1. 13.07, ceturtdiena

14:30 Autobuss Rīga – Maskava. Tētis mani vēlīgi aizvizina līdz autoostai, izsviež turpat netālu un aizripo savās darba darīšanās, uzmetu somu tāpat uz viena pleca un eju uz autobusu. Pūce ir nāvīgi pārsteigts par tās mazo un vieglo paskatu, arī es esmu daļēji šokā, lai gan, protams, visi vakardienas un šīrīta pūliņi tika veltīti somas satura samazināšanai. Vismaz čomiem līdzi atnākuši pavadītāji, es savējiem pieteicu, lai tikai pamēģina atnākt! Pēdējā fotogrāfija, atā atā.

Ceļā ik pa laikam autobuss apstājas, atpūtas un kāju izkustināšanas pauzes. Kaut kā nav uzrāviena, varbūt man vienkārši mazliet bail no nezināmā, visi tādi mazliet pieklusuši.

Pirms divpadsmitiem naktī esam uz Krievijas robežas. Nav nekādu problēmu, pat ar Dzeņa cirvi.

 

2. 14.07, piektdiena

Maskavā iebraucam agrā rītā. Viss vēl blāvā, pelēkā dūmakā – tālumā jaunās mājas. Mazliet sastrēgums uz ceļa.

Ap astoņiem esam autoostā, ātri nākas atjēgties, ka esam Maskavā, jo tūlīt arī pēc iespējas ātrāk jānokļūst līdz Jaroslavskij vokzal, no kurienes tad arī īstī sāksies visi prieki. Maskava apskatāmo objektu sarakstā ieņem pēdējo vietu, kas nozīmē, ka to apskatīsim beigās, lai tagad lieki netērētu laiku un naudu, kas, visdrīzāk, mums vēl būs vajadzīga.

Jaroslavskij vokzal pilns ar sasvīdušiem un somām nokrāvušamies cilvēkiem – milzīgas rindas, sasmacis gaiss, bet tas jau pieder pie lietas, pie karstā laika. Mūs aizsūta uz otru staciju, kur vieglāka piekļūšana kasēm un lielākas telpas. Māris varonīgi izstāv rindu un atgriežas ar biļetēm. Līdz vilcienam vēl mazliet laiciņš, tāpēc ar visām somām ejam pa vienu ielu līdz pastam, kur tiek nosūtītas pirmās kartiņas, veikalos - pirkti pirmie produkti Maskavā – rieksti, desa, halva, dzeramais un vēl šis tas. Tualete 4 RUR, halva 20 RUR.

13:55 atiet vilciens uz Jaroslavju. Tā neko, normāla plackarte. Ierijam rupjmaizi, halvu, dzeram kaut kādu nopirkto suslu, jo vienkārši gribas dzert. Karsts, karsts, vienā momentā temperatūra ir jau 36,8C. Bišķiņ spēlējam kārtis, skatāmies sarakstus utt. Visu laiku jāiet mazgāt ģīmis, lai kaut cik atvēsinātos. Lieki piebilst, ka tas ir gandrīz pa lieko.

18:30 ierodamies Jaroslavjā. Tūlīt arī tiek ieņemta rinda pēc biļetēm. Kamēr viens stāv rindā – divi sēž pie somām otrā stāva uzgaidāmajā zālē, kas domāta krutajiem, kam ir jau nopirktas biļetes vai arī kas samaksā par uzturēšanos šajās viesmīlīgajās telpās, kur savukārt iespējams skatīties tē vē un spēlēt spēļu automātus. Turpat viens trenniņbikšains un plikgalvains puisis cenšas savai meitenei izvilkt kādu rotaļlietu, atdodot par šo cenšanos sauju ar sīceni, bet beigās mērķis tā arī neīstenojas un abi aiziet. Mūsu pārvietošanās šajā zālē iekšā ārā ar pārliecinātiem ģīmjiem laikam nerada vecenē aizdomas par biļešu neesamību.

Pēc 2 h rindas izstāvēšanas uzzinām, ka pēc biļetēm ir vērts interesēties tikai rīt pēc trijiem dienā. Pa to laiku sakontaktēju ar diviem lokālajiem čomiem, kas pasaka, ka iespējams nakti pavadīt kopmītnēs kaut kur centrā. Tā nu dodamies naktsmītnes meklējumos. Braucam ar 11.trojejbusu, kurā piesienas viens vecis, kura dēļ aizbraucam dažas pieturas tālāk un dabonam kaut kā atkal kulties atpakaļ līdz Marksa laukumam (centram).

Kojas samērā ilgi jāmeklē un čomi pa tam kļuvuši galīgi skābi, ka man pilnīgi pazūd viss labais garīgais, it kā man vienai vajadzētu naktsmāju. Man jau gan likās, ka palikt kopmītnēs būtu tiešām jauki, pie studentiem un tā. Beigās, kad to atrodam, izrādās tur nav vietas. Komendante, ļoti laipna sieviete, iedod viesnīcu telefonus.

Ar kājām pa lielu ielu ar kokiem viducī ejam tālu tālu uz viesnīcu Turist, kur Dz & P uzzina, ka tā domāta tikai šīs zemes iedzīvotājiem. Tā nu šiem ieteikta cita viesnīca – Spartak. Jābrauc ar 7. trolejbusu, jau sāk krēslot. Tā ir kaut kāda riteņbraucēju viesnīcele: sagrabējusi, veca, kādreiz, var redzēt, bijusi samērā līmenī. Jāaizpilda mazi papīri ar info par sevi, smalki – adreses, pases dati utt. Blakus viesnīcai atrodas treks. Katrs sķiramies no 62 RUR, par ko mums tante piešķir istabiņu ar 3 gultām, šī jau gan vairākas reizes atvainojas, ka nevar piešķirt mums atsevišķas istabas, tā tik vēl trūka. Istabā: 3 gultas, skapis, krēsli, galds ar 3 stakaniem. Dzeram turpat pie tramvaja pieturas nopirktos padzērienus (es – toniku).

Beidzot var arī normālāk nomazgāties. Atrodu šauru, maziņu tualeti ar kustīgu izlietni, kur klāt arī pāris spoguļa lauskas, kurās var mēģināt saskatīt savu noputējušo ģīmi. Kāju mazgāšana, pateicoties izlietnes kustībām, izrādās diezgan riskants pasākums. Turpat arī izmazgāju savu zilo kreklu ar Dzeņa no Latvijas paņemto “Kastani”. Šitajā karstumā drēbes žūst momentā.

Vakarā vēl augšā uznāk vecenīte, kas satraukusies par skaņām, kas nāk no mūsu istabiņas; vecenīte tiek apskaidrota, ka tas bijis krītošs krēsls. Ar to arī cirvja šīsdienas piedzīvojumi beigušies. Apsignalizējušies aizmiegam.

 

3. 15.07, sestdiena

Ceļamies pēc 10-tiem, lai arī modinātājs zvana jau 9-ņos. Uzreiz tualetē ar ūdeni, kas mazliet sasaldē smadzenes, izmazgāju galvu, Māris tikmēr uztaisa brokastis – katram rupjmaizes šķēles ar sieru “Gauja” un Maskavā pirkto desu. Izejam tikai pēc 12-tiem, ārā karstums 30 grādi. Tā neko sev.

Ar 7. tramvaju braucam no “Velotreka” uz centru (ar visām somām). Centrs smuks, cik nu redzam. Ielogojamies vienā aukstā veikalā un, pilnīgi loģiski, nopērkam tur kārtējo padzērienu, nu ļoti garšīgu. Nākamā aukstā vieta ir kāda 17. gs baznīca, kur pie ieejas mums noplēš 4 RUR. Patiesību sakot, tur nav ko skatīties – visur noplukuši, nomazgāti gleznojumi un ikonas, kas iespējams kādreiz tiks atjaunoti; sānu telpās arī vecās, saglabājušās apgleznotas baznīcas iekštelpu daļas.

Tālāk ejam uz cietoksni, kas, pēc visa spriežot, varētu būt apskatīšanas cienīgs objekts, tur iekšā dažādas baznīcas un muzeji. Pie ieejas paliek skaidrs, ka cieņa paliek cieņa, bet cenas ir kaut kas cits, proti, ārzemnieku biļetes samērā atšķiras no vietējo cenām. Piem., mums jāmaksā 12-20 RUR par vienu muzeju (tur taču tādi vairāki), turpretim krieviem tas izmaksā 1-5 RUR. Tā kā mums ir lielās somas, tad par krievu tēlošanu nav ne runas.

Tad ejam pa pilsētu. Ar Dzeni vienā vietā sēžam un gaidām Māri, kamēr šis pērk tirgū bleķa krūzīti. Pēc tam maināmies un ar Dzeni ejam pirkt kādu krievu kaseti, kurā būtu nu jau gandrīz par šī ceļojuma himnu kļuvusī dziesma, kas visur skan – ai, ai, ai, ģevčonka. Dabonam arī, nopērku arī Mummii Trolj un kilogramu gurķu. Kad iznākam no tirgus, redzam Pūci tikai ar 2 somām, trešās nav, šis vēl runājas ar kaut kādu mentu. Tajā momentā liekas, protams, ka puisis re ka aptīrīts, bet izrādās, milicis sūta Pūci ar visām somām sēdēt citā vietā (viena soma jau pārnesta uz otru ielas malu), jo laikam neizskatās tāds īpaši drošs. Iestāde, pie kā mēs tur sēdējām laikam ir kaut kāda banka.

Aizejam līdz Krievijas vecākajam teātrim un no turienes ar 1. trolejbusu braucam uz staciju.

Atkal 2 h stāvam rindā (no 15-tiem) pēc biļetēm, atkal nekā, nu jau tas paliek pavisam jautri, ceļojuma sākumā šitā čakarēties pa kaut kādu Jaroslavju. Vienkārši – biļešu nav un nav ne jausmas, kad kāda būs. Jānākot kādas dažas stundas pirms katra vilciena – tad arī zināšot. Bišķi paēdam – cepumi, končas. Cenšamies dabūt biļetes, bet kur nu. Arī ejam uz tiem vilcieniem, kas brauc uz Vladivostokas pusi un Māris cenšas pierunāt pavadoņus par attiecīgu samaksu (dolāros, kas atbilst krievu cenai + vēl mazliet) iekārtot mūs savos vagonos. Trīs cilvēki laikam ir par daudz, jo kaut kā beigās nesanāk. Līst lietus, pat stipri.

Pēc 11 vakarā kaut kādā mistiskā kantorī, kur par biļešu dabūšanu vēl jāmaksā kaut kāda summa un kur visi cilvēki tā nemaz neiet (vispār misķika ar tām kasēm, piem., divas telpas, vienā baigā rinda, otrā nemaz, bet to pašu var uzzināt un dabūt abās vietās, tikai vienā ir iespēja stāvēt rindā, otrā uzreiz pajautāt) atkal ejam uzzināt, vai ir vietas nakts vilcienā (uz Jekaterinburgu). Nav, bet mums iesaka braukt uz staciju Šarja, no kurienes būtu reālāk dabūt biļetes tālāk. Cerot uz to labāko, tiek nopērktas biļetes, prasa uzrādīt arī vīzu.

 

4. 16.07, svētdiena

Vilciens uz Šarju atiet 0:25. Viss vagons jau guļ, tāpēc mēs stāvam turpat pie ūdensvārāmā aparāta, ēdam grauzdiņus, zupiņu un rēkājamies. Pēc kāda laiciņa vilciens brauc pāri Volgai – tālumā tilts ar lampiņām, peldošs kuģītis un fonā liels dzeltens mēness. Vienā stacijā barojam suni ar grauzdiņiem un uzejam uz gājēju pārejas, kas ir pāri dzelzceļa sliedēm. Normāla provodņica.

Sagaidām plkst.4, kad no labām vietām izvācas cilvēki. Mēs tās momentā okupējam un guļam līdz rītam.

9:05 iebraucam Šarjas stacijā. Netālu no stacijas ēkas – liels, sudrabaini spīdīgs Ļeņina krūšutēls, lieli plakāti par to, kā pareizi uzvesties pie dzelzceļa, stacijas otrā pusē liela lokomotīve, arī citas planšetes un saukļi. Stacija veca, lieli koka krēsli. Uzreiz apēdam vienu čebureku. Drīz piestāj vilciens, ar kuru mēģinām tikt uz Jekaterinburgu par 24$ (visi), bet tas izrādās viņiem par maz. Tā nu jāstāv rindā pēc biļetēm; stāvot lasu to grāmatu par Transsibīrijas dzelzceļu, parunāju ar līdzstāvētājiem. Tikmēr Dzenis parunā ar vienu sievieti, kas dod padomus, es vēlāk arī ar vienu veci – zinātnieku, kas apkrāvies ar smagām somām, brauc uz Altaju un Tuvu, šim vēl kāds laiks te jākvern līdz vilcienam.

