Economist
Conferences un auditorfirmas Ernst & Young ziņojumā
(skat. rakstu Eiropas savienības augļi jau ir noplūkti, NRA 8. jūlijs), visi
labumi, kādus ES kandidātvalstis varētu sagaidīt no Briseles, ir jau saņemti.
Par labumiem ziņojuma autori nosaukuši ārējās tirdzniecības un investīciju
apjomus, kādus kandidātvalstis it kā baudījušas iepriekšējos gados. Autori
neprecizē, ka, piemēram, Latvijai šie labumi nesuši tikai hronisku ārējās
tirdzniecības iztrūkumu, kapitāla aizplūdi no Latvijas un nacionālās ekonomikas
sabrukumu. Toties par nākotni autori ir samērā atklāti: labumus no
pievienošanās ES gūs starptautiskās korporācijas, kamēr vietējiem uzņēmumiem
pievienošanās nesīs tikai draudus. Tiek apšaubīta jauno dalībvalstu spēja
izmantot t.s. ES fondu līdzekļus. Toties palielināsies jau tā lielie nodokļi un
bezdarbs. Latvijas iedzīvotājiem jaunajā Eiropā būs iespēja kalpot par lētu
darbaspēku. Pētījumā par Latviju uzsvērts, ka tās valdība esot traukusies uz
priekšu sarunās, piekāpjoties gandrīz visām Briseles prasībām un piekrītot
diskriminējošiem noteikumiem, kas ir pretrunā ar Latvijas interesēm.
Pilnīgi svaigā Vīnes Salīdzinošās
ekonomikas institūta (WIIW) pētījumā (skat. NRA, 20.12.02, raksts
Kandidātus kārdina ar neiespējamo) secināts, ka pat visoptimistiskākā
scenārija gadījumā jaunās kandidātvalstis no ES 2005. gadā saņems tikai līdz
0,8% no iekšzemes kopprodukta, ar noteikumu, ka spēs šos līdzekļus apgūt, t.i.,
iesniegt ES apmierinošus projektus. Iespējamos ES tiešos maksājumus
lauksaimniecībai pētījums nosaucis par kabatas naudu, toties būs jāveic dārga
modernizācija, lai uzņēmumi un saimniecības atbilstu ES standartiem. Pretējā
gadījumā uz nekādiem maksājumiem zemnieki nevarēs pat pretendēt. Salīdzinājumam
minēsim, ka integrācija NATO vien Latvijas budžetam izmaksā 2% iekšzemes
kopprodukta. Vismaz pagaidām.
Kas tad ir tie ģeniālie Eiropas standarti,
par kuriem mūsu politiķi runā ik dienu? Daudziem šai sakarā radies maldīgs
priekšstats, ka standarti saistīti ar ekoloģiskiem, sanitāriem vai preču
kvalitātes uzlabojumiem. Nekā tamlīdzīga! Kurā vēl valstī pēdējā laikā ir bijis
tik daudz lopu sērgu un pārtikas skandālu kā ES? Aiz standartiem slēpjas
konkrētu korporāciju peļņas intereses! Lai tava ražotne atbilstu pieprasītājiem
standartiem, tev ik pēc laika jāpērk tieši šo firmu tehnoloģijas un materiāli.
Lai Latvijas saimniecības, uzņēmumus un iestādes pārbūvētu atbilstoši šie
standartiem, jāiegulda miljardiem latu, kuru mums nav. Pretējā gadījumā šie
uzņēmumi nedrīkstēs darboties.
Valdības eiropropagandisti nebeidz melot, ka
katrs Latvijas zemnieks, pat ja viņš nenodarbosies ar lauksaimniecību un neko
nedarīs, pēc iestāšanās ES saņems krietnu naudu. Taču noklusē, ka Briselē un
Latvijas laukos ir būtiski atšķirīga izpratne par to, kas ir zemnieks. Brisele
uz šādām lietām raugās juridiski, t.i., zemnieki ir tie, kas par tādiem
reģistrēti atbilstoši ES prasībām. Tos Latvijas lauku cilvēkus, kas paši sevi
uzskata par zemniekiem, Brisele var uzskatīt par lieku balastu, kas ar lielu
nodokļu palīdzību jāpadzen no aizņemtās zemes. Un patiesi Latvijas valdība
jau pieņēmusi lēmumu par būtisku īpašuma nodokļa pacelšanu no 2004. gada, kad
te ieradīsies zemi tīkojoši Eiropas kolonisti. Līdzīgi secinājumi ir arī
atlikušajiem Latvijas zinātniekiem. Latvijas Agrārā
ekonomikas institūta 2002. gada pētījumā Iestāšanās ES: Latvijas
lauksaimniecības izaicinājums un iespējas secināts, ka pat gadījumā, ja
Brisele apmierinās pēdējās Latvijas valdības prasības lauksaimniecības jomā
(kas nav noticis), Latvijas lauksaimnieciskās ražošanas apjoms pēc iestāšanās
ES būs vismaz divas reizes jāsamazina. Ražošanas kvotas gan varēs pirkt un
pārdot, tā ka visbagātākajiem zemniekiem (ar labiem sakariem valdībā) kaut kāda
iztikšana vēl paliks.
Bet runa nav tikai par
lauksaimniecību. Jau minēju visienesīgākās jomas, kuras strauji pārņem
ārzemnieki, pievācot arī peļņu. Bet kas notiks ar vēl vienu no lielākajiem
ieņēmumu avotiem tranzītu? Jau tagad, pateicoties Latvijas virzībai uz NATO,
Krievija savu naftas eksportu novirza uz jaunajām ziemeļu ostām, strauji
samazinot naftas tranzītu caur Ventspili. Bet tiklīdz Latvija kļūs par ES
sastāvdaļu, tā vairs nebūs tranzīta valsts, jo Briselei tik ienesīgā jomā nekādi
lieki starpnieki nav nepieciešami. Kravas gan plūdīs caur Latvijas teritoriju,
bet ienākumus paņems Brisele. Tāpat kā PSRS laikā šos ienākumus pievāca
Maskava.
Tādi prātu jaucēji kā Streips,
Rodins un Kiršteins nebeidz skandināt par milzīgām summām, kas pēc iestāšanās
ES ieplūdīs Latvijā. Runa ir par dažādu ES fondu naudu. Tikai viens sīkums, ko
šie runātāji noklusē: ja arī kāda nauda būs, tad tā neieplūdīs brīvi, lai to
kādi vietējie ierēdņi pēc vajadzības dalītu. Nauda ies caur ES projektiem, kuri
atrunāti ar daudz un dažādiem noteikumiem. Var iznākt tā, ka formāli nauda tiks
piedāvāta, bet faktiski pie tās tikt nevarēs, vai arī to uzdrīkstēsies paņemt
tikai pašnāvnieki. Piešķirtās naudas izlietošanu stingri kontrolēs, un
nosacījumi būs tādi, kas izdevīgi ES korporācijām.
Daudz reālāks ir Dienas
biznesa redaktora Jura Paidera smalki izskaitļotais skatījums (skat.
viņa grāmatu Nē Eiropai!). Matemātika izrādās ļoti nežēlīga: lai saņemtu vienu
latu Eiropas naudas, pat visoptimistiskākajā variantā mums vispirms būs
jāiemaksā divi lati! Lūk tādu krievu biznesu mums piedāvā nesavtīgā Eiropa!