Pulkstenis ir 12 dienā. Dabonam biļetes uz Jekaterinburgu divos naktī, tātad šitajā miestā jānodzīvo vairāk kā 12 stundas. Miests tiešām miests – nieka 25 km² liels, 48 tk iedzīvotāji. Nopērkam limpeni “Buratīno”, kas izrādās pilnīgi nedzerama un vēlāk tiek izbarota pludmales smiltīm. Ar autobusu Nr.1 braucam uz centru. Vecs, sagrabējis autobuss, ļoti piebāzts. Šoferi no pasažieriem atdala Latvijas PSR karogs – sarkanais ar vilnīšiem. Viena sieviete sāk runāties, saka, ka te riktīgi slikta un nabadzīga dzīve.

Centram, izrādās, esam pabraukuši garām, tāpēc no citiem pasažieriem un kasieres saprotam, ka varam braukt uz upi, kas esot netālu no gala pieturas. Kāda runa! Tajā pieturā neveiksmīgi meklējam kaut ko normālu rijamu, desa vēlāk izrādās neēdama utt. Mazi, padomju laika, tukši veikaliņi. Nav piena produktu. Cilvēki savukārt baigi laipnie, kas vien ierauga, grib palīdzēt – rādīt ceļu utt.

“Netālu līdz upei” izrādās baigais kusaks, kas nu mums jāveic ar visām mugurenēm plecos, galā nonākam galīgi pārkarsuši un piekusuši. Vieta tiešām normāla – baltas smiltis kā jūrmalā, plata upe, turpat arī pontonu tilts (ļoti vecs, funkcionē tikai laikam gājējiem un riteņbraucējiem, kas uz saviem braucamrīkiem ved zāli saviem lopiņiem). Paēdam un tad kādu laiku vienkārši žāvējamies. Karsts. Paguļam.

Kad ceļamies un es sāku atžirgt pēc guļas, ir jau pāri pieciem, kārtojam somas un ejam uz autobusu. Turpat - kā izejam uz ceļa, piestāj balts žigulis ar piekabi un piedāvājas aizvest mūs līdz autobusam, sametam somas piekabē. Tūlīt arī klāt ir autobuss (kurā vienam sīcim nelāgi iever durvīs galvu). Kaut kādā vidus pieturā (kur atkal domājām, ka ir centrs, bet izrādījās, ka nav) nopērkam limpeni, kefīru, saldo pieniņu (autors: Dzenis) un braucam uz staciju. Vēl 7h jāgaida. Satiekam atkal veci, ar kuru pirms tam iepazināmies. Nedaudz paguļu, bet tas pārāk nav iespējams, jo ik pēc laiciņa ieslēdzas mantu glabātuves neciešami skaļā signalizācija – kad tajā liek iekšā vai ņem ārā mantas. Tad runājamies ar veci, iesaistās arī apkārtējie, piemēram, viena korespondente (kas sākumā domāja, ka esam vācieši) ar visu ģimeni, prasa par dzīvi Latvijā utt, grib nointervērt, bet laikam pārdomāja. Kā redzams viņiem nu pilnīgi nav informācija par dzīvi šeit.

Sākam spēlēt kārtis, iesaistās arī vecis un viens sīkais – Danils no Murmanskas, kas tagad brauc mājās no nometnes pie Melnās jūras (tāda iespēja esot visiem sīčiem un pieaugušajiem no ziemeļu rajoniem, pilnīgi kā senāk). Sīkais ļoti labi spēlē. Cienājam ar končām. Sīkais runā par politiku, kaut ko spriež par bezdarbu un Ukrainas atdalīšanos pēc PSRS sabrukuma, nabags pilnīgi noguris no nīkšanas stacijās. Ik pa laikam eju ārā atvēsināties, jo stacijā ir ļoti karsts un sasmacis, kaut arī jau riktīgs vakars. Beigās pat pilnīgi žēl braukt prom, atmosfēra jau palikusi tik draudzīga un mīļa, vecim tiek atdota puse rupjmaizes, sīcim – konfektes.

 

5. 17.07, pirmdiena

2 naktī. Izbraucam uz Jekaterinburgu. Ļoti sliktas vietas. Pavadone saka, lai ejam gulēt un neļauj bujāņot pie ūdens aparāta, bet viņas aizliegums kaķim zem astes. Karsts. Turpat arī sapazīstamies ar kazahu Sašu. Melnīgsnējs čoms (mazliet līdzīgs Armenam no Aiesec). Šis stāsta, ka jābrauc uz Kazahstānu atpūsties, uz kurām vietām utt, saka, ka tur viss vēl lētāks, kā Krievijā, vēlāk arī rāda kartē tās labākās vietas.

Jau no rīta, kad tieši lec saule, braucam pāri Vjatkai, bet nekā daudz nevar redzēt, jo tieši tad otrā virzienā brauc preču vilciens. Nāk arī drausmīgi miegs, tāpēc pat to mazumiņu grūti redzēt caur pusvērtajiem un ciet krītošajiem plakstiem.

No rīta normāli var tualetē nomazgāties. Mazgāju abiem čomiem matus. Viņi ar Sašu un ukraiņu meiteni, kas arī sēž turpat, spēlē kārtis (durakus pa pāriem), man piemetušās iesnas un klepus, tāpēc kazahs dod man kafiju un bulciņu. Pašiem mums galīgi nav ko ēst, vēders raujas čokurā. Permā nopērku kefīru.

Rādām Sašam mūsu naudu, šis man uzdāvina Kazahstānas naudu, runājamies par visu ko.

Sākas Urāli. Super skati, upe Silva! Dažviet atsegtas klintis, daudz daudz mežu, vietām sabrukušas stacijas, vecas mājas. Egles, bērzi. Ēdam ukraiņu šokolādes konfektes, dzeram ļoti stipru kazaha taisītu tēju. Vilciens baigi ātrs. Kad izbāž galvu pa logu, un kad pretī nāk otrs vilciens, tad vispār užass. Jāguļ augšā pie atvērta loga, citādi ļoti karsts. Ārā apaudzis viss mežiem, žēl, tā nevar redzēt pārāk daudz. Gribas ēst, šodien ēsta tikai plika rupjmaizes šķēle un kefīrs (0,3l), dažas konfektes un kazaha pusbulciņa. Īsti jau bads nav, bet negribas iztērēt līdzpaņemto, ja nu vēlāk vajag, bet nav jau arī īsti ko pirkt.

Parunājos ar kaut kādām tantēm (no Jekaterinburgas un Irkutskas). Tā no Irkutskas saka, ka tur esot daudz reižu labāki cilvēki nekā te – tuvāk centram.

Redzu robežstabu starp Eiropu un Āziju – balts, liels, kā jau fotogrāfijās redzēts. Pulkstens jāpagriež 2h uz priekšu.

Esam klāt (Jekaterinburgā). Ejam uz staciju kopā ar kazahu. Pirmais, kas mūs sagaida, kad ejam ārā no stacijas, ir R.Paula dziesma par lapu (“..dzīvoja reiz lapa zaļa…”) akardeona izpildījumā. Tas, protams, uzlabo garastāvokli, tam čomam, kas to spēlē, to pat neapjaušot.

Biļešu kašu un uzgaidāmā telpa – milzīga, pilna ar cilvēkiem, drausmīgi karsts, smacīgs, nav gaisa. Iestājamies un stāvam 2 garās rindās, visiem nāk it kā ģībiens. Biļešu, sekojot jau Jekaterinburgā iesāktajām tradīcijām, protams, nav. Ir arī otra uzgaidāmā telpa (pa trepītēm uz leju), kas ievērojami atšķiras no augšējās ne tikai ar savu grezno izskatu, bet arī ar temperatūru, te var pat normāli elpot. Ne par velti šo te apsargā baltā blūzē tērpusis sieviete, kas pārbauda biļetes vai iekasē zināmu samaksu.

22:20 vēl sēžam uzgaidāmā telpā, naivi cerot drīzumā dabūt kādu biļeti, Kazahs jau dabūjis, tagad sēž un gaida savu vilcienu, pēc diennakts laikam. Katrs apēdam rupjmaizes šķēli ar sieru “Viola” (15,50 RUR), ko nopērku turpat ārā pie stacijas, baigi dārgs. Tur, ārā, vispār mazliet bailīgi staigāt, pilns ar bomžiem, aizdomīgiem tipiņiem, kas mani cītīgi nopēta no galvas līdz kājām.

Gaidām līdz 1:50, kad kaut ko varētu sākt uzzināt par vilcienu, pirkt biļetes. Dzeram Tarhūnu.

Tualete 4 RUR, 1 min telefonsaruna ar Latviju – 20 RUR

 

 

6. 18.07, otrdiena

Dzenis piepūtis guļamo, guļ aiz krēsliem. Mēs ar Māri un kazahu – nomodā. Kazahs riktīgs dienvidnieks, kaut kā nav pierasts pie tādiem melnīgsnējiem, it sevišķi, šis tāds baigais draugs mums uzmeties, nevar saprast kas aiz ādas. Moška nekas. Izejam ar Pūci ārā. Baigie skati. Bomži guļ uz pirmā stāva logu palodzēm, uz zemes, dzērāji un citi. Apkārt vazājas taksisti. Atvērtas vairākas peļmennajas, divās no tām pelmeņus neatrodam, bet daudz ko citu gan, dārgi. Apmeklētāju prakstiski nav. Ārā viens spēlē ģitāru un dzied krievu dziesmas, viens 6-gadīgs bērns velk aiz sevis kasti ar tukšām pudelēm.

Gāju uz tualeti (domāju nomazgāties), bet nesanāca, jo tur sieviešu no vīriešu tualetēm atdala tikai siena, pat ne durvis tā, ka no ieejas var redzēt gan vienas, gan otras tualetes. Tas jau nekas, bet izlietnes tikai pie pašas ieejas, nu gandrīz uz perona. Nomazgāju seju un iztīru zobus.

Pēc kāda laika Pūce aiziet kaut kur ar kazahu, palieku viena nomodā, cīnos ar miegu. Šitā uzgaidāmā telpa liela, ar pelēku marmoru, greznām lampām, baltiem dzelzs krēsliem, kas pilnīgi nederīgi gulēšanai (salīdzinot, piemēram, ar Šarjas stacijas krēsliem, kas bija lielāki un no koka). Visur uz lielajām somām guļ bērni, viņiem pāri pārliekušās un arī guļ mātes. Vispārējs miegainums un panīkums. Arī mums, jo nav nekādas skaidrības ne par tuvāko nākotni, ne tik, cik ilgi jāguļ stacijā.

Tā arī beigās vispār nesanāk pagulēt. Ik pa laikam ejam ārā, lai uzturētu mundrumu, apēdam garšīgu čebureku (7,50 RUR) vienā kafejnīcā. Dzenis visu laiku guļ. Līdz kādiem 7:30 novelkam, tad atvadāmies no kazaha (kas saka, ka vēl nevajag atvadīties) un ejam prom – meklēt, kur varētu mierīgi atkrist un kādu stundu nokrākt. Nu jā, ir jau arī nopirktas biļetes tālāk uz Novosibirsku pēc pāris dienām.

Pēc vietējo iedzīvotāju norādēm, ar 3. tramvaju braucam līdz tā galapunktam. Jau iztālēm redzams liekas visas pilsētas lepnums un gods – kultūras un atpūtas parks. Mēs ierakstāmies uz to otro, t.i. atpūtu. Lai arī līdz tai jau ir jātiek – atrast sausu soliņu, kas pie tam būtu ēnā, nav nekādas bērnu spēlītes. Guvuši uzvaru pār apstākļiem un no gaisa krītošajām blaktīm, kā arī sētnieces stāstiem par viņas kādreizējo Latvijas apmeklējumu, liekamies turpat uz soliņiem. Dzenis uzņemas sarga pienākumus apmēram 3,5 h garumā, kad sasvīduši un aizpampuši no gulēšanas karstajā saulē, palēnām nākam pie sajēgas.

Ar sajēgu pietiek, lai turpinātu ceļu līdz 10. tramvajam, un ar to – tālāk uz centru. Pirmo reizi konduktors piesienas, ka jāpērk arī bagāžas biļete par somām, tāpēc, lieki necimperelējoties, mēs pārejam uz otru vagonu. Esam pie tirgus. Dzenis sēž pie somām, ar Māri ejam izlūkos: it kā centrālais tirgus, bet tur nekā nav, tikai nedaudz augļi, 3 kafejnīcas, viens dīvains paviljons, kur pārdod visu ko (zivis, gaļu, augļus, piena produktus, parfimēriju) un vecu lietu tirgotāji tirgus ārpusē. Nopērkam cepumus ar pienu, iesākumam, nu tajā paviljonā nevis ārpus tirgus. Pēc tam ejam ēst vienā no kafejnīcām. Ēdu soļanku un salātus. Tā ir pirmā normālā paika kopš pametām Rīgu, tāpēc pat grūti visu apēst un beigās spiež vēders, kas jau pieradis pie badošanās. Jūtamies drausmīgi pierijušies, ka grūti pat kustēt.

Ar 15. tramvaju no tirgus braucam uz centru. Tur centrālajā laukumā liels Ļeņins, skaista un liela domes ēka, tilts, kas izgreznots ar padomju laika plakātiem un karogiem, kas vēstī par pilsētas godu, saņemot Ļeņina ordeni, upe vairāk gan te, pilsētas centrā, izskatās pēc vienkārša kanāla.

Neiztrūkstošs pilsētas iepazīšanā un apskatē ir galvenā pasta apmeklējums. Tur mēs, sēžot pie balta un liela Ļeņina kājām, rakstām kartiņas (2 kartiņas + markas uz Latviju maksā 13,66 RUR).

Vienu stundu (55 RUR) pa trim sēžam pie interneta. Aizsūtu draugiem meilus. Bija paredzēts meklēt kaut kādu vietu, kur sataisīt Māra fotoaparātu, ko domāja jau salūzušu esam, bet tas laikam izrādās tīri žirgts, līdz ar to šī problēma vairs nav problēma un visi bez rūpju var doties apskatīt pilsētu. Lai gan nāk jau virsū vakars un jāmeklē vēl naktsmītne.

Tālāk ejam meklēt to vietu, kur nogalināts cars Nikolajs II ar ģimeni (1918. gada 17. jūlijā). Tur tāda maza koka mājiņa un krusts. Jeļcins pirms kāda laika licis to māju nojaukt. Satiekam dažus japošas.

Tad ejam uz 17. trolejbusu. Pilsētā baigie attālumi un izmēri. Ilgi gaidām trolejbusu. Tagad mēs braucam meklēt Aleksandru Bredihinu, kura adresi es atradu stopētāju datu bāzē (HHB), un kas bija vienīgā adrese no visām šajā pilsētā. Nesanāca ar viņu pirms tam sazināties, tāpēc arī nezinām, vai vispēr šis tur vēl dzīvos un vai mūs pieņems.

Tas ir Uralmaš rajons, uļica Kulturi. Viena tante palīdz atrast īsto adresi.

Viņa kāpņutelpa ir aizslēgta, tāpēc kādu laiku jāpagaida, kamēr kaut kādi sīči mani tur ielaiž. Uzraušoties līdz viņa stāvam, secinu, ka dzīvoklis ir aizzīmogots jau šī gada janvārī. Paldies dievam, man pietiek skaidrā saprāta un intuīcijas, lai vēlreiz pārliecinātos par dzīvokļa numura pareizību. Īstais izrādās blakus dzīvoklis, kur iekšā dzirdami skaļi smiekli un sarunas. Durvis atver pats Saša (26-gadīgs čoms), es stādos priekšā, ka mēs no Latvijas, kādā sakarā zinu adresi utt. Čoms pilnīgā haijā, neļauj man pat vairāk kaut ko teikt, saka, lai tik nākam augšā. Pie viņa ir arī draugi – Olga un Sergejs.

Bišķiņ pasēžam viesistabā, cenšoties (gan no viņu puses, gan mūsu) aizrautīgi sarunāties, kas ik pa momentam arī izdodas. Sašam iedāvinam rupjmaizi. Tad visi gāžas pie galda: ēdam pelmeņus un maizi. Saša piedāvā voģičku. Sākumā domājam, ka tas ir ūdens, un ar sajūsmu piekrītam mums ieliet, bet pēc glāzītēm saprotam, ka taču šņabis. Nenormāli stiprs, Saša prasa, cik tur grādi, izrādās 98! Tas ir medicīniskais spirts. Uz galda arī gaļa, siers, gurķīši, normāla zakuska. Māris nedzer, tāpēc mēs ar Dzeni nesam visu upuri, lai izrādītu cieņu saimniekam, pēc tam dzeram arī vīnu, ko šie atveduši no sava ceļojuma uz Kaukāzu.

Tā nosēžam pie galda līdz kādiem diviem – tiek risinātas spraigas sarunas, citi kliedz utt, visi samērā šmigā. Es runājos arī ar Olgu, šī ir sajūsmā par krievu – latviešu sarunu vārdnīcu. Fotogrāfējamies. Runājam par valodu atšķīrībām, cenām, politiku, kas noved pie kašķēšanās, bet tas nav uz ilgu laiku. Vispār super cilvēki – mīļi, draudzīgi. Iedzeram par tikšanos. Tad par vēl kaut ko. Trešais tosts Krievijā esot par mīlestību: čomi ceļas kājās, meitenes sēž, glāzīte jātur uz plaukstas. Atnācis arī Ļoha Coca-cola krekliņā, kas nedzer, jo pie stūres. Vēlāk šis ar mašīnu ved rādīt pilsētu. Pilsēta naktī baigi tumšā, pat pats centrs, brīdi pastāvam uz tilta, tad mūs uzved pilsētas augstākajā vietā. Apstājamies arī pie stacijas, kur mēs atvadāmies no kazaha Sašas. Tad jau arī braucam mājā un ejam gulēt. Man pat ir iedoti paladziņi un pats Saša guļ ar manu guļammaisu. Drausmīgi karsts naktī. Es ceļos vienā brīdī augšā un eju mazgāt seju ar aukstu ūdeni. Mati līp pie pieres un kakla, tāpēc sapinu bizītes. Vēl vienā momentā, kad naktī nejauši pamostos, dzirdu ārā uz visu katušku skanam melodiju no Dzīvnieku pasaules, kaut kāda jocīga sajūta, tāda baigā šize, viss ir tik nereāli – atrasties šite.

 

7. 19.07, trešdiena

No rīta guļam ilgi, kamēr vairs karstumu nevar izturēt un raušamies augšā. Esam dzīvoklī vieni, Alexandrs aizgājis uz darbu, atstājis mums atslēgas un brīvu vaļu rīkoties pa māju, tiek ieslēgta mūzika utt. Novācam galdu un nomazgājam traukus. Ūdens un telefons te gandrīz par velti (tikai abonēšana), piem., telefonam – 20 RUR mēnesī. Māris nofotogrāfē mūs ar Dzeni uz balkoniem. Ejam uz ēdnīcu, par kuru stāstīja tante, kas palīdzēja atrast Sašas adresi.

Ēdnīca laikam priekš viņiem stilīga – pat apkalpo pie galdiņiem (no parastas ēdnīcas tālu). Paņemu gurķu salātus un putru. Putra izrādās cieti griķi, salāti – vienkārši sagriezti gurķi. Arī čomiem porcijas mazas, tā kā visi tādi pusēduši. Ar kājām ejam pa Kultūras ielu, kurā viena mašīna laista puķes, bet līdz ar to arī aplaista celiņu, nu, varbūt tā vajag. Gribam ieiet kaut kādā muzejā, bet tur nav kasiere vai kaut kas tamlīdzīgs, tāpēc šo sevis izglītošanu jāatliek. Izdzeram katrs dienišķo 0,2 kvasa glāzi un gar aizaugušajām un visādi citādi šaubīga paskata tramvaja sliedēm, pa kurām lielā ātrumā traucas tramvajs, dodamies uz metro staciju.

Tur pielīpam kādu laiciņu pie audiokasešu stendiem un kioskiem (audiokasete – 14-20 RUR, videokasete – 45-55 RUR), līdz ar to izsaucot kāda miliča neviltotu interesi par mūsu dokumentiem. Ahā, latvieši, tā.., pases, jā.., labi. Bet kur vīzas? (papaļi, zaičiki!, šis laikam domā) Vecis savāc pases un strupi dara mums zināmu, ka esam aizturēti. Man jau pekas aukstas.

Kā nopērti velkamies pakaļ miliča būdīgajam stāvam uz milicijas posteni turpat metro stacijā. Telpā – galds, krēsls, koka sols un būris, kurā mums, par laimi, nav tas gods atrasties.

Apsēžamies uz tā sola, laikam no malas samērā komiski, tādi noraustījušies. Miliči ir divi, abi strupi visu ko prasa, bet īsti atbildēt neļauj, rej tikai. Pēc kārtas čomiem liek izkrāmēt kabatas un Dzenim somu. Man tiek dota visžēlīga atļauja doties prom, jo meitenes, kā izrādās, nedrīkstot aizturēt, nu ir likumiņi..

Tā es tur kādu stundu stāvu ārā pie posteņa un vēroju garāmejošos ļautiņus, drīz jau man rodas priekštats par šīs pilsētas iedzīvotājiem, viņu ģērbšanās gaumi utt. Lai gan arī šo manu izklaidēšanos ik pa laikam pātrauc viens no miličiem, kas nāk mani mierināt, ka drīz jau šos laidīs ārā (bet tāpat nelaiž), izprašņā par dzīvi Latvijā – apmēram tā, ka Latvijā būtu daudz reiz sliktāks dzīves līmenis nekā Krievijā, un kā tad mums tur, nabadziņiem, klājas. Es arī taisu naivu sejas izteiksmi un cenšos šo iežēlināt par mums, nabaga studentiņiem utt. Rēcīgi jau katrā ziņā, ja tikai nebūtu tā neziņa, kas ar tiem abiem žlobiem iekšā notiek. Kā izrādās vēlāk, šiem nav gājis mazāk jautri, esot solītas 3 diennaktis, ha. Viss jau beidzās lieliski, palaida. Mēs vēl aizkātojām uz “mājām” pēc vīzām, kuras pēc tam parādījām tam milicim. Šis bija baigajā šokā par mūsu godīgumu.

Priecīgi par šo labo iznākumu, izbraukājam visas sešas Jekaterinburgas metropolitēna stacijas, kas ir tiešām dažādas – sākot no koka līdz metālam un marmoram, bet ne pārāk krāšņas. Metro te celts pirms astoņiem gadiem. Izkāpjam gala stacijā un tad ar kājām vazājamies pa pilsētu, centrā neiztrūkstošais Ļeņina pieminekļa apmeklējums, vazājamies vienkārši pa dažādām ielām (opera, universitāte, māja ar raķeti, smago auto un tanku, strūklakas, piemineklis Afganistānā cietušajiem). Tad vēl ejam lielu gabalu līdz 5. tramvajam, ar kuru braucam uz dzīvokli. Pūce pa ceļam nolūzt. Veikalā pie mājas tiek iegādāti pelmeņi un ketčups. Saša vēl nav mājās, bet tad arī šis drīz parādās ar draudzeni, kas rādās tīri šokā, ieraugot, ka es atveru durvis. Pēc tam jau neko, tīri normāla izrādās. Ēdam pelmeņus, dzeram tēju ar kastaņu medu, ar Dzeni vairs neparakstāmies uz voģičku. Saša ap 12-tiem aiziet gulēt, mēs paliekam nomodā.

 

8. 20.07, ceturtdiena

Sēžam virtuvē, lai netraucētu Sašu baudīt nakstguļu. Karsts. Rakstu šitos palagus, no karstuma līp pie rokām plēve, kas viņiem ir uzklāta uz galda. Pēc kārtas ejam dušiņā, velnsviņzin, kad atkal tiksim pie tāda komforta. Sāp bišķiņ kakls, laikam sapūsts. Iespējams, ka tur sava teikšana bijusi arī šodien, nu tas ir vakar, apēstajiem 2 saldējumiem.

Uralmaš rajons, kur atrodas Sašas mājoklis, ir tālākais no centra, bet lielākais pilsētā, laikam jau ka pateicoties rūpnīcai “Uralmaš”. Turpat pie milzīgā laukuma izlikti stendi ar 1939. gada bildēm par strādājošo tautu. Jekaterinburgai šogad ir 277 gadi, vietām redzami plakāti un planšetes ar 275. gada skaitli, kas, liekas, tika vērienīgi atzīmēts 1998. gadā. Vēl pie visas šīs godības jāmin fakts, ka no šīs pilsētas nāk Jeļcins.

Ielas netīras, nav daudz mašīnu, vai arī drīzāk, tās vienkārši pazūd lielajās ielās.