Bet pieņemsim, ka Streipam ir
taisnība un pēkšņi Latvijā ienāks solītie miljoni un katrs zemnieks par nekā
nedarīšanu mierīgi saņems naudu un dzīvos, cepuri kuldams (atkal kā krievu
pasakā). Brīnumi jau neaprakstāmi, tomēr iznāks, ka mēs savu neatkarību būsim
pārdevuši un dzīvosim pēc Briseles direktīvām. Direktīvas ir sarakstītas
kalniem (miljoniem lappušu) un top arvien jaunas. Gan jau būs arī direktīvas,
kā pareizi jāgatavo Jāņu siers, pēc kādiem projektiem un kādai firmai drīkst
uzticēt suņa būdas celšanu savā lauku pagalmā, cik stundas dienā jāpavada lopu
sabiedrībā, kā jāierīko viesnīcas mājlopiem, cik reizes un kad jāizved pastaigā
suns (tādas direktīvas jau ir) utt. Par nepildīšanu, kādu kvotu pārsniegšanu
vai standartu neievērošanu būs bargi sodi. Protams, direktīvas Jāņu sieram
rakstīs Briseles komisāri, kas Latvijā nekad nav bijuši. Nu varbūt viņi šai
darbā konsultēsies ar kādu no Bērziņiem, Panteļejevu vai Birkavu, bet tomēr?
Vai tāpat nav skaidrs, ka Brisele nepieņem mūs kā pilntiesīgus brāļus, bet grib
mūs izmantot un regulēt? Un ko vispār domāt par tautu, kas savu brīvību gatava
atdot pret solījumiem? Pat ne reāliem materiāliem labumiem, bet Streipa solījumiem?
Kādas garantijas Streips var dot par saviem runas plūdiem?
Propagandisti noklusē vēl vienu
svarīgu aspektu. Nauda nāks ne tikai no Briseles, bet arī uz Briseli. Katrai ES
dalībvalstij Briseles budžetā jāiemaksā zināma sava kopprodukta daļa, lai algotu
tos ierēdņus, kas rakstīs direktīvas un noteiks kvotas Jāņu siera gatavošanai.
Un izdevumi strauji augs. Pēc Īrijas referenduma stājies spēkā Nicas līgums,
kas paredz arī ES armijas veidošanu un vēl daudz kopīgu projektu. Par to visu
būs jāmaksā arī mums, Latvijas nodokļu maksātājiem. It sevišķi jauki tas būs uz
tā fona, ka mums jāfinansē arī NATO uzturēšana un NATO dalībvalstu karadarbība.
Līdz šim noteikts, ka Latvijai NATO vajadzībām jātērē vismaz 2% sava
kopprodukta, kas ir apmēram 7% no valsts gada budžeta, bet jau sākušās runas
par militāro izdevumu palielināšanu līdz 3 vai pat 4% no valsts nacionālā
kopprodukta. Zinot mūsu varasvīru iztapību pret ārzemniekiem, sagaidīt var
visu. Vēl ir tāda Latvijas valdības programma, kas nosaukta Valsts aizsardzība,
drošība un integrācija NATO. 2001. gadā šīs programmas pildīšana mums
izmaksāja 54 603 283 latus, 2002. gadā 90 954 000 latus, bet šogad ieplānoti
jau 110 miljoni latu. Tātad militāristu apetīte aug straujāk nekā Latvijas
kopprodukts! Ar ko tas var drīzi vien beigties, parēķiniet paši!
Runājot par ES, katrs domā kaut ko citu. Taču
Eiropas savienība nav kaut kas pabeigts un nemainīgs, patiesībā tā ir tikai
savā veidošanās stadijā.
ES priekšteces (Ogļu un tērauda savienība un
Eiropas kopiena) dibinājās aukstā kara un asas ideoloģiskās cīņas periodā (1951
1967), kad Rietumeiropā strauji auga komunistisko ideju un PSRS piedāvātā
attīstības modeļa popularitāte. Eiropas kopiena bija iecerēta kā alternatīva
PSRS vilinājumam. Vismaz Francijai un Itālijai tolaik draudēja reāla komunistu
uzvara vēlēšanās ar sekojošo tuvināšanos PSRS. Tāpēc kopiena tika veidota kā
sociāli atbildīga struktūra, kas balstījās uz vispārējās labklājības principu.
Tas nozīmēja reālu sociālo drošību visiem, rēķināšanos ar arodbiedrību
prasībām, reālu veselības aprūpes, izglītības un citu sfēru darbību arī
vienkāršo cilvēku labā. Līdz ar to izveidojās veselīgs kapitālisms, ko
nodrošināja līdzsvars starp kreisajām un labējām partijām iekšpolitikā, kā arī cenšanās
pat visparastākajam cilvēkam garantēt tādas iespējas, kādas baudīja
sociālistisko valstu iedzīvotāji (iespēja gūt augstāko izglītību, izvēlēties
darbu u.c.). Lai kā mēs vērtējam bijušo PSRS, tomēr jāatzīst, ka tā bija
pasaules kārtību līdzsvarojošs faktors, kas ilgstošu periodu pasaulē
nodrošināja relatīvu mieru un vispārēju attīstību. Spriežot objektīvi, latvieši
un citas nelielas tautas ir ieinteresētas šādā līdzsvarotā pasaules kārtībā.
Pretstats tai ir pašlaik veidotā Jaunā pasaules kārtība, kurā visus
noteikumus diktē viena superlielvalsts.
Taču vienlaikus notika
kreiso partiju, arodbiedrību, kā arī pašu kreiso intelektuāļu (marksistu,
trockistu, anarhistu u.c.) korumpēšanās. Lai nezaudētu peļņu, daloties ar
trūcīgākajiem pilsoņiem, ES korporācijas vispārējo labklājību arvien vairāk
sāka nodrošināt uz Trešās pasaules valstu rēķina (neokoloniālisma politika). Tā
bija amorāla politika, ar ko tomēr samierinājās gan marksisti, gan kristīgās
partijas, pakāpeniski atsakoties no vispārējās solidaritātes principa.
Marksisti pakāpeniski notrulināja savu sirdsapziņu, pārņēma buržuāziskus
tikumus un paši sāka piedalīties laupījuma dalīšanā. Līdz ar to dzima t.s.
eirokomunisms, kas gan vārdos pieturējās pie marksisma dogmām, bet darbos
sabiedrojās ar savu nacionālo buržuāziju. Vēl vairāk eirokomunisms ietekmēja
tā laika padomju nomenklatūras jaunākās paaudzes uzskatu sistēmu, liekot
pamatus PSRS sabrukumam.
Šajā periodā (1973) sākās Eiropas kopienas
paplašināšanās, uzņemot Īriju, Dāniju, Lielbritāniju u.c. Šīs valstis tika
uzņemtas uz nediskriminējošiem noteikumiem, jo arvien turpinājās aukstais karš
un savienības pilsoņu labklājību ērti varēja nodrošināt uz Trešās pasaules
valstu rēķina. Pēdējās ap to laiku bija iedzītas parādos un tām uzspieda t.s.
ilgtspējīgas attīstības modeli, kas pašlaik tiek ieviests arī Latvijā.
Ilgtspējīga attīstība ir mīts, kura mērķis ir nepieļaut atkarīgo valstu
industrializāciju un attīstību, paredz atvērt to robežas starptautisko
korporāciju kundzībai un kontrolēt (faktiski samazināt) šo valstu iedzīvotāju
skaitu. Ap šo laiku pasaule tika arvien vairāk sadalīta attīstītajos Ziemeļos
un nabadzīgajos Dienvidos. To pieļāva arī PSRS valdības politisko principu
maiņa (dažādu sistēmu mierīgas līdzāspastāvēšanas doktrīna). Jaunā Brežņeva
doktrīna nozīmēja pasaules sadalīšanu ietekmes sfērās starp ASV un PSRS un
neiejaukšanos otras lielvalsts iekšējās lietās. Līdz ar to PSRS atteicās no
solidaritātes principa, ar to faktiski parakstot nāves spriedumu padomju
modelim.