Saša pieceļas 3:30 un pēc kādas pusstundas šis jau ir atvedis savu vāģi no stāvvietas (tā maksā 15 RUR diennaktī). Viņš vēl liek pasiģeķ na darošku, un tikai tad var likt somas plecos un iet. Iestumjamies mašīnā ar visām somām, neko, visai meistarīgi.

Stacijā vēl drusku jāgaida, arī perons vēl nav zināms. Tikmēr Māris aiziet fotogrāfēt bomžus, vēl jau arī pēdējais foto ar mūsu saimenieku. Drīz arī jāiet uz 1. peronu. Esam vieni no pēdējiem, kas tiek vagonā.

Provodņica tūlīt nojauš, ka gaiss nav tīrs, nu, ka mēs no Baltijas, tikai uzprasa, vai esam lietuvieši vai latvieši. Tā kā atsakāmies no viņas piedāvātā palagu (11 RUR) pielietojuma, tad nedrīkstam izmantot arī madračus un segas. Dzenis neievēro šo aizliegumu un guļ ar savu kūniņguļammaisu uz madrača. Vienā momentā tā vecene sāk taisīt Tādu trādirīdi, ka saceļ kājās visu vagonu. Pat es, kas biju jau iemigusi uz supercietās lāvas, arī esmu pamodināta. Tai vecenei esot bērni mājās, šī netaisoties par mums tur maksāt (viņa samaksājusi jau načaļņikam 50 RUR). Strīdā iesaistās arī apkārtējie, kas jau ņem Dzeni pie škuras; Dzenis arī beigās samaksā. Baigi nāk miegs, tā kā ātri aizmiegu, kad pamostos, žlobi arī aizmiguši.

Ārā (12:33 Jarosl. laiks) – Sibīrijas līdzenums. Attiecīgi daudz/maz krūmi, kropli kociņi, brīžiem milzīgi lauki, kam nevar redzēt ne galu, ne malu. Labība citur nopļauta, citur nē, citur jau sienagubās. Kaut ko nopļautu redzēt, tas ir retums, tāpēc visdrīzāk to kāds darījis pa dzērumam vai sakurījies, ja jau pat pilsētās visur zāle aug griezdamās, nekopti parki, laukumi. Atkal karsts. Zilas debesis, balti mākoņi, pilnīgi neinteresanti, nu, bet nav ko noliegt, skaisti.

12:45 sēšu pie sānu galdiņa pie loga, čomaki guļ, pa vilciena rādžu skan krievu deju mūzika. Gribas ēst, pēdējais kumās likts vēderā vakar ap 21 (pelmeņi).

Pusdienas ēdam pirms diviem, kad pierausušies abi guļavas. Katram 1/3 siermaizes šķēle, vēl ir skumbrijas tomātu mērcē konservs, mazliet grauzdiņi, zupa, kas jāvāra 5 min, bet kurai Dzenis uzlej virsū karstu ūdeni (un saka labu esam). Pēc tam vēl katram 1/3 maizes, konserva izlaizīšanai.

Gaidam Omsku, lai varētu pārsēsties uz citām, labākām vietām. Es vēl paguļu, palasu Tīrona vēstules, kurās nekā īpaša neatrodu. Nākamā stacija ātri vien kļūst par mūsu ēstgribas liecinieku – tiek nopirkta kārtējā susla, 1 pankūka (2 RUR) ar biezpienu, 1 zivs (5 RUR) – nez kas pēc zortes, bet ļoti, ļoti garšīga, tikai spēcīga mazuma piegarša.

Omskā, kur esam jau stipri vakarā, pārvācamies uz tām citām vietām. 4. cilvēks ir kāds večuks, kas pārāk neuzsver savu eksistenci šajā vietā, pilnīgi nerunā, bet laikam jau lādzīgs, ja jau pacieš mūsu rēkāšanos. Dzeru tēju, ēdam halvu, pēdējos piparkūku cepumus no līdzpaņemtā kilograma, Dzenis tukšo saldo pienu. Tad visi kādu brīdi krācam. Vēl joprojām karsts. Parēcam, parēcam un atkal guļam līdz izkāpšanai.

 

9. 21.07, piektdiena

Iebraucam Novosibirskā. Agrs rīts. Ārā auksts!! Cilvēki jakās, pilnīgi debīli.

Skaista stacijas ēka – milzīga, divos stāvos, ar visādām opcijām, visur lielas lustras, izgreznojumi, marmors, augsti griesti, labas norādes, kur kas atrodas. Ir arī liela, liela uzgaidāmā telpa, kur mēs kādu laiku uzturamies un miegojamies. Ir 5 no rīta un es zvanu māmiņai uz mājām. Gandrīz nekā nepasaku, tik to, ka man labi klājas, ka satiekam visādus cilvēkus, laikam citureizi pirms tam jāizdomā, ko lai pasaka.

Tiek nopirktas biļetes uz Taigu (obšijs, sēžamvagons) un tālāk uz Irkutsku (kupejnieks). Sanāk diezgan dārgi, tāpēc domājam, kā lai taupa, bet ne nieka nevar izfunktierēt, jo tāpat jau neko daudz netērējam. Lieliskajai apņemšanai taupīt naudu par godu, es nopērku videokaseti “Nu, pagaģi” par 35 RUR. Vēl liekas, ka redzu Māri no LNT.

Katrs apēdam 2 saldskābmaizes un kopā – krūzi buljona. Krēsli samērā labi, var vismaz gulēt. Nu jau arī ārā kļuvis gaišs un mēs ar visām somām ejam uz centru. Ārā auksts, laikam kādi 14 grādi. Pārsteidz tas, ka diezgan daudz ārzemju mašīnas. Meklējam ēdnīcu, prasot cilvēkiem, bet viena tante informē, ka tādu normālu ēdnīcu jau sen kā vairs neesot, tikai visādi bistro utt., drausmas. Beigās tomēr viena tiek atrasta, bet arī tā jau tāda ķipa kafejnīca ar baltiem smalkiem galdiņiem un krēsliem, modernas lampiņas utt. Kāpostu sautējums, borščs, plūmju kompots. Priekš tām cenām nekas labs.

Uz ielas – maize 4 RUR, arbūzs 5-8 RUR, melone 20 RUR, čebureks pie stacijas 3 RUR.

Pēc tam ejam uz pastu un rakstām kartiņas (uz mājām un Gundegai, kopā 17, 5 RUR), smukas markas. Tiek nopirktas kartiņas ar Hrušu & Co.

Velkamies tālāk, veikalos vēl pa ceļam meklējot kaut ko rijamu. Ļeņina laukums ar milzīgām cilvēku figūrām un apaļu celtni aizmugurē, ejam pa dažādām ieliņām. Beigās atrodam metro un ar pārsēšanos aizbraucam līdz stacijai. Ar Pūci izejam ārā un ēdam turpat uz vietas taisītus čeburekus, bet čebureku eļļa ātri aplej šamējā bikses, tāpēc arī drīz tinam iekšā.

Sēžu pie mantām, Dz & P iepērkas (arbūzs, prjaņiki, sausās zupas utt.), nāk lielais lūziens, ir arī jūtams nogurums. Pēc tam vēl nopērkam kvasu (1,2 l = 10 RUR).

15:00 ejam uz vilcienu. Obšijs – apmēram tāds, kā iet uz Valmieru, tikai neērtāks, nekādi nevar iekārtoties, lai biškucīt pasnaustu. Jo tuvāk Taiga, jo iespaidīgāki skati, tad arī tīri vai grēks gulēt, riet saule, smukas debesis, kalni, lejas, sādžas – mazas mājiņas ar interesantiem slēģiem (piem., zila māja, balti slēģi), dārziņi. Taigā iebraucam jau krēslā (19:35 pēc Maskavas laika).

Aiz nekodarīt ar Māri ārā pie stacijas ēdam šašļikus un es vēl kaut kādu mistisku pīrāgu ar zivi, mazliet smidzina, vēlāk arī riktīgi līst. Ēdam turpat nopirktos cepīšus. Taiga tāda lauku stacija, balti metāla krēsli, sienu zīmējumi par dzelzceļa tēmu, apšaubāma publika, kas, sasēduši uzgaidāmajā telpā, miegā klanās. Varbūt dienas gaismā viss izskatās mazliet labāk, bet tumsā tīri vai depresīvi. Nāk arī baigi miegs, jāgaida 3 h, bet tā kā vilciens aizkavējies par 3,5 h, tad sanāk gaidīt ilgāk, līdz ar to arī pamocīt sevi negulējušu, jo nevar atstāt somas blakussēdētāju un citu tipiņu uzraudzībā. Galu galā pienāk tā laimīgā stunda, kad ejam uz perona un katrs dodamies uz savu vagonu, t.i es uz 8., bet Dz & P uz 28. vagonu. Tā neko starpībiņa. Ir jau šausmīgi traki, tagad šito visu laiku līdz Irkutskai vienai pavadīt kaut kur otrā vilciena galā, bet man vienkārši liekas, ka Dzenis pēdējā laikā tiek baigi apdalīts, viņi galu galā labākie draugi.

Astotajā vagonā man nav vietas, tāpēc pavadonis, kas ir vīrietis labākajos (?) gados ar zelta zobiem, ieliek mani savā kupejā, iedot karstu tēju un es eju gulēt. Pēc kādām 3h saraustīta miega pamostos, arī pavadonis, kas gulējis šo laiciņu, ceļas augšā. Parunājos ar šo par Latviju, par šito ceļojumu u.tml. Šis man atkal dod tēju, konfektes un cepumus.

Drīz šis man ierāda vietu kupejā pie vienas ģimenītes – tēvs ar 2 bērniem un laikam viņa draudzene, neko daudz nerunājam, tikai no kurienes un uz kurieni braucu. Es painteresējos par Stolbi un tas tēvs diezgan galanti pastāsta, ka kaut kad nesen tur viena meitene pazudusi, tur taiga galu galā, bet, kā rādās, vairāk informācijas par šo dabas objektu viņa rīcībā nav, tāpēc es uz mirkli atslēdzos. Ģimene brauc līdz Krasnojarskai, laikam ciemos. Tā nu es ieņemu pirmā stāva gultu pirms kāds cits ir tajā ierausies. Izeju ārā, kur kopā ar citiem sava vagona pasažieriem, lienu gar pārtikas tirgotājiem, līdz beigās nopērku lielu, apaļu maizi - lavash. Manā kupejā pa to laiku ievākusies jauna ģimenīte, kas mani ievēro tikai tik daudz, cik uzzināt, kad es no šīs mājvietas aizvākšos un ir ne pārāk apmierināta, ka mana pietura ir tikai Irkutska.

Tūlīt arī jābrauc pāri Jeņisejai, kas pārspēj visas līdz šim redzētās upes.

Drīz izvācos no kupejas ārā, lai ģimenīte varētu ieturēt maltīti. Atnāk Māris un mēs ejam uz viņējo vagonu, kas ir pats pēdējais. Viņi ielikti pavadoņu kupejā, kur ir tikai 2 gultas, tāpēc arī baigā šaurība, kas kļūst vēl šaurīgāka, līdz ar manu ierašanos. Ēdam zupiņu, maizītes, dzeram tēju.

 

 

 

 

 

10. 23.07, sestdiena

Palieku līdz rītam, ēdam prjaņikus, skatāmies pa logu, kad ārā lec saule. Kolosāla migliņa ielejās, balti kociņi, saule matēta. Tad jau arī eju uz savu vagonu, lai paņemtu mantas. Irkutskā iebraucam ap 10-tiem pēc vietējā laika.

Uzreiz ar 1.trambi no stacijas braucam uz tirgu, mērķis – nepārprotams. Tur pilns ar visādiem privātajiem tirgotājiem, kas bāžas virsū ar ogām (upenes, avenes u.c.), sēnēm un riekstiem. Tomēr ilgi mēs tur neuzkavējamies, jo jāaizkļūst līdz autoostai noskaidrot, kā var tikt uz Ļistvjanku un tālāk Port Baikal. Viens vecis uz ielas makten laipni visu ko pastāsta, bet, galvenais, pa vidu arī to, ko prasām.

Pie autoostas mums aplīp apkārt taksisti, kas par 200 RUR sola mūs vest līdz Baikālam, šie laikam saspieduši smadzenes. Satiksmes autobuss maksā 40 RUR, bet galā vēl būtu jābrauc ar prāmi. Kaut kur dabūta info, ka tas ir briesmīgi dārgs, bet ei nu sazini. Knapi atkratījušies no takšiem, pa K.Marksa ielu ejam prom, pie reizes apskatāmies pilsētu. Te vismaz ir vecā apbūve, koka mājiņas, divstāvu ēkas, šaurākas ielas, nevis kā tajās lielajās betonpilsētās. Visur tāpat ārzemju produkcija, redzami arī iebraucēji.

Vienā pieturā piesitas kāda vietējā (17 g), kas sākumā notur mūs par amerikāņiem, bet, kad uzzina, ka esam no Latvijas, šī ir pilnīgā haijā, jo tai tur māsa dzīvo utt. Tad viņa sāk dot visādus padomus par Irkutskas kvalitatīvu apskati, nevar šai ieborēt, ka mums jau nav tik daudz laika.

Pastā, kur arī pilns ar visādiem sīkajiem, kas prasa naudu un par to sola, ka nekad vairs nesāpēs par mums galva, sūtām kartiņas. Aizsūtu uz mājām un Ķirpim. Atkal uzrodas tā meitene, bet tad jau tā atradusi citus ārzemniekus un mēs varam aiztīties.

Un aiztinamies uz tirgu, kur ir kādi ne pārāki lieli 3 paviljoni, grūti kaut ko atrast. Piemēram, sieru pārdod tikai pie dažām letēm, krējums un biezpiens gan lielā daudzumā, tos no vienādiem spaiņiem pārdod vienā rindā stāvošās burjatietes. Daudz zivis. Liela riekstu, žāvēto augļu dažādība Vienā telpā burjati kauj, t.i. sadala gaļu mazākos gabalos ar lieliem cirvjiem, kopumā diezgan baiss skats.

Ar tramvaju braucam atpakaļ uz staciju un turpat pie biļešu kasēm uz grīdas paēdam. Redzam poļus, kas brauc uz Mongoliju. Tiek iegādātas biļetes līdz vietai, kur no šitās dzelzceļa līnijas atdalās Apkārtbaikāla dzelzceļš, tā domājam tikt uz Port Baikal. Ievelkamies uzgaidāmajā telpā un 2h uzgaidām. Atkal drausmīgi nāk miegs. Zvanu uz mājām, kur ir 8 no rīta. Mamma saka, lai neēdu sēnes.

Tad eju dušiņā (5 RUR), kas ir vienkārši super, nu trūkst vārdu. Sieviešu duša aizņemta, eju vīriešu. Pilnīgs komforts - siltais ūdens, krēsls un spogulis. Miegs uz kādu laiciņu pārgājis, garīgais arī uzreizi labāks. Žlobi arī aiziet uz dušu.

Drīz jāiet uz vilcienu, električka ar koka krēsliem, uz viena es drīz izrubos. Kad pamostos, braucam gar Baikālu. Atceros kaut kad lasīto, ka svarīgi ir tas, kādu tu ieraugi Baikālu pirmo reizi, nu jā, pirmais iespaids bieži ir svarīgākais. Viņš (nevis tas) ir sudraba, runājot poētiski. Kalni turpat blakām, tieši tādi paši, tikai tumšākā tonī, perfekts skats. Viss tīts mazā migliņā, krēsla, jo ir jau pāri 9-ņiem vakarā. Izrādās, ir tik daudz zilo toņu!

Kad esam Sļuģankā (viena sieviete teica, lai ta labāk brauc tur), ejam ēst uz turpat stacijas ēkā esošo ēdnīcu, kur šefs ir kārtējais smukais burjats. Smaidīgs. Ēdu plovu, Māris arī, Juris pelmeņus, viss tiek papildināts ar netālu pirkto ketčupu. Laba limonāde no stikla pudeles.

Apkārt ēdošie burjati laipni, mazliet izprašņā, dod padomus, ļoti īpatnēji, bet skaisti cilvēki. Tad ar visām somām ejam uz ezeru. Tur klāt nevar pieiet, tikai skatīties no uzbetonētas malas. Protams, kas ļoti grib, var tai lekt pāri. Un divi ļoti grib. Atkal kaut kādi vietējie uzsāk kontaktus, aicina braukāties ar laivu.

Skatos uz to slapjumu, kuru atbraucu apskatīt. Čomi tikām aizgājuši noskaidrot par biļetēm tālāk. Skaidrs ir tas, ka mēs brauksim tagad uz Ulan-Ude, ir tikai izvēle – šovakar vai agri no rīta. Ja braucam šovakar, mums nav jāpavada nakts stacijā un mēs arī ātrāk tiekam uz priekšu, bet ja braucam no rīta, ir iespēja redzēt Baikālu. Gandrīz pēdējā momentā braucam tomēr šovakar.

Vagons pilns ar kaut kādiem burjatu jauniešiem. Mums sākumā vispār nav vietas un mēs tur tā stāvam vagona galā, kamēr beigās pavadoņi, kas arī ir burjati, kaut kā atbrīvo tur abas sānu lažas. Jāguļ 3 h. Paspējam vēl uzņemt kontaktu ar jauniešu pasniedzējiem, kas dod detalizētu informāciju, kā nokļūt tūristu bāzēs u.tml. Šie arī grib sakontaktēt ar mūsu skolām, jo viņiem esot kaut kāds tur ansamblis (vēlāk saprotu, ka nezinu, kāds īsti), žēl, ka nesanāk iepazīties drīzāk ar tiem šurp turp defilējošiem studentiem, kas taisa savas lapšas un dzied ģitāru pavadījumā.

 

11. 24.07, svētdiena

Ap 5 no rīta pēc vietējā laika esam Ulan-Udē. Uzreiz ejam uz uzgaidāmo (4 RUR par diennakti) zāli gulēt – atrodam ļoti labu vietiņu pie loga (starp zaļu koku puķupodā un skapi), kur noklājam zemē guļammaisus un neliekamies traucēti. Tur ir samērā auksts, no loga pūš vējš. Lai nebūtu jābaidās par somām, tās noliktas galvgalī.

Ap 6:30 mūs modina uzraudze, turpat ejam uz tualetēm mazgāties, tā teikt, posties jaunai dienai. Jau darbojas arī televizors, ik pa laikam stacijā skan skaļi paziņojumi par vilcieniem, kas pārkliedz jau televizora radīto troksni. Māris aiziet meklēt savu burjatieti no fotogrāfijas, bet nesekmīgi.

Mazliet pēc deviņiem mēs trijatā (ar visām somām) ejam pāri dzelzceļam uz pilsētu. Kolosāli skati – daudz dzelzceļa sliedes, tālumā zili, lēzeni kalni. Ejam centra virzienā. Un tad jau savelk pirmais kašķis, jo es gribu pa taisno iet uz autoostu, lai nopirktu biļetes uz Maksimihu, jo neviens nezin, kad iet autobuss (it kā saraksti ir, bet neviens nav pārliecināts par to pareizību), savukārt šie abi grib no sākuma iziet caur centru. Es vienkārši eju prom, lai arī, protams, es ar to nekā nepanāku. Aizeju tikai līdz autoostai, izdzeru tēju un gaidu, kad viņi te parādīsies. Atnāk Māris un kaunina mani par šo blondīnisko gājienu, un pareizi jau ir. Tad arī tiek nopirktas biļetes uz rītdienas autobusu (62 RUR), un ejam pie Dzeņa, kas sēž ar mantām pretī Ļeņina lielajai galvai.

Lai pieklusinātu savus kurkstošos vēderus, dodamies uz tuvāko ēdnīcu turpat centrā. Ēdienkartē vērojama liela dažādība, tomēr ne manis pasūtītie bļinčiki ne vareņņiki viņiem katlos neatrodas, tāpēc ēdu pašķidru rīsu putru, salātus un sulu (kopā 13, 50 RUR). Pēc tam, atstādami Dzeni cepināties saulē pie Valoģas un pie reizes sargāt somas, ar Māri dodamies vienas viesnīcas meklējumos, kur šis pirms tiem maģiskajiem 10 gadiem palicies. Ir karte ar vairākām viesnīcām, no kurām divas varētu būt īstās. No sākuma atrodam neīsto, kur piesakāmies, ka tur paliksim pa nakti (reģistrācijā mūs pieraksta vienkārši kā latviešus), pēc tam ar dedukcijas metodi uzejam arī viesnīcu “Barguzin”, kas ir īstā – par to Māris var spriest ne tikai pēc ārējiem sienu zīmējumiem, bet arī pēc vestibilā esošā izbāztā lāča. Nav divu domu, te ir jāpaliek. Priecīgā vēsts jau pēc kāda brītiņa tiek paziņota Dzenim, kas, izrādās, pa šo laiku tīri labi nosnaudies. Kādu brīdi es vēl pasēžu pie somām, kamēr viņi aiziet pēc kartiņām. Aizgājuši uz viesnīcu, tūlīt iekrītam gultiņās un guļam līdz sešiem vakarā, lai gan ar 3 stundām nevar salāpīt pēdējo dienu negulēšanu. Ejam vakara pilsētas apskatē – ar 7. tramvaju braucam līdz tā galapunktam un atpakaļ (2 RUR), atpakaļceļā izraušamies vienā pieturā, kur iepaikojam kaut ko, lai būtu teikts, ka esam ēduši, pakāpjamies uzkalniņā turpat aiz jaunajām mājām. Riktīgi jau sakrēslojis, debesis kolosālā krāsā. Vēl aizbraucam līdz stacijai, lai noskaidrotu, cik maksā biļete uz Vladivostoku, un tad ar kājām ejam uz viesnīcu. Ejot pāri gājēju pārejai pār dzelzceļu, noskatāmies, kā no vagoniem labi apsargātās mašīnās sakāpj cietumnieki un tiek aizvizināti prom, tad – sākumā turpat pie stacijas aizejam pa nepareizajām trepītēm, tādējādi nonākot kaut kādā tur stacijas teritorijā, kas nepiederošiem aizliegta, šo kļūmi iespējams labot, lienot pāri sētai un tūlīt lecot no liela augstuma uz šosejas. Mazliet apsitu pēdas, bet citādi nekas, var vēl papriecāties par lielajām ievērojamāko šīs pilsētas ēku fotogrāfijām, kas saliktas stendos turpat pie pilsētas domes ēkas. Ielas pilsētā tumšas, pat centrālā Ļeņina iela.

Vakarā mazgāju matus ūdenī, kas aukstuma ziņā sit pušu visus līdzšim pieredzētos, savukārt, Pūce pierāda, ka cilvēks spēj palikt dzīvs un vesels arī pēc ledusaukstas dušas.

12. 25.07

Ceļamies 6:30, ātri sataisāmies un vēl kādu brīdi pirms iziešanas īsti nav ko darīt, tad jau arī šagojam uz autoostu, kur nopērkam bagāžas biļetes (11 RUR) un ātri vien sazīmējam savu sagrabējušo 28-vietīgo autobusiņu, ar kuru tagad brauksim Barguzinas virzienā līdz tūrisma bāzei “Maksimiha”. Lielākā daļa ceļabiedru ir burjati – gan večuki, gan visādi sīči. Autobusam pa vidu čupām sakrautas somas, tāpēc pārvietošanās ir gandrīz neiespējama. Visi autobusā sēdošie manāmi saspiedušies. Pirms baruciena autobusā iekāpj konduktore, kas pārbauda biļetes, arī bagāžas un uztaisa traci, jo viens vecis savam dēlēnam nebija nopircis biļeti (domājot, ka konduktore neuzprasīs, cik tad īsti čomakam gadi, katrā ziņā ne jau pieci). Beigās viss ir kārtībā un autobuss sāk ripot. Tālu neaizripojis, tikai pagriezies aiz līkuma, tas atkal apstājas un savāc vēl kādus sešus cilvēkus, kas saspiežas turpat uz autobusa trepītēm. Te tāda sistēma, ka cilvēki, nedabūdami biļetes kasē, cenšas nostopēt autobusu, un līdz ar to naudu maksā pa tiešo šoferim.

Juris un Māris sēž priekšā, es – autobusa pašās beigās. Šie visu laiku runā ar vienu veci, kas ir gatavs visu ko viņiem pārdot un mēģina iegalvot, ka Krievijā ir tiešām viss, un vēl ar kaut kādiem krievu pacaniem un beibēm. Man apkārt sēž burjatu datorpasniedzējas un viena tante, kas strādā Barguzinas rezervātā kaut ko saistībā ar ekoloģiju, viņa dzīvojusi Sahalīnā, Kuriļu salās un citur. Viņa interesanti stāsta par Burjatiju, es viņu izprašņāju par burjatu tradīcijām, nacionālajiem ēdieniem. Tad jau aiziet sarunas par mums, kas esot riktīgi laimīgi cilvēki, ka jau jaunībā atklājuši, ko nozīmē ceļot, tālāk vēl tiek izskaidrota Baikāla dziedējošā ietekme, tā aura, esot pat tāda Baikāla terapija. Baikālam esot jāprasa atļauja, lai tur zvejotu vai ņemtu kādu akmeni, tad viņš esot cilvēkam draugs. Burjati jaunogadu svin februārī, 20. jūnijā viņiem ir zvejas svētki, interesantas kāzu tradīcijas, nacionālais ēdiens – pozi, pelmeņi, pankūkas, pīrāgi, viņi dzer zaļo tēju ar pienu.