Stāvoklis krasi mainījās pēc PSRS sabrukuma,
jo beidza darboties tie līdzsvarojošie faktori, kurus noteica divpolārās
pasaules pārvaldīšanas modelis. Trešās pasaules valstis vairs nevarēja cerēt uz
PSRS atbalstu, bet Rietumiem atkrita vajadzība konkurēt ar PSRS piedāvāto attīstības
modeli, kā arī uzturēt vispārējās labklājības principus. Rietumiem aizmirsās
aukstā kara laikā dotie propagandiskie solījumi un tie pasludināja uzvaru
aukstajā karā. Bet Rietumos pieņemts, ka uzvarētāji saņem kontribūciju no
zaudētājiem. Lai ko mums stāstītu Rīgas propagandisti, par zaudētājiem Rietumi
uzskata arī Latviju. Rietumu politiskā elite sevi neapgrūtina ar šķirošanu
starp labajiem latviešiem un sliktajiem krieviem, kas latviešus savulaik
okupējuši. Mēs visi viņu acīs esam sakautu, primitīvu krievu bars, kurš
attiecīgi jāizmanto Rietumu interesēs. Tieši šādos apstākļos 1991. gadā tika
parakstīts Māstrihtas līgums un dibināta Eiropas savienība.
Līdz ar PSRS sabrukumu milzīgas pārmaiņas
notika arī pašā Rietumeiropā. Bijušie eirokomunisti un sociāldemokrāti pilnīgi
zaudēja savas tradicionālās iezīmes un pieņēma liberālisma politisko un sociālo
filozofiju, kurā nepalika vietas tādiem jēdzieniem kā solidaritāte, brālība,
vienlīdzība. Faktiski izzuda jebkādas būtiskas atšķirības starp kreisajām,
liberālajām, labējām un konservatīvajām partijām. Vēl vairāk tieši kreisajām
partijām, kuras aiz inerces vēl baudīja plašu sociālo slāņu uzticību, bija
vieglāk ķerties pie visu sociālo iekarojumu likvidēšanas, privatizējot sociālo
sfēru, veselības aprūpi, izglītības iestādes, ieviešot šajās sfērās maksas
pakalpojumus, samazinot sociālos pabalstus utt. Sākās atteikšanās no
solidaritātes principa ne tikai ārpolitikā, bet arī iekšpolitikā. Līdz ar to
arī Rietumeiropas valstis pakāpeniski zaudē vispārējās labklājības valstu
iezīmes, lai gan tas notiek daudz lēnāk nekā šoka terapijas laikā Latvijā. No
tā kļūst skaidrs, kāpēc Latvijas politiķi mudināja Bojāra sociāldemokrātus kļūt
eiropeiskiem, t.i., atteikties no tradicionālajām sociāldemokrātu vērtībām. Jo
ES sociāldemokrāti šīs vērtības ir izmetuši miskastē, vēlēšanās viņi dala
krāsainus prezervatīvus ar savu vadoņu attēliem, jo nekādu augstāku vērtību
viņiem vairs nav. Diemžēl bojāristi piekrita eiropeizēties, tāpēc viņu pozitīvā
loma pēdējos gados izpalika.
Zīmīgi tas, ka patlaban varu ES pārņēmuši
kreisie spēki (sociālisti, sociāldemokrāti. leiboristi u.c.), tā pati kreiso
paaudze, kuru savulaik atbalstīja un pat finansēja Maskava. Bet nu šie spēki ir
pilnīgi degradējušies. Bijušie kreisie, kuri savulaik organizēja protesta
akcijas pret ASV imperiālistisko karu Vjetnamā un izvairījās no iesaukšanas
militārā dienestā, tagad paši ieņem ģenerālsekretāru amatus militārās
organizācijās (kā sociālists Solana) un balso par nepakļāvīgu tautu militāru
bombardēšanu (Blērs, Joška Fišers, Klintons, Buša administrācijas vistu
vanagi). Salīdzinājumam: tie ASV militāristi, kas paši piedalījušies Korejas,
Vjetnamas un citos karos, uz Buša sākto mūžīgo karu pret terorismu raugās
ārkārtīgi rezervēti un neslēpj savas bažas.
Ja Zviedriju un Somiju ES uzņēma uz samērā
nediskriminējošiem noteikumiem, tad tagad ES attieksme pret jaunajām
kandidātvalstīm ir kā pret zaudētājiem karā vai kolonijām. Ja Somija iestāšanās
sarunās vēl varēja četrus gadus cīnīties par katru savienības līguma punktu,
panākot sev izdevīgākus noteikumus, tad jaunajiem kandidātiem uzņemšanas
noteikumi lielā mērā tiek diktēti. Tiesa, ar lielāku pašapziņu apveltītās
valdības tomēr panāca izdevīgākus pārejas periodus sev svarīgās jomās.
Salīdzinot ar citām kandidātvalstīm, Latvijas valdība piekritusi
visneizdevīgākajiem noteikumiem.
Iepriekš teikto apstiprina arī tāda
autoritāte kā Latvijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte,
kuru nav pamata turēt aizdomās par eiroskepticismu. Citēju:
Integrācijas process tiek rūpīgi vadīts,
katra dalībnieka vieta precīzi norādīta. Jūs un mēs nostādījums, kas
integrācijas sākumā bija saprotams, negrib atkāpties, tieši otrādi pieņemas
spēkā. Viss integrācijas process tiek veidots un vadīts tā, lai kandidātvalstis
neaizmirstu, ka tās ir atpalikušas, ka integrācija dos labumu vienīgi tām un ka
integrācijas iespēja ir tikai ES valstu labās gribas rezultāts.
(..) Solījumi pret rīcību
tas ir veids, kādā integrācija notikusi līdz šim.
(..) Mēdz teikt, ka it īpaši mazo Baltijas
valstu uzņemšana ES ir tikai pagātnes grēku noskalošana, bez jebkāda ekonomiska
pamata. Tāpēc tām jābūt sevišķi pacietīgām un piekāpīgām, priecīgām, ka ar tām
kāds vispār vēlas sadarboties.
Vēl paliek neatbildēts jautājums uz kurieni
virzās pati ES? Jau nosaucu tendenci atteikties no vispārējās labklājības
principa. Ne tikai jaunajās dalībvalstīs, bet arī pašā ES. Otrkārt, ES
pārveidojas par unitāru federāciju, kuras politiku ar balsu vairākumu noteiks
lielāko valstu pārstāvji (Vācija, Francija, Lielbritānija, Itālija), protams,
rēķinoties vispirms ar savām un lielo korporāciju interesēm. Jau notiek
diskusijas par vajadzību ieviest ES prezidenta, premjera un citus posteņus.
Tiek veidoti Eiropas policijas spēki un Eiropas armija, darbojas Eiropas tiesa,
Eiropas centrālā banka un citas impēriskas struktūras. Kad 2004. gadā būs
pieņemta Eiropas konstitūcija un īstenots Nicas līgums, tiks izstrādāts jauns
savienības līgums, kas vēl vairāk pilnvaru koncentrēs Briseles komisāru rokās.
(Eiropas parlamentam ir tīri dekoratīvas funkcijas, kas daudz neatšķiras no
Augstākās padomes pilnvarām PSRS. Eiropas parlamentam nav par likumdošanas
iniciatīvas tiesību.) Bez tam šai impērijai parādās teokrātijas iezīmes, kas
nav savienojamas ar pašu Eiropas propagandistu sludinātajiem tiesiskas valsts
un pilsoniskas sabiedrības principiem. Piemēram, jau ir noteikta
kriminālatbildība par holokosta apšaubīšanu. Tātad nevis par noziedzīgu rīcību,
bet par ticību vai neticību. Proti, ir atcelta sirdsapziņas brīvība.
Vienlaikus ES savā reālajā politikā atsakās no kristietības principiem. Tas
zīmīgi tāpēc, ka tieši kristietība savulaik tika likta Rietumu civilizācijas
pamatā. Līdz ar to ES zaudē tradicionālo eiropeiskumu. Klasiskā nozīmē
latviešiem ir palicis vairāk eiropeisku iezīmju nekā jaunajiem eiropiešiem.
ES likumi arvien dziļāk iespiežas ētikas un
morāles sfērā. Piemēram, ir noteiktas privilēģijas homoseksuālistiem,
narkomāniem, AIDS slimniekiem, dažādu noviržu un perversiju pārstāvjiem. Ja,
piemēram, tuberkulozes slimnieks tiek reģistrēts un uzraudzīts, tad AIDS
slimnieks paliek anonīms un var brīvi izplatīt savu slimību tālāk, turklāt bez
maksas saņemot medicīnas pakalpojumus. Bez tam Brisele noteiks arī imigrācijas,
bēgļu un atkritumu pārstrādes politiku, kas nozīmē, ka bīstamus atkritumus un
nevēlamus imigrantus Brisele bez vietējās varas atļaujas varēs transportēt uz
mazāk apdzīvotiem apvidiem, piemēram, uz Latviju.
Kāpēc tieši Brisele ir visvairāk ieinteresēta
ES paplašināšanā? Vispirms jau tāpēc, ka impērijām, lai tās pastāvētu, ir
jāizplešas. Ja tas nenotiks, impērijai jāsabrūk, kā tas jau vairākkārt bijis
pasaules vēsturē. Otrkārt, ES korporācijām vajadzīgs lielāks tirgus, kas
turklāt tiek garantēts un pieļauj monopolizāciju. Jau saplānoti lieli projekti,
kas nav veicami bez ES paplašināšanas. Ja tā nenotiks, ES jau tā sirgstošā
ekonomika var sabrukt.
Atsakoties no veselīga kapitālisma un
novirzoties uz laupītājkapitālisma (Sorosa apzīmējums) pozīcijām, Rietumi ir
pasauli noveduši smagā ekonomiskā krīzē, kurai ir sistēmisks raksturs. Lai
noturētos virs ūdens, Rietumu lielvalstīm krasi jāpalielina Trešās pasaules
valstu un bijušo socvalstu izlaupīšana. Šai nolūkā ASV sākusi militāru
ekspansiju resursiem bagātajos Trešās pasaules reģionos, bet ES tai atvēlētajā
telpā sākusi ekonomisku ekspansiju, kas izpaužas kā ES paplašināšana uz
koloniāliem noteikumiem. Lai to panāktu, ES politiskā elite ir piedāvājusi
postsociālisma valstu vadītājiem nekautrīgu, amorālu darījumu: atdodiet savu
tautu mūsu verdzībā, bet mēs par to jums nodrošināsim siltas vietas ES
politiskajā elitē. Lūk, kāpēc mēs integrāciju ES varam salīdzināt ar aprēķina
laulībām. Bet pat no TV seriāliem top skaidrs, ka aprēķina laulības agrāk vai
vēlāk beidzas ar traģēdiju, jo tās ir netīras, balstās uz intrigām, nodevību un
vēsu aprēķinu, to pamatā ir noziedzīgi motīvi. Šķiet, mūsu politiķi ir
aizmirsuši, ar ko 1937. gadā beidzās latviešu strēlnieku aprēķina laulības ar
boļševikiem.
Bez tam ES ir ļoti pārapdzīvota, to apsēduši
visu rasu imigranti un bēgļi. Paši eiropieši strauji noveco, turklāt
mazskaitlīgā jaunā paaudze ir pārlutināta un nevēlas turpināt savu tēvu darbus.
Tāpēc vajadzīgs svaigs un lēts darbaspēks. Musulmaņu tautas (kā turki)
neintegrējas pat trešajā paaudzē, tāpēc ar savu vitalitāti reāli apdraud
eiropiešu pozīcijas. Daudz noderīgāks šajā ziņā šķiet rietumslāvu un baltu
darbaspēks. Arī parastam Rietumeiropas mietpilsonim šķiet patīkamāk, ja viņa
kalps ir baltais, nevis nēģeris, arābs vai turks. Visas šīs un citas vēlmes
atrisina paplašināšanās austrumu virzienā. Bet, lai balti un citi baltie
vergi dotos strādāt uz Rietumeiropu, jāparūpējas, lai viņu dzimtenē būtu
slikti vai pat neciešami dzīves apstākļi. Tātad jautājums par Austrumeiropas
valstu industriālu attīstīšanu atkrīt principiāli! Rietumeiropai nepieciešams
lēts un paklausīgs darbaspēks, nevis cilvēki, kas apzinās savas tiesības un
patieso vērtību. Lai to nodrošinātu, permanentas krīzes stāvoklī tiek turēta
arī Latvijas izglītības sistēma.
Kam niez
pirksti?
Tātad Latvija jau ir iestājusies
visās iespējamajās starptautiskās organizācijās, kur vien mūs ņem iekšā, un
visur maksājam dalības naudu. Nu esam noskaidrojuši, ka Latvijas valdība savā
aizgrābtībā ir nolēmusi iestāties pat divās (!) militārās struktūrās ES un
NATO, bet arvien pieaugošie izdevumi, protams, būs jāsedz mums, nodokļu
maksātājiem. Turklāt tas tiek darīts apstākļos, kad padziļinās domstarpības
starp lielāko NATO dalībnieci ASV un tās partneriem Rietumeiropā, jo
Rietumeiropas valstis negrib piedalīties ASV prezidenta Buša sāktajos karos.
Turklāt ir zudis galvenais iestāšanās arguments drošība pret Krieviju, jo nu
Krievija ir kļuvusi par galveno ASV stratēģisko sabiedroto un šajā sakarā ir
integrējusies NATO daudz dziļāk nekā jebkad spēs Latvija. T.s. karā pret
terorismu ASV daudz vairāk rēķinās ar Krieviju, nekā ar savām NATO partnerēm.
Zināmos apstākļos iespējama arī ietekmes sfēru pārdalīšana starp ASV un
Krieviju (līdzīgi kā to savulaik darīja Hitlers ar Staļinu). Vai kāds var
paskaidrot, kur mēs īsti lienam un, galvenais, kāpēc?
Nav šaubu, ka mūsu valdības vīru
domāšana vēl arvien iestigusi aukstā kara periodā. NATO tika dibināta kā
kolektīva aizsardzības organizācija pret iespējamo PSRS ekspansiju rietumu
virzienā. Tā bija aizsardzības organizācija. Taču pēc PSRS sabrukuma un
divpolārās pasaules kārtības izjukšanas NATO pieņēma jaunu doktrīnu, kurā tā
sev piešķīrusi tiesības militāri iejaukties jebkurā pasaules reģionā. Proti,
NATO pati sev piešķīrusi pasaules žandarma tiesības. Tāpēc tagad NATO ir
pavisam cita organizācija, kas uzņēmusies agresīvas funkcijas galveno NATO
dalībvalstu ietekmes sfēras paplašināšanai. Sākot savu ekspansiju dažādos
pasaules reģionos, ASV ignorē ne vien savu NATO partneru viedokli, bet ir
pilnīgi atmetusi arī ANO dibinātos starptautiskās drošības principus. Pasaule
ir nonākusi stāvoklī, kāds iestājās pagājušā gadsimta 30. gados, kad dažu
lielvalstu agresīvās politikas ietekmē tika paralizēta un devalvēta ANO
priekšteces Nāciju Līgas darbība, kas noveda līdz absolūtai patvaļai un
pasaules karam.