Visu laiku tālumā un tuvumā augsti, mežiem apauguši kalni, pat tādi kā mazi serpentīni. Līdz Maksimihai ir pāri par 200km, bet visu laiku jābrauc pa bedrainu zemes ceļu. Drīz jau arī tuvojamies Baikālam un tālāk ceļš ved gar to.

Ik pa laikam ir apstāšanās vietas, kad visi braucēji izbirst no autobusa un kādas 15 minūtes vairāk vai mazāk atpūšas, nopurina putekļus un apmeklē kādu krūmāju. Vienā tādā pieturā notiek gandrīz kolektīva brokastošana, mazā, vagoniņā iekārtotā “Poznajā” (nosaukums no tā nacionālā ēdiena). Es, tās ekoloģes saintriģēta, uzreiz paņemu un nopērku 1 pozu (lai gan viņi parasti pērk divus) – nogaršošanai. Pozi ir tādi kā lieli, apaļi pelmeņi ar caurumiņu virspusē. Tie jāēd ar rokām, no sākuma izkožot bālajā mīklā caurumiņu un izsūcot šķidrumiņu no gaļas. Ļoti garšīgs. Apēdu arī salču. Nākamā apstāšanās reize pie paša ezera, tur ar Dzeni pamētājam akmeņus. Smuks skats – tālumā pāri Baikālam redzama pussala, gaiši zila.

Izkāpjam pie “Maksimihas”. Karsts. Pie ieejas bāzē divi veči jau piedāvā mums pārdot vēl neizzvejotas zivis.

Pēc ilgas skaidrošanās tomēr brīvas vietas bāzē neatrodas, jo nākamajā dienā tur ierodas kaut kāda invalīdu grupa. Atstājam administrācijā somas un paši dodamies izlūkos pa bāzi, kur redzamas kādreizējās šikā kempinga paliekas – daudzas mājiņas nolaistas ne pa jokam, aizaudzis utt. Norunājuši, ka mēs te būsim pēc kāda laiciņa, kad atgriezīsimies no Vladivostokas, ar somām plecos ejam uz ceļa, lai stopētu atpakaļ uz Ulan-Udi.

Ceļš kluss. Tikai reti aizbrauc garām kāda mašīna. Mūsu pacietība tiek pārbaudīta kādas 4h, pa to laiku mēs apēdam pēdējās rupjmaizes paliekas un iepazīstamies ar vietējajām skudrām un knišļiem. Ap astoņiem vakarā tomēr laimējas un mēs dabonam mašīnu līdz pašam galamērķim – tā ir smagā mašīna ar kulbu, kurai puse aizkrauta ar krāsainajiem metāliem, tādā veidā darot šo braucamrīku ļoti smagu un grabošu. Kulbā jau priekšā ir viens krievu jaunēklis, kas vēlīgi atvēl mums savu madracīti sēdēšanai.

Mašīna kādas divas reizes piestāj – vienu reizi pie benzīntanka, kad pēc tam speciāli tiek piebraukts pie paša Baikāla, lai iesmeltu ūdeni. Arī mūsu plastmasas pudelīte tiek piepildīta ar ezera ūdeni, kas, man par lielu pārsteigumu, ir tiešām lielisks dzeramais ūdens. Tikai jocīgi tā – ka pasmeļ no paša krasta un tas ir tīrs.

Nākamā apstāšanās vieta ir pie poznajas, jo ir saplīsusi riepa, bet šo kļūmi ar baigo meistarību novērš līdz šim ar mums kastē sēdējušais puisis. Kamēr gaidam (jau pilnīgā tumsā), sāk līt un ik pa laikam tālumā debesīs zibināt un ducināt. Pirmo reizi tā riktīgi kož odi.

Līdz Ulan-udei jābrauc vēl labs gabals un labs laiciņš. Visu laiku šausmīgi spocīga sajūta – mašīna drausmīgi kratās, ārā melna tumsa, bet ik pa laikam ārā uzplaiksnī zibens, kas izgaismo visus tos metālus un sakņupušos cilvēkus iekšpusē, pilnīgi kā iksfailos. Bet ar to vēl viss nebeidzas.

Veči piedāvā iet pie viņiem uz mājām, paēdināt un tā. Bet, tā kā mums ātrāk gribas nopirkt biļeti uz Vladivostoku, tad tiekam aizvizināti līdz stacijai. Un tur nu trijos naktī mēs stāvam ārā pie stacijas un esam pilnīgi šokā – stacijas ēka tumša, nedeg i ne spuldzīte, lai gan parasti naktī taču dzīve stacijās neapstājas, darbojas kases, stāv cilvēki rindās, staigā apkārt utt. Tagad viss izskatās izmiris un pamests. Stipri līst lietus. Stacijas durvis slēgtas.

Apejam apkārt stacijas ēkai un beigās izrādās, ka vienas durvis tomēr ir vaļā. Īsajos zibens uzplaiksnījumos, kas uz īsu brītiņu iepīd pa stacijas logiem redzami kodēm līdzīgi ļautiņi, kas taustās vienā vai otrā virzienā. Arī mēs vairāk pēc intuīcijas un atmiņas aizkļūstam līdz uzgaidāmajai telpai, kas izrādās jau pilna ar cilvēkiem. Fakts tāds, ka zibens atņēmis elektrību šai stratēģiski nozīmīgajai iestādei, nestrādā kases utt. Tāpēc ievācamies “savā” kaktiņā un, laimīgi, ka beidzot nespīd gaisma acīs, ātrī vien aizmiegam.

 

13. 26.07

Sanāk krākt 4 h, jo tantiņa, laba būdama, mums ļauj tur sust līdz 7-ņiem. Ceļamies un ar tramvaju braucam uz centru, lai no sākuma labi pabrokastotu (tajā pašā ēdnīcā pretī Ļeņina galvai), ēdu boršķu, bulku un dzeramo (kopā 17 RUR). Pastā nopērku aploksni un marku (8 RUR). Tad Māris atkal aiziet burjatietes meklējumos, bet mēs ar Dzeni – baudīt kultūru.

No sākuma noejam gar Burjatijas nacionālo operas un baleta teātri, tiekam arī iekšā, jo tieši tobrīd notiek gatavošanās starptautiskajai invalīdu konferencei Baikāls 2000. Zāle – pavisam necila, krēsli tādi parasti, kopā izskatās kā prastā teātrī vai kinoteātrī, uz griestiem padomju stila zīmējums, balkoniņi ar baltām margām un sarkaniem aizkariem, maz vietas. No ārienes gan ēka tāda īpatnēja – kantaina ar smukiem tornīšiem un terasi otrā pusē.

Burjatijas mākslas muzejs ir ciet, bet speciāli uz mūsu lūgumu tiek attaisīta vienīgā šī muzeja zāle ar dažiem desmitiem gleznu, samaksājam 8 RUR. Tur redzamas gleznas un pāris skulptūras no 30-tajiem līdz 80-desmitajiem gadiem, nekas pārāk īpašs – šķībači, Baikāls, šamaņi, zirgi un viss. Prasu, kur es varētu redzēt mūsdienu burjatu mākslu – vai nu kaut kādā galerijā, vai arī uz ielām. Ahā.

Par 15 RUR aizejam turpat uz Pēterburgas vaska muzeja izstādi, par ko liecina arī visā pilsētā pie stabiem izliktie plakāti. Tur bišķiņ paklausāmies, ko stāsta gide – par visiem tiem dabīgajiem matiem un izmaksām, tāpat arī paskatāmies, vislabākie tomēr Ivans Bargais, Čaplins un Katrīna II. Vēl jau arī tādi “brīnumi” kā Betmens un Klintons. Pie kases nopērku kalendārīti ar budistu bagātības dievu un bukletu par mākslas muzeju.

Centrālajā universālveikalā cenšos sev nopirkt peldkostīmu, bet nesekmīgi.

Aizejam uz to galeriju – veikalu, kur vajadzēja būt tai mūsdienu Burjatijas mākslai. Bet tur apmēram tas pats, kas muzejā, tikai taisīts vairāk mūsdienās, Baikāls, zirgi utt.

Pēc tam, kā jau pirms tam bija paredzēts, gājām uz Burjatijas dabas muzeju. Netikām iekšā par studentu biļeti, tāpēc nācās maksāt pilnu, t.i. 9 RUR. Muzejs tāds ļoti tumšs, grūti kaut ko normāli apskatīt un kaut ko izlasīt, daudz kartes, bet vellsviņzin par ko tas viss. Labi, ka var vismaz atpazīt Baikāla formu un kaut ko saprast no krievu valodas. Kopumā vispār interesanti, bet nāk jau virsū nogurums, grūti iedzļināties saturā. Ļoti veci izbāzti dzīvnieki, pirmajā stāvā vispār kaut kas dīvains – daži lieli būri uz betona grīdas, tajos iekšā – vāvere, vienā papagaiļi, bruņurupuči akvārijā. Nopērku nozīmīti (3 RUR). Dzenis iepērk kaut kādas grāmatas par burjatijas dabu.

Tad ejam atkal pie Ļeņina, kur ēnā gaidām Pūci. Dzenis guļ. Drīz arī parādās Māris, iepircis vafeles un apmierināts par paveikto – ir atrasta burjatu īstā adrese. Pie reizes šis esot atradis labu ēstuvi, uz kurieni tad arī momentā dodamies (netālu no pieminekļa - tanka), tur apēdu 2 pozus un tēju ar pienu (dzeru to tādu 1.reizi savā mūžā!). Nu ļoti laba ēdnīca. No turienes ar kājām (protams!) atkal uz staciju, kur brīdi atvelkam elpu, un kad tā savilkusies pietiekami daudz, Māris atkal dodas meklēt to burjatieti, bet mēs ar Dzeni ejam staigāt uz upi Selengu – ejam gar betonētu malu līdz lielajam tiltam. Baigi smukie skati – apkārt pilsētai zili kalni. Pārejam pāri tiltam, kur Juris saplēš savus šortus un kur var redzēt pilsētas otru pusi / veco apbūvi, kas atšķiras no pilsētas galvenās daļas: te ir vecas, mazas, pelēkas un pussagruvušas mājiņas ar augstām sētām un aizaugušiem dārziņiem visapkārt, izkārta veļa, sakrauta malka. Pa veco tiltu, kas tagad domāts tikai gājējiem un atrodas blakus jaunajam, ejam pāri upei atpakaļ.

Māris vēl nav atgriezies. Uzgaidāmajā telpā tās uzraudze mūs jau pazīst, neprasa vienmēr samaksu. Pūce atnāk pēc ½ stundas, esot atradis to sievieti no fotogrāfijas, šī tagad precējusies, gaidot bērnu (jau 8. mēnesī), neesot gan neko daudz tur parunājis.

Iepērkam paiku (6 ķīniešu zupiņas, 2 – 2,50 RUR gabalā), maizi, sieru. Drīz arī ēdam samērā pacilātā garīgajā, jo ir dabūtas biļetes uz Vladivostoku.

Tad savā stūrī noklājam guļammaisus un turpat arī parijam visiem apkārtējiem par prieku. Pēc tam turpat liekamies uz ausīm.

14. 27.07

Tiešām pārsteidzoši labi izguļos, silti un kādas 7 – 8 stundas! Nekad nebūtu domājusi, ka stacijā var tik ērti gulēt (lai arī cieta grīda apakšā), nu jā, tas jau arī tāpēc, ka atkal mums ļauj mazliet ilgāk pagulēt. No rīta vēl bišķi pagulšņājam, nomazgājamies un tad jau jābrauc prom.

Vilcienā atkal sūdīgas vietas – katram citur un visiem augšā. Nav jau nekāds brīnums. Apmetamies turpat vagona sākumā (kā vienmēr sanāk) un Māris ar pavadonēm vienojas, ka par 5 $ mēs varam dabūt divas vietas, kurās pašlaik stāv visas segas un gultasveļa. Tādā veidā mums ir 3 vietas kopā. Ar pavadonēm ļoti mierīgi šito varēja sarunāt, viņas vispār neslēpj no pārējiem pasažieriem, vēl skaļi noprasa, cik tas būs krievu naudā un kādā naudā mēs maksāsim.