Pēc 11. septembra notikumiem ASV,
kas ļoti atgādināja Reihstāga dedzināšanu pirmshitlera Vācijā, ASV
administrācija ir pieteikusi mūžīgo karu 60 valstīm (ASV aizsardzības
ministra Ramsfelda minētais skaitlis). Afganistāna un Irāka ir tikai sākums, kas
atgādina pirmos Hitlera veiktos agresijas aktus. Šādi salīdzinājumi nav tikai
mani. Arī Vācijas
tieslietu ministre Herta Doiblere-Gmelina ASV prezidentu Bušu nesen salīdzināja
ar Hitleru. Lai iesāktu arvien jaunus karus, Bušam būs nepieciešams Krievijas
atbalsts. Jo vairāk karu, jo vairāk atbalsta. Lai saglabātu kontroli pār jau
ieņemtajām teritorijām (ASV militārais potenciāls un mūsu nodokļu nauda
sākotnēji to ļaus), ASV vajadzēs vēl lielāku Krievijas atbalstu. Šajā periodā
iespējama liela tirgošanās, arī tādu valstu kā Latvija kārtējā iztirgošana
Krievijai. Bet agrāk vai vēlāk ASV militārās iespējas būs tik izkaisītas un
pārslogotas, ka ASV kategoriski pieprasīs, lai pārējie NATO partneri (arī
Latvija) sūtītu karā ne vien brīvprātīgos, bet arī piespiedu kārtā iesauktos
(atkal paralēle ar Hitlera politiku 1943. 1945. gadā). Vai latvieši ir gatavi
savus dēlus sūtīt arī šajos karos?
Taču apskatīsim vēl vienu iespējamo variantu.
Lai kā Krievijas prezidents pūlētos izpatikt Bušam, viņam nākas arvien grūtāk
šādu dīvainu aliansi izskaidrot Krievijas pilsoņiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka
Krievijā ir zināmi Buša ideologu (piemēram, Bžezinska) izstrādātie plāni
sadalīt un pakļaut pašu Krieviju. Krievijas ielenkšana jau sākusies. ASV kara
bāzes jau ir Vidusāzijas valstīs, Aizkaukāzā (Grūzijā, Azerbaidžānā), daļēji
arī Baltijā (Tallinas osta, lokators Audriņos u.c.). Bušs un citas NATO
dalībvalstis jau izteikušas asas pretenzijas pret Latvijas kaimiņu
Baltkrieviju, kas ļauj prognozēt vēlāku Lukašenko režīma gāšanu un pat militāru
iebrukumu Baltkrievijā (protams, no Latvijas un Lietuvas teritorijas). Galu
galā notikumi var novest arī līdz tiešai ASV konfrontācijai ar Krieviju (vēl
viena paralēle ar Hitlera un Staļina draudzības traģisko finālu). Tad gan
Latvija kā NATO dalībvalsts būs vistuvākais un ērtākais Krievijas militārā
uzbrukuma objekts. Ērtākais arī tāpēc, ka Latvijā dzīvo liels krievu īpatsvars,
kurus nokaitinājusi Latvijas valdības politika, tāpēc viņi visdrīzāk Krievijas
iebrukumu ar sajūsmu atbalstīs. Tad gan mēs varēsim pateikties NATO par
sagādāto drošību uz mūžīgiem laikiem. Un arī savam pasīvajam atbalstam.
Protams, šī ir mana pesimistiskā prognoze.
Optimistiskā īsumā ir šāda. Strauji palielinās Latvijas militārie izdevumi, kas
tiek novirzīti galvenokārt ASV kara tehnikas un aprīkojuma iepirkšanai,
militārām būvēm un dažādu NATO standartu ieviešanai. Līdz ar to vēl vairāk
pieaug Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts un arvien mazāk līdzekļu atliek
pašu vajadzībām. Saistībā ar dalību NATO, lai nodrošinātu pieprasītos drošības
standartus, daudzi šķietami nelojāli (pret NATO) cilvēki zaudē atbildīgu darbu
valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī izglītības un citās jomās (lai nenoskaņo
publiku pret NATO). Tiesa, daži lojālie arī iegūst jaunas darbavietas NATO objektos.
Mūsu puiši sāks brīvprātīgi piedalīties Buša karos, lai nopelnītu dolārus vai
mirtu, bet drīzi vien atskārtīs, ka karš nav datorspēle un nemaz nelīdzinās
filmām par Džeimsa Bonda varoņdarbiem. Latvieši piedalīsies citu tautu
apspiešanā, būs apspiedēju un agresoru pusē, kas apspiestās pasaules naidu
vērsīs arī pret Latviju. Pēc tam skat. pesimistisko prognozi.
Sarunās bieži vien cilvēki piekrīt maniem
argumentiem, taču jautā: Bet ko mēs varam darīt? Un tūlīt paši piebilst: Tāpat
nekas nemainīsies... Tas nozīmē, ka cilvēki, lai ko viņi tai brīdī domātu, ir
samierinājušies ar Briseles kabinetos nolemto likteni. Tas arī nozīmē, ka
Latvijas varas kampaņa un mazvērtības iedvešanas pūliņi lielā mērā ir
sasnieguši iecerēto rezultātu. Tas liecina arī par cilvēku apjukumu, vērtību
sistēmas izjukšanu, neticību saviem spēkiem, garīgu salūšanu eksistenciālu
grūtību priekšā.
Stāvoklis ir tik kritisks, ka es atturēšos no
diplomātijas un teikšu, ko domāju. Latvijas sabiedrība ir zaudējusi jebkādu
veselīgu orientāciju un uzvedas kā uz kautuvi dzenams aitu bars, kurā aitas
zaudējušas pēdējās individualitātes pazīmes. Katrs cenšas neizlekt no pelēkās
masas, būt kā visi pārējie. Bravurīgākie vēl muļķīgi izblēj, ka vai nu tik
traki būs, ka patiešām nokaus, jo tagad nav tie laiki ... demokrātija tomēr...?
Bet darīšanas iespēju ir tik bezgala daudz,
ka grūti aptvert, ar ko vislabāk sākt. Nelaime jau tā, ka esam absolūti pasīvi
(paralizēti) un neizmantojam nevienu iespēju! Pat to, kas neprasa papildus
piepūli. Nemaz nerunāsim par visā pasaulē pazīstamām protesta un mērķu
sasniegšanas formām, kuras prasa piepūli un ziedošanos mēs pat vēlēšanās
nevaram sameklēt gatavu biļetenu, lai nobalsotu pēc savas sirdsapziņas un
pārliecības! Mūsu pārliecība ir kā no gumijas, tā mainās atkarībā no reklāmas
kampaņas sūtītajiem zemapziņu ietekmējošiem impulsiem. Gluži kā suņiem Pavlova
eksperimentā kāds iededz lampiņu, bet mums sāk atdalīties kuņģa sula. Tādā
neapskaužamā stāvoklī ir novesta sabiedrība. Tieši tāda sabiedrība attēlota Dž.
Orvela Dzīvnieku fermā un antiutopijā 1984.
Protams, šāda sabiedrība nespēj mobilizēties
savu interešu aizstāvībai, nespēj organizēties kopīgām akcijām. Vispirms
jāmaina pati domāšana un pasaules uztvere. Sabiedrībai jāmainās! Galu galā
taisnība tiem, kas apgalvo: kāda tauta, tāda valdība. Ja tautas vispārējais
līmenis būtu augstāks nekā valdībai, tāda valdība ilgi nenoturētos. Tātad
vispirms jāmainās sabiedrībai. To var panākt vai nu ar šoka terapiju (kas
prasīs smagus upurus) vai caur garīgu sabiedrības atdzimšanu. Piemēru pasaules
vēsturē netrūkst, tikai jāizslēdz televizors un jāpameklē. Kas meklē, tas
atrod; kas klauvē, tam top atvērts.
Būtībā viss ir pavisam vienkārši: valsts vara
ir uzurpējusi tautas suvereno varu (Satversmes 2. pants) un savtīgos nolūkos
sazvērējusies pret valsts neatkarību (Satversmes 1. pants). Būtībā tā ir valsts
nodevība, par ko normālās valstīs tiesā, liek cietumā vai pat pakar. Esmu
iesniedzis Satversmes tiesā attiecīgu iesniegumu, taču būtu muļķīgi cerēt, ka
vara tiesās pati sevi. No morāles viedokļa, varai ir pat zināmi attaisnojumi,
jo tauta pret uzurpāciju un nodevību nav protestējusi. Bet arī tautas
pasivitātei ir attaisnojumi, jo tauta tikusi maldināta ar apziņas manipulācijas
metodēm, un šo apstrādi mērķtiecīgi veikusi vara, lai arī ne bez ārvalstu
palīdzības. Tautai atliek apzināties savas intereses un suverenās tiesības, un
jāsāk rīkoties, lai stāvokli mainītu. To var panākt divējādi: 1) izdarot
spiedienu, lai mainītu valdības politiku; 2) mainīt pašu valdību. Tās ir ne
tikai sabiedrības tiesības (suverenā vara pieder tautai), bet arī pilsoņu kā
kopuma svēts pienākums.
Tas viss būtu pavisam vienkārši, ja to darītu
jau kopš 1991. gada. Neapmierinātība ar valdības politiku gan bija, taču valdībai
izdevās cilvēkus pārliecināt, ka šāda rīcība lietu ūdeni uz interfrontes un
Latvijas ienaidnieku dzirnām. Jau tad sekmīgi darbojās skaldi un valdi
princips. Tagad kaut ko mainīt ir daudz grūtāk, jo reālā Latvijas neatkarība
patiešām ir gandrīz likvidēta, valsts erozijas process ir tik ielaists, ka jāsāk
gandrīz no nulles. Bet arī tas ir ejams ceļš, ja vien tauta ir nobriedusi
izmantot savas suverenās tiesības. Tā, protams, nav aksioma, jo nekur nav
teikts, ka katra tautai automātiski pienākas neatkarība. Var jau būt, ka
latviešiem piemērotāka ir dzīve svešu tautu aizbildnībā. Tikai tad jājautā,
kāpēc mēs atdalījāmies no PSRS? Jo, kā jau rakstīju, Maskavas attieksme pret
Latviju bija labvēlīgāka, PSRS sastāvā Latvija bija viena no attīstītākajām
republikām, nevis kolonija Rietumu izpratnē. Protams, PSRS sabruktu arī bez LTF
pūliņiem un ievērību pelna arī versija, ka mūsu kustība par neatkarību tika
ārēji izprovocēta.
Kāpēc referendums par ES ir blefs? Tāpēc, ka
reālā Latvijas integrācija ES un mūsu atkarība no ES būs jau noticis fakts.
Valdība referendumā sabiedrību noliks neiespējamas izvēles priekšā atbalstīt
šī fakta legalizāciju vai noraidīt. Daudz nemelojot, valdība varēs pateikt, ka
izvēles patiešām nav, jo mūsu uzņēmumi jau pieder ES korporācijām, esam pilnīgi
atkarīgi no to žēlastības, pārtikas esamība ES piederošajos veikalos lielā mērā
atkarīga no ievedumiem, jo mūsu lauksaimniecība vairs nespēj mūs nodrošināt ar
produktiem, valstij ir jāmaksā ārējie parādi, esam uzņēmušies tūkstošiem starptautisko
saistību, kuras jāpilda utt. Iespējama arī rupja šantāža: ja nebalsosiet par,
Latvija nonāks pilnīgā izolācijā, cietīs badu un haosu, Latviju pievāks
Krievija, sāksies krievvalodīgo revanšs, represijas utt. Atliks šos šausmu
stāstus noformēt efektīvos TV klipos un palaist starp iemīļotajiem seriāliem,
kuros attēlota Rietumu labklājība. Līdz šizofrēniskai baltkvēlei nokaitētā
sabiedrības apziņa tādam spiedienam pakļausies. Tikmēr ES paplašināšanas
pretiniekiem nebūs gandrīz nekādu iespēju paust savu viedokli masu mēdijos. Pat
ja tauta šādā referendumā pateiks nē, nekas daudz nemainīsies, jo valdība
mierīgi turpinās savu politiku un gatavosies nākamajam referendumam pēc gada
(Īrijas pieredze).
Tas nenozīmē, ka Latvijas patriotiem
nevajadzētu aktīvi piedalīties referendumā, kaut vai treniņa pēc, bet pilnībā
uz referendumu paļauties nevar, tāpēc jāatrod patreizējās kārtības vājie
punkti, jāveic netradicionāls uzbrukums no flangiem. Atcerēsimies tautas
gudrību: mazs cinītis gāž lielu vezumu. Arī šādu iespēju ir daudz.
Lai arī nav novērotas apzinātas, organizētas
sabiedrības akcijas pret patreizējo valdības kursu, tomēr visai izplatīta ir
stihiska pretestība. Jau minētais Juris Paiders savās grāmatās apraksta
plašu fenomenu, ko nosaucis par pelēko ekonomiku. Tā kā ES un citu prasību
dēļ Latvijā radīts nacionālajiem uzņēmējiem ārkārtīgi nelabvēlīgs klimats,
daudzi savu uzņēmējdarbību nespēj uzturēt, ievērojot visus likumus, jo tādā
gadījumā būtu vienkārši jābankrotē. Tāpēc šie uzņēmēji dažādiem līdzekļiem
izvairās no nodokļu maksāšanas. Viņu saražotā produkcija un sniegtie
pakalpojumi lielā mērā netiek uzskaitīti, tāpēc reālais dzīves līmenis Latvijā
ir daudz augstāks nekā izriet no oficiālajiem makroekonomiskajiem rādītājiem.
Pēc Paidera aplēsēm, šādi uzņēmēji rada ap 60% iekšzemes kopprodukta, un šos
uzņēmējus kopumā viņš dēvē par pelēkās ekonomikas sektoru. Bez tam daļa
uzņēmēju ir puslegāli, jo maksā nodokļus daļēji. No tā izriet, ka pelēkā
ekonomika Latvijai nes vairāk labuma nekā baltā jeb legālā ekonomika. Tas
varētu būt milzīgs un ietekmīgs spēks, ja vien būtu organizēts mērķtiecīgā un
labi koordinētā sistēmā.
Paši pelēkā sektora uzņēmēji (lūdzu nejaukt
ar melno jeb kriminālo ekonomiku, kuras apgrozījums arī ir liels) droši vien
savu nozīmi neapzinās. Viņi vienkārši grib izdzīvot un stihiski atraduši veidu,
kā to panākt. Labākajā gadījumā viņi par savu pretinieku (no kā jāsargās)
uzskata Latvijas valsti, bet ne Eiropas savienību. Bet atliek paanalizēt
dziļāk, lai saprastu, ka valdība tikai pilda Briseles norādījumus, tātad
objektīvi pretinieks ir ES. Tātad pelēkā ekonomika faktiski ir Latvijas
uzņēmēju stihiska pretestība Latvijas integrācijai ES!