Turpat sēž arī armijnieku drēbēs tērpušies 2 vīrieši un vēl kaut kāds vecis, kas visu laiku šausmīgi bieži iet pīpēt savas Prīmas un tāpēc pretīgi ož. Viņi viens otram stāsta vecus piedzīvojumus un kaut kādus tur medniekstāstus.

Apkārt skaisti kalni abās dzelzceļa pusēs, bet tālu, tāpēc gaiši pelēki. Vispār no rīta Ulan-Udē lija, arī tagad tāds apmācies. Ik pa brītiņam redzami ciemi – tāda liela kuča ar guļbaļķu vienstāvu mājiņām, zili slēģi (ļoti reti citā krāsā), mājiņas – parasti nekrāsotas, apkārt sēta cilvēka augstumā viena pie otras. Vakar ievērtēju, ko var nopirkt tipiskā stacijas pilsētas veikalā vai ēdnīcā – minerāli, limonādi, šņabi, cepumus, belašus vai cīsiņu mīklā, vēl jau kaut kas, .. košļenes…

Tagad jau var redzēt vēl tālākus kalnus vairākās kārtās, laikam ka esam augstāk, zili, pelēki, gaiši, tumši. Ik pa laikam (netālu no mājām) ganās baltbrūnās gotaļas. Redzēju 2 baltus zirgus. Kādu laiku – upīte gar dzelzceļu.

Mazliet smird pēc zivīm, jo tie tur, armijnieku tērpos, tikko rija omuļus (mēs stacijā Petrozavockii zavod nopirkām labus riekstus, pankūkas ar gaļu un rīsiem, Juris – vareņņikus un kartupeļus). Drausmīgi pierijos.

Pēc tam ēdam arī sēnes un atkal zupiņas, kas jau pamatīgi noriebušās.

Vakarā sēžu un skatos kalnus. Pašā vēlā vakarā ejam mazgāt matus. Darbojas tikai viena tualete (otra esot saplīsusi), tāpēc jāstāv baigajās rindās, lai tiktu iekšā. Vilcienā samērā auksts, ārā laikam liels vējš un līst arī. Ūdens krānā arī auksts, liekas, ka nu gan atsaldēsim smadzenes. Visi jau guļ, tāpēc viena tante aizrāda, lai vagonā nesarunājamies.

Guļu otrā stavā. džemperī, jo auksts.

15. 28.07

Labi izguļos, ceļos 10:30. Brokastīs tēja, sēnes, zupa. Atkal klārtējo reizi pieturās meklēju piena produktus, beigās nopērku 2 gl ciedru riekstus par 7 RUR glāzē. Daudz vecenes pārdod belašus ar kāpostiem un kartupeļiem, čeburekus (10 RUR), vareņņikus u. tml. Viss – dārgāk kā citur, nekā cita nau, un tā gandrīz visās stacijās.

Armijnieks stāsta, ka šis tagad pensijā, kādreiz nodarbojies ar izpletņulekšanu, kaut kādas rētas guvis. Tagad brauc uz Vladivostokas pusi, lai meklētu žeņšeņa saknītes, šis zinot īstās vietas, jo tur kaut kādus 4 gadus nodzīvojis. Pēc tam tās tiek pārdotas ķīniešiem vai arī taisa sev zālītes (šis arī stāsta recepti, cik tur šnaps, cik saknīte jāliek), varot izārstēt no nāves.

Vecene, kas naktī teica, lai mēs nerunājamies, tagad pati nāk uzsist klačiņu. Šī ir bijusī angļu valodas skolotāja, prasa, ko mēs tur un kādās valodās lasām (mēs skatījāmies kaut kādus angliskos papīrus), šī zina mūsu gudro prezidenti, prasa par situāciju Latvijā.

Visu laiku ēdam ciedru riekstus, kurus es ēdu pirmo reizi, grūti pārkost čaulu, arī rokas kļūst netīras. Apēdu belašu ar kartupeļiem.

Atkal kārtējā stacija, kurā gan nekā nenopērkam, jo nav nekā mūsu naudas cienīga. Bet ēst ļoti gribās. Apēdam pēdējo zupu un maizītes (2 x 4 RUR), kuras Māris atnes no restorānvagona. Ap 2 – gulēt. Mums sākumā (pēc samaksāšanas pavadonēm) bija 4 vietas – trijās dzīvojāmies, vienā stāvēja soma. Pa nakti tajā ievācas viens vecis, stulbi.

16. 29.07

Ceļos atkal ap desmitiem, paspēju nomazgāties, pirms sākušās rindas pie tualetēm (vai arī tās jau beigušās?). Kurkst vēders, nav ko ēst.

Ārā – tālu, tālu plakani lauki ar dažiem krūmiem, kupliem kociņiem, zāle, neliels reljefs.

Armijnieks pastāsta, ka brīvā dabā žeņšeņ aug tikai Krievijā (pie Habarovskas un piejūras rajonos). Sēžam malā pie loga, galdiņš nav uztaisīts, jo nav ko likt virsū, palikuši tikai daži ciedru rieksti. Stacija pēc stundas.

Izkāpjam stacijā, nopērku – salātus, pankūkas un gabalu keksu, čomi – kartupeļus un maizi. Riktīgi parijam. Salāti ir ar papriku un tāpēc ne pārāk garšīgi, nu bet vismaz kāds zaļums!

Apkārt super skati! Vilciens brauc ap pašiem kalniem, kas ir vai nu ar mežu vai nu pliki ar dažiem kociņiem. Nezinu, kas tie par kociņiem, zari tā stāv uz augšu. Cilvēki un mājas redzamas reti, vairāk tikai staciju tuvumā. Zili kalni. Spīd spoža saule, balti mākonīši, karsts. Tagad kalni apauguši mežiem, ik pa laiciņam redzama kāda upe, kas tek gar dzelzceļu vai arī braucam tai pāri.

Braucam gar upi Bira, tādi stingri noteikti krasti, koki gar malām. Guļu starp diviem krēsliem, galds pa vidu. Ap 17-tiem apstājamies stacijā Bira un nopērkam zivi, asari laikam (notiek vēl debates, kas tad tā ir par zivi, respektīvi, kā tas ir latviski, beigās paskatos vārdnīcā), ļoti garšīgs. Ēdam prjaņikus, dzeram ūdeni, auksto..nu, cik nu tur auksts. Karstais ūdens nekur nav, jāgaida, lai var uztaisīt tēju.

Sākas atkal drausmīgs karstums. Bērzi laukā izskatās vairāk kā palmas.

Pēc Birobidžānas (kas ir ebreju autonomais rajons un stacijai uzraksts divās valodās) baigie lauki, nevar redzēt ne galu, ne malu, pa vidu tik tievi kociņi – grupās vai atsevišķi, nu baigie plašumi.

Redzu kolosālu staciju – garenu, vienstāvainu, maziņu, zilganzaļu ar ziliem, izrakstīties slēģīšiem, baltu sētiņu un puķupodiem, ko visu smuki apspīd vakara saule. Gribu, lai Māris nofotogrāfē, bet šis laikam iedomājas, ka es jokojos, jo viņus abus ar Dzeni ne pārāk sajūsmina krievu arhitektūra, un nenofotogrāfē, man, protams, ļoti žēl.

Braucam pāri Amūrai, kas ir pirms iebraukšanas Habarovskā un ir baigi platā. Es aizeju to noskatīties tamburā, kur ar savu kameru ieradies viens no armijniekiem, Māris ar Dzeni arī droši vien atraduši labas vietas pie loga, arī – lai varētu nofotogrāfēt. Pirms tam redzams samērā jauns autoceļš, kuru jau briesmīgi sagandējušas straumes, tajās vietās sabērtas smiltis, izskatās pat mākslinieciski. Sākumā ir kaut kāda Amūras daļa (kādu brītiņu gar dzelzceļu) un es jau padomāju, ka tas arī ir viss, bet .. tad nāk Īstā upe: plakana, strauja un nenormāli plata, kā ezers, vienā pusē redzamas kaut kādas ar krūmiem apaugušas saliņas, otrā – braucoši kuģi. Spīd vakara saule. Garš tilts. Habarovskas pusē – stāvi, sarkanīgi krasti. Es stāvu un skatos, perfekti!

Habarovskā daudz skursteņu, arī ar uguni. Stacijā perons pilns ar cilvēkiem, arī pārāk ilgi nestāv, ēdiena tirgotāji – tālu. Kad braucam prom, pār pilsētu riet milzīga sarkana saule.

Drīz arī klāt tumsa.

Viena stacija, kurā pārdod ikrus (250 RUR = 1 kg!!), medus tortes, salātus un visu pārējo, stacijām piederošo – belašus, vareņņikus. Nopērku salātus + gabalu medus tortes. Tāpat jau var nopirkt visādus dzeramos un sausās zupiņas. Visu uzreiz norijam (viņiem arī salāti). Gulēt ejam baigi vēlu, kad visi jau guļ, tāpat močījam. Vienā stacijā nomaina atpakaļ lokomotīvi, jo tur viens posms nebija bijis elektrificēts.

17. 30.07

Pēc 10-tiem ieripojam Vladivostokā. Visi (kaprālis ar sīkajiem čalīšiem, skolotāja, armijnieki, meitene, kas brauca pie vīra uz Ķīnas robežu) izkāpuši jau ātrāk. Vagons gandrīz pilnīgi tukšs.

Uzreiz var redzēt, ka Vladivostoka atšķiras no citām pilsētām, līmenis augstāks, cilvēki modernāk apģērbušies (lai arī ķīniešu drēbēs), cenas augstākas, daudz japāņi ar dzeltenām un sarkanām cepurītēm un fotoaparātiem.

Stacijas ēka – ļoti smuka, ar rakstiem un zīmējumiem. Ārpusē gar sienām mazi (apmēram 50x50 zīmējumiņi), smuks jumts, iekšpusē – uzgaidāmā telpā mīkstie krēsli (!), griestu zīmējums (tam vienā pusē attēlota Maskava, otrā – Vladivostoka, kur redzams arī Transsibīrijas dzelzceļa galastabs “9288”), uzgaidāmās telpas priekšā strūklaka ar zaļām flīzēm, kaut kāds zīmējums virs tās.

Ik pa laikam skan tāda maršu mūzika.

Ar Māri aizejam līdz kuģīšu un prāmju ostai, kur, mazliet pagaidījuši, nopērkam biļetes uz Popova salu plkst.19-tos (50 RUR turp atpakaļ). Par to salu stāstīja armijnieki, jo tur esot daudz reižu tīrāks ūdens kā pie pašas Vladivostokas. Visur redzami kuģi. Līst. Redzam zemūdeni – pieminekli, kas bija arī nofotogrāfēts ceļvedī par Transsibīrijas dzelzceļu, tur ir arī mūžīgā uguns un puķes, kas veido zvaigzni un sarkano karogu. Visur apkārt vazājas daudz jūrnieku baltos kreklos vai zilās žaketēs. Atpakaļceļā uz staciju, nopērku kefīru (šausmīgi dārgs!).

Mums jau ir nopirktas biļetes atpakaļ uz Ulan-Udi 3. augustā, mēģinu nopirkt peldkostīmu Jūras ostā (tas ir tikai nosaukums, jo patiesībā tur ir tikai uzgaidāmās telpas un visādi veikali un viena kafejnīca). Salča tuvākajā stacijas veikalā maksā 4 RUR. Pilsēta kalnaina, bet izskatās ļoti pelēka, jo baigi līst lietus, tālumā var redzēt, kā viens mākonis uzsēdies uz viena no pilsētas kalniem. Tad lietus mazliet pāriet. Nedaudz nāk miegs, vēl arī nav ēstas brokastis (ir jau pāri četriem). Dzenis un Māris aiziet uz tuvējo pastu nopirkt pilsētas kartes.

Pie biļešu kasēm nav rindas, tiešām brīnums.

Ar kājām, somām plecos, ejam pa kaut kādām, iespējams, vienām no galvenajām ielām – meklēt Okeanariumu. Somas smagas, spēks paņēmis brīvdienu, gribas ēst. Pēc ilgas iešanas, atrodam muzeju pie pašas jūras, t.i. okeāna. Ārzemniekiem maksā 30 RUR. Iekšā gan tagad neejam, domājam atnākt citu reizi, jo tagad mums vairs nav tik daudz laika. Meklējam ēst. Pilnīgi nekā normāla nevar nopirkt, šašļiki, kā jau te, kur dzudz tūristi, dārgi, nu bet Latvijā tās cenas liktos normālas, savukārt tur grēks kaut ko par tādām pirkt. Liela zivju dažādība – arī visādi krabji, citi zvēri, garneles utt.