Kas no tā izriet? Lai arī
pagaidām palēkā ekonomika nodrošina lielākās Latvijas uzņēmēju daļas
izdzīvošanu, tā ir tikai stihiska reakcija, kurai nav tālākas perspektīvas.
Pelēkai ekonomikai ir maza ietekme uz Latvijas valdības politiku, jo šo
uzņēmēju prasības var itin viegli ignorēt, apvainojot tos nodokļu nemaksāšanā.
Stāvoklis būtiski mainītos, ja šo stihisko reakciju izdotos koordinēt,
nospraust tai konkrētus mērķus un efektīvi izmantot kā mērķtiecīgu sistēmu šo
mērķu sasniegšanai. Un ir ļoti nopietns iemesls, kāpēc tieši tas būtu jādara.
Kā zināms, ES birokrātija ir visaptveroša, un
nodokļu nemaksāšana ES skaitās smags kriminālnoziegums, par ko vajā niknāk nekā
par narkotiku izplatīšanu, netīras naudas atmazgāšanu vai pedofiliju. Tas
nozīmē, ka pēc pilnīgas uzņemšanas ES Latvijas uzņēmumu lielākā daļa
automātiski tiks pasludināta ārpus likuma un tiks sākta plaša vajāšana. No
Somijas un Austrijas pieredzes zināms, ka pēc iestāšanās ES bankrotēja ap 40%
mazo un vidējo uzņēmumu, bet tie bija legāli baltās ekonomikas uzņēmumi.
Tātad trieciens Latvijas uzņēmējiem būs daudz iznīcinošāks. Var teikt, ka
izdzīvos gandrīz tikai ārvalstniekiem piederošie uzņēmumi, kuri nodokļus
formāli maksā, bet kā ārvalstu investori bauda dažādas nodokļu atlaides un
privilēģijas. Tas būtu jāsaprot mūsu nacionālajiem uzņēmējiem (neatkarīgi no
īpašnieku tautības).
Ja sabiedrību kopumā es visai rupji
salīdzināju ar aitu baru, tad uzņēmēji šajā barā tomēr ir īpaši. Viņiem piemīt
lielāka rīcības spēja un saimnieciskā neatkarība, kas mūsu laikos nav maz.
Pirmkārt, pagaidām viņu rīcībā ir lielāki naudas līdzekļi un citas iespējas, kā
sakari, transports, pieeja tipogrāfijām u.c. Bez tam viņi nav tik dziļi
nospiesti ar eksistenciālām grūtībām, kā vajadzību elementāri paēst. Es teicu
pagaidām (!), jo līdz ar pilnīgu Latvijas iekļaušanu ES stāvoklis var
dramatiski mainīties. Labākajā gadījumā uzņēmēji zaudēs saimniecisko neatkarību
un būs spiesti strādāt par vidēji atalgotiem klerkiem vai darba vadītājiem
ārvalstu uzņēmumos. Sliktākajā gadījumā viņiem vajadzēs doties darba meklējumos
uz Rietumiem, papildinot jau tā plašo (ap 20 000 cilvēku ES vien) lētā
darbaspēka kontingentu ārzemēs. Vēl sliktākā gadījumā pāriet uz
kriminālstruktūrām vai aiz bēdām nodzerties. Jebkurā gadījumā perspektīva nav
iepriecinoša.
Bez šaubām tieši uzņēmēji ir mūsu sabiedrības
aktīvākā daļa, kas spēj izdzīvot arī nestandarta apstākļos. Un vienlaikus tie
ir arī cilvēki, kuriem patiešām ir ko zaudēt. Parastam kalpam varbūt nav tik
svarīgi, vai viņš vergo vietējam biezajam vai ārzemniekam. Varbūt pat pie
ārzemnieka labāk, jo tur lielāka kārtība. Bet uzņēmējiem patiešām ir ko zaudēt
sociālo statusu sabiedrībā un tam līdzi nākošo cieņu.
Ko darīt, lai tas tā nenotiktu? Vispusīgi
jāizvērtē savs stāvoklis, jāpadomā ne tikai par rītdienu, bet arī par savām
perspektīvām pēc gada, pieciem, divdesmit, pēc piecām paaudzēm; jāizstrādā
rīcības plāns un jāorganizējas savu mērķu sasniegšanai. Pagaidām mūsu uzņēmēji
to spēj, bet pēc dažiem gadiem var izrādīties par vēlu.
Pelēkā revolūcija ir īstenojama ne vien
Latvijas mērogā, bet iespējams arī šādas revolūcijas eksports uz ES. Tas
nopietni apdraudētu Briseles birokrātu pozīcijas, jo arī Rietumeiropas
mietpilsoņi ir noguruši no pārlieku reglamentētās un birokratizētās kārtības,
kas viņus no brīviem uzņēmējiem pārvērtusi par projektu un kredītu jūga
vergiem. Tādā gadījumā Brisele pati censtos norobežoties no Latvijas, lai šāda
infekcija neizplatās. Latvijā atliktu pelēko ekonomiku legalizēt un uz
labvēlīgiem ekonomiskiem nosacījumiem likt pamatā visas nacionālās
tautsaimniecības attīstībai.
Tātad, ko konkrēti varētu darīt Latvijas
uzņēmēji? Vispirms jāsavāc kopā ieinteresētu un stāvokli izprotošu uzņēmēju
iniciatīvas grupa, kurai jāveic vispusīga stāvokļa analīze, uz tās pamata
jāizstrādā prognozes un vēlamās rīcības varianti. Jānosprauž tuvākie un tālākie
mērķi, jāvienojas par taktiku un stratēģiju dažādās situācijās, arī pēc
iespējamās iekļaušanas ES. Tad jāveic priekšdarbi lielas uzņēmēju konferences
sasaukšanai, vienlaikus iepazīstinot uzņēmējus ar savām atziņām un ieteikumiem.
Konferencei jādibina patstāvīgi strādājoša struktūra, kas nodarbotos ar tālāku
informācijas vākšanu un analīzi (smadzeņu centra funkcijas), tālāku ieteikumu
izstrādi un darbības koordināciju. Acīmredzot, uzņēmējiem atbilstoši savām
iespējām būs jāziedo līdzekļi šīs struktūras darbības finansēšanai. Vienlaikus
jāorganizē alternatīvas preses un grāmatu izdošana, lai regulāri informētu visu
sabiedrību un nodrošinātu atgriezenisko saiti. Bez preses nepieciešamas
alternatīvas neformālas organizācijas visdažādākajās jomās, kurās tiktu
izmantots pelēkās ekonomikas apvienotais potenciāls. Aktivizējoties uzņēmējiem,
aktivizēsies un virzienu iegūs arī pārējā sabiedrības daļa. Nevajadzētu pirms
laika noniecināt Latvijas iespējas mainīt procesu gaitu visā Eiropā. Ja mūsu
rīcība sāksies īstā laikā un īstā vietā, tā var izraisīt rezonansi arī citās
valstīs.
Ko darīt, lai pārvarētu latviešiem (un arī
dažām citām tautām) raksturīgo mazvērtības sajūtu? Padomāsim, vai mēs patiešām
esam tik mazvērtīgi? Vēstures pieredze liecina par pretējo! Lai kur būtu
latvieši, viņi allaž izcēlušies citu vidū ar savu talantu, uzņēmību,
mērķtiecību un pamatīgumu. Jau cariskās Krievijas laikā latvieši sāka ieņemt
vadošus amatus visās valsts jomās. Un kā latviešu zemnieki izpirka baronu
zemes, kā izspieda augstprātīgos vācu uzņēmējus no Rīgas? I pasaules karā
latviešu strēlnieki cīnījās kā lauvas un citi no viņiem baidījās. Arī boļševiku
revolūcijā tieši latvieši bija revolūcijas kodols un avangards. Pēc revolūcijas
latvieši PSRS dibināja un veidoja tādas stratēģiskas jomas kā militāro aviāciju,
izlūkošanu, čeku un PSRS armiju, kas vēlāk satrieca pīšļos Hitlera militāro
mašīnu. Arī II pasaules kara laikā latvieši izcēlās abās frontes pusēs. Pēc
kara daudzi latvieši nonāca Rietumos un atkal izcēlās starp vietējiem
iedzīvotājiem.
Tikai viena nelaime šie fantastiskie
latviešu sasniegumi tika ziedoti uz citu valstu altāra, veicināja citu valstu
attīstību, bet Latvijai bieži vien nesa tikai postu. Tas tāpēc, ka latviešiem
nebija savas ideoloģijas, nebija savu nacionālo interešu, kas šos centienus
ievirzītu Dzimtenei labvēlīgā gultnē. Līdz ar to latvieši bieži krita par
vieglu upuri svešām ideoloģijām, nonāca neprātīgās galējībās, par kurām citi
viņus arvien nicina. Tas svešām varām ļāva latviešus izmantot savām savtīgām
vajadzībām, lai pēc tam viņus izmestu vēstures mēslainē vai pat iznīcinātu kā
bīstamus konkurentus (PSRS 1937. gadā). Galējībās latvieši nonāca tieši tāpēc,
ka tiem nebija skaidras nacionālās ideoloģijas, kas šīs galējības līdzsvarotu.
Turklāt latviešus plosīja kalpiem raksturīgs netikums noniecināt savējos un
viņu talantus, denuncēt savējos svešiem.
Labs piemērs ir pasaulē slavenais ekonomists
un tautsaimnieks Kārlis Balodis. Tieši viņš izstrādāja sistēmu, kas
Vācijai I pasaules kara laikā ļāva uzturēt kara ekonomiku. Ļeņina valdība pēc
Baloža uzmetuma izstrādāja GOELRO elektrifikācijas plānu un citus
industrializācijas projektus. Balodis izstrādāja uz input/output
principa balstītu tautsaimniecības plānošanas metodi, ko vēlāk ieviesa ASV un
par ko krievu izcelsmes ASV ekonomists V. Ļeontjevs saņēma Nobela prēmiju. Kad
Balodis atgriezās Latvijā, viņš izstrādāja arī Latvijas attīstības plānu, kas
ar nelielām korekcijām derētu arī šodien, un pat tika ievēlēts par Saeimas
deputātu, taču latvieši šo ģeniālo domātāju un Dzimtenes patriotu necienīgi
izsmēja un noveda līdz nāvei visai mīklainos apstākļos. Baloža galvenie
teorētiskie darbi tika vairākkārt izdoti vācu, krievu un angļu valodās, tikai
ne latviešu.
Tikai tad, ja latvieši savu centienu pamatā
liks tautas kopējo labumu un Dzimtenes mīlestību, mūsu spējas un talanti tiks
ievirzīti Latvijai labvēlīgā gultnē. Taču jāvairās arī no pretējām galējībām,
kā sekla nacionālisma, nacisma vai izolacionisma. Mums vienlaikus jāspēj gan
apzināties savas intereses, gan būt atvērtiem pret pasauli. Neaizmirsīsim, ka
arī citas tautas cieš no Jaunās pasaules kārtības, tāpēc tās var būt
mūsu sabiedrotie. Vieni mēs neko nepanāksim.
Mēs dzīvojam ļoti kritiskā laikā lielo
pārmaiņu laikā. Lai šādā laikā gūtu paliekošus panākumus, jābūt Lieliem
cilvēkiem. Par Franču revolūcijas traģisko likteni vācu dzejnieks Fridrihs
Šillers izteicās tā: Lieli notikumi neatrada lielus cilvēkus. Jāsaglabā
aktīva dzīves pozīcija, cilvēciskums un ticība labā uzvarai. Ļaunums pasaulē
sāk dominēt tad, kad kritiska cilvēku masa zaudē ticību labajam un padodas
ļaunuma vilinājumam. Ļoti iespējams, ka tieši tagad ir iestājies šāds periods.
Kārtējo reizi kāda lielvalsts grib uzkundzēties visai pasaulei. Tas jau ir
bijis: Romas impērija, Čingishans, Hitlers, Staļins, bet kur šīs impērijas
palikušas? Kā zināms, impērijas mirst no gremošanas traucējumiem, kad tās
sagrābušas pārāk lielu kumosu.
Izcilais vācu filozofs un tautsaimnieks Vilhelms
Leibnics rakstīja, ka mums laimējies dzīvot vislabākajā pasaulē no visām
iespējamām pasaulēm. Tas tāpēc, ka pasaulei piemīt spēja attīrīties no
parazītiem, kas zaudējuši morālās tiesības uz pastāvēšanu. Patlaban uz pasaules
parazīta lomu pretendē Rietumu lielvalstis, kuras pagāniskā augstprātībā
uzskata, ka tām ir pirmtiesības uz visiem zemes un cilvēku resursiem, kuriem
jākalpo Zelta miljarda īpašajām vajadzībām. Vienīgās superlielvalsts politika
kļūst aizvien amorālāka tā gatava ņemt ar spēku to, kas tai nepieder, atņemt
brīvas eksistences priekšnosacījumus citām tautām. Šīs lielvalsts ideologi
sludina ne vairāk, ne mazāk kā karu starp civilizācijām. Ja cilvēcei un
pirmkārt jau pašiem rietumvalstu pilsoņiem šīs pretenzijas neizdosies apturēt,
sāksies lielu karu laikmets. Ņemot vērā tehnoloģisko pārspēku, kādu laiku
karadarbība sekmēsies, nodarot cilvēcei milzīgu postu un ļaunumu. Bet tad sekos
pašattīrīšanās. Iespējams, ka esam liecinieki Rietumu civilizācijas norietam,
jo tā, turpinot iesākto kursu, zaudē morālās tiesības uz pastāvēšanu. Pēc tam
pasaulē dominēs cita civilizācija. Vai tajā iekļausies arī latvieši, tas
atkarīgs no mums.
Šis raksts nepretendē ne uz precīzu prognozi,
ne pravietojumu, tā galvenais mērķis ir rosināt dziļākas pārdomas par laiku un
pasauli, kurā dzīvojam, par mūsu sūtību uz zemes, par savu stāju ikdienā.
Negribētu, lai tas rosina jaunas dogmas, pārprastu fatālismu vai galēju
nostāju. Ja arī Latvija tiks pēc plāna iekļauta ES un NATO, dzīve ar to
nebeigsies. Bet, vērojot patreizējās Latvijas varas ne visai izvēlīgās metodes,
negribētos, lai mēs šajās savienībās ienāktu ar pārspīlētām, nepamatotām
ilūzijām, kurām sekotu sāpīga vilšanās un depresija. Negribētu, lai atkal mūsu
tauta kristu par vieglu upuri svešiem izmantotājiem un apziņas manipulatoriem,
kā tas jau vairākkārt noticis XX gadsimtā. Mums nav atkal jākļūst par avangardu
utopiskiem projektiem, nedz par lielgabalgaļu svešos karos. Katrā situācijā
saglabāsim savu pašapziņu un cilvēcību, neaizmirsīsim savas kopīgās intereses,
būsim atvērti, bet arī vērīgi! Nekur taču nav rakstīts, ka latvietim noteikti
jābūt lētticīgam!
2002. gada Ziemassvētkos