Pie vienas tantes uz ielas nopērkam katrs 1 pjansē, kas ir nedaudz līdzīgs poziem: no baltas mīklas, lielāks, iekšā piparoti kāposti un gaļa. Garšīgs, bet tā jocīgi aizķepina māgu. Tāpat pa kalnainajām ielām ejam uz ostu. Pa ceļam uzzinām, ka šodien ir kaut kāda Karaflotes diena un tāpēc tik daudz jūrnieku, kaut kāda balle vēl vakarā paredzēta. Šausmīgi līst, esam pilnīgi slapji, pil gar degunu ūdens.

Esam jau pie prāmja un cenšamies ātrāk tikt iekšā, kur nelīst. Prāmis samērā liels, daudz sēdvietu, bet cilvēku ne pārāk – arī kaut kādi tūristi ar teltīm un guļammaisiem un vēl daži cilvēki. Ir arī bufete, kur visi nopērkam kafiju, pat Pūce. Brīdi pastāvam prāmja priekšgalā un cenšamies izdomāt, uz kuru pusi tas griezīsies. Līdz salai jābrauc 1 h 40 min, tas ir kaut kādi 30 km no Vladivostokas.

Izprašņājam vienu veci (kas turpat prāmī ēd savas maizītes) par salu, kas tur ir utt. Sala esot apmēram 7 km diametrā. Tur esot arī kopmītne, kur var palikt pa nakti. Vecis vēl piesola, ka verēsim aizbraukt varbūt pie viņa uz Reinika salu. Ar Dzeni strīdamies, vai te ir okeāns vai nav. Šis saka, ka tikai Japāņu jūra, bet man un Pucem liekas, ka jūra taču arī pieder pie okeāna, tāpēc te ir okeāns. Tas vecis esot dienējis Liepājā, tagad ilgi neesot bijis Vladiostokā, neesot tāda vajadzība, ziemā ar kājām gājis no savas salas līdz Vladivostokai pa ledu (ziemā arī ar mašīnām pa ledu braukājot), te varot labi ķert mīdijas utt.

Vecis pasaka, ka mēs taču šodien varot nakšņot te uz prāmja, ka viņš jau tā darījis vairākas reizes. Tūlīt arī tiek ar kapteini sarunāts, ka mēs varam palikt.

Prāmis tikai īsu brītiņu piestāj krastā, lai izlaistu pasažierus un uzreiz brauc atpakaļ jūrā – ribalkā. Vienā vietā apstājas un veči sāk makšķerēt. Kopā uz prāmja esam kādi 10 cilvēki, es vienīgā meitene. Viņi karina tādu kā tikai striķi ūdenī (kur spīd gaisma) – augšā lejā augšā lejā, visu laiku. Kamēr viens, ar kuru tajā brīdī sarunājos, izvelk kaut ko pīkstošu, caurspīdīgu, smagu, glumu un lielu. Tas ir kalmārs, kas tiek kā pirmais uzdāvināts man! Tas ir bišķi kā astoņkājis ar gariem staipekņiem un muti (kā mazu knābīti). Kalmārs ik pa brītiņam piepūšas un skaļi pīkst. Pamazām gan tas nomirst un paliek brūns un ļumīgs.

Ārā jau pilnīgi tumšs. Mēs mētājamies pa kuģi, skatoties, kā tie vīri zvejo, tad kādu laiciņu sēžam iekšā. Saka, ka rīt atkal būšot taifūns, kas nozīmē, ka vēljoprojām līs (un ir jau lijis kādas 4 dienas). Tālumā redzamas salas ugunis un kuģi, arī tālāku un mazāku salu kontūras.

Kaut kad vēlāk atkal izeju ārā, kur pilnīgā klusumā (ko ik pa laikam pārtrauc kalmāru kliegšana, pīkstēšana un šķaudīšana) stāv divi veči un karina tos striķus ūdenī, viņiem pa vidu, ūdenī, spīd lampa. Es tad stāvu tieši virs lampas un skatos ūdenī, kur bariem peld zivis, lielos ātrumos un tieši tajā vietā, kur gaisma, un ik pa laikam redzami kalmāri, kas cenšas kādu zivi saķert. Interesanti, ka kalmāri var peldēt abos virzienos gan uz vienu, gan uz otru pusi, neapgriežoties. Vecis, kas pirmīt man uzdāvināja kalmāru, ļoti labi zvejo, velk vienu pēc otra.

Guļam turpat pasažieru telpā uz soliem, ir arī tualete ar silto ūdeni.

18. 31.07

Ceļamies ļoti agri, jo jāpaspēj vēl salikt somās mantas un drēbes, kas žūst turpat un sataisīties, jo kuģis jau brauc pēc pasažieriem. Ārā vēl joprojām mežonīgi līst.

Tā kā vecis bija teicis, ka par mums it kā parūpēsimies, velkamies viņam pakaļ, lai gan izskatās tā, ka šis pēc iespējas ātrāk gribētu no mums aizlaisties. Dzenis ir pārliecināts, ka tā tas nav. Viņam esot kaut kādas darīšanas, tāpēc mēs ejam tālāk līdz kaut kādai mājai, kas tad arī izrādās kopmītne. Tur kaut kā vēl cenšoties pagulēt cietajos krēslos pie pašām ārdurvīm, gaidām gaismu, mazliet auksti. Brīdī, kad mazāk līst, pakāpjamies tuvākajā kalnā, no kura var redzēt līci (kur piestāj prāmis) un citas mazas saliņas.

Esam slapji, gaidām, kad attaisīs veikalu.

Veikali, līdz kuriem ejam apklājušies ar plēvēm, ir veseli trīs. Vienā pat normāla paika, pilns arī ar ārzemju precēm, bet izvēle maza un nevienāda, piemēram, vesels plaukts ar ketčupiem un kādi pāris plaukti piekrāmēti ar viena veida gaišo baltmaizi (ķieģeli). Turpat arī nedaudz saimniecības preces.

Nopērkam šprotu pastēti (latviešu!!) un maizi. Tad pienāk kaut kāda labi kopta un ļoti zolīda paskata sieviete labākajos gados, kas aicina mūs iet ēst uz blakus esošo kafejnīcu / ēdnīcu – viņa mums uztaisīšot pelmeņus, mēs tur varēšot apēst savu maizi un šprotes utt. Galvenais jau ka ne no šā ne no tā. Esam aizdomas pilni, bet tomēr aizejam.

Mūsu šprotu pastēte tiek attaisīta un salikta uz šķīvīšiem, tāpat arī Dzeņa pirktais ragū no bundžiņas, atnes arī solītos pelmeņus, sagrieztu maizi, tomātus, tēju un pavisam jaunu attaisītu ketčupa pudeli. No vienas puses esam haijā, bet no otras – nevar saprast, ko no mums par tādu servisu prasīs. Normāli parijam. Visu laiku pa vidu tā sieviete nāk klāt un prasa, vai viss kārtībā, varbūt mēs kaut ko vēl vēlamies? Kamēr Dzenis aiziet paskatīties, vai mūsu somas vēl vietās (tās bija atstātas kopmītnē pie krēsliem), uz skaitīkļiem tiek saskaitīts mūsu rēķins, kas kopā sastāda tikai 31 RUR!! Esam priecīgi. Kādu brīdi stāvam turpat ārā pie ēdnīcas zem jumtiņa (lietus nesāk beigties) un rēkājamies, gaidot, kad iesim satikt veci no Reinika salas. Vecis 1 h laikā neuzrodas, par ko Dzenis ir gaužām sarūgtināts, jo tiešām ticēja, ka tas atnāks.

Ejam uz kopmītni un paņemam vienu divvietīgu istabiņu (70 RUR) – tur ir divas atsperu gultas, plauktiņš, skapis, balti, plāni aizkari, pa logu redzama zāle, jo tieši tur ceļš iet kalnā.

Domājam pāris stundas nogulēt, lai pārietu lietus un miegs, un mēs varētu iet apskatīties salu. Noguļam, loģiski, par 1,5 h ilgāk.

Tad, kad pamostamies, secinām, ka mums ar Pūci ir baigi slikti, nāk vēmiens, nevar i ne pakustēt. Saptrotam, ka tas laikam no tām latviešu šprotēm, ko pirkām veikalā (un katrs veselu bundžu izrijām). Guļam tālāk, cerībā, ka paliks labāk, Dzenis aiziet staigāt, iepērk paiku un cītīgi ņemas, lai lietus, kas visu laiku baigi līst, neappludinātu mūsu istabiņu. Vēdlodziņam nav stikls, tikai priekšā plēve un siets, bet tie ar lielo vēju pūšas iekšā un līdz ar to viss ūdens pil istabā, un straumēm vien. 3 palagi momentā tiek ziedoti cēlam mērķim – ūdens uzslaucīšanai no grīdas (labi, ka miskastes spainis ir tāds, kur var liet ūdeni), Dzenis cenšas aizbāzt loga šķirbas ar maizi. Vienā brīdī Māris saka, ka tā vairs nevar turpināt (respektīvi, mēs gulēt kā miroņi), esot kaut kas jādara lietas labā. Un viņš aizgāja pavemt, pēc tam arī mani piespiež. Neko nevaru izvemt, moška nemāku, tāpēc daudz labāk nepaliek. Guļam tālāk.

Tā riktīgi pamostamies tikai tad, kad ārā jau tumšs (ap 9-ņiem). Dzenis, kas atkal bijis ārā, atnes ziņu, ka salā baigākie plūdi. Tāpēc, uzvilkuši kreklus un piemērotas drēbes, ejam skatīties.

Skats – baiss. Protams, stipri vēl līst. Visur no kalniem līst milzīgas, straujas un uz leju arvien dziļākas straumes, labi, ka kopmītne ir samērā kalnā. Cenšoties neaizpeldēt līdzi straumēm, pamazām dodamies uz leju. Jo zemāk ejam, jo dziļākas un spēcīgākas straumes. Gribam aiziet līdz ostai, tur jau pavisam traki – ūdens gandrīz līdz dibenam, auksts. Gribu jau turpat palikt pie viena veikala un sagaidīt, kad šie nāktu atpakaļ, jo nav pārāk patīkami brist pa tādu netīru un necaurredzamu ūdeni, kur peld visādi nezināmi objekti. Beigās tomēr eju kopā tālāk. Tālumā redzam cilvēkus, kas iet vēl tālāk – viņiem ūdens līdz padusēm, bet ir arī lietussargs, kam puses mērcas ūdenī. Ejam tieši pa to vietu, kur no rīta vēl bija normāls ceļš. Pie ostas vārtiem sasveicinamies ar ostas sargu, kas pasmejas, ka mēs tā “pastaigājamies”, aizejam līdz pašai ostai, bišķi pasalstam un tad jau arī ejam atpakaļ.

Kad nokļūstam kopmītnē, esam pilnīgi slapji, pil.

Pāri istabai Dzenis izstiepj striķi, kur izkarinām slapjās drēbes, pirms tam katrs ieejot siltā dušiņā.

Mazliet vēl pasēžam gultās, iedzeram siltu tēju. Man ir mazliet drudzis, bet iedzeru temperatūras tableti, sasedzos un paliek siltāk.

Viena no gultām tiek piecelta stāvus un abi šie guļ uz grīdas.

19. 01.08

Ap trijiem izpanskājamies un dodamies izpētīt salu. Ejam sākumā pa ceļu gar ostu augšup (kalniņā), no kurienes jau var redzēt otru salas sānu, tālākās saliņas un romantiskus līcīšus. Tagad no plūdiem ne vēsts, par ko Māris šķiet samērā nikns, jo nav neko no tā nofotogrāfējis. Vēl vietām redzami mazi strautiņi, bet pārējais – sauss. Salā tādi jocīgi koki – tā ka mežā redzami tikai gludi pelēkie stumbri, bet augšā izskatās kā jumts no lapām, lapas gandrīz kā ozolam. Gara zāle, kaut kādi durekļi. Tajos smukajos līcīšos – zili okeāna līcīši, klintiņas + vēl tās saliņas tālumā.. Vienā momentā pieejam pie jūras un tālāk ejam tikai gar krastu. Pie ūdens pilns ar maziem akmentiņiem (vietām lieli) – sarkani un melni. Ir arī visādi smuki gliemežvāki, perlamutri, redzam dzīvu jūrasezi un vairākas jau vecas, izskalotas jūraszvaigznes.

Tad mēs nākamās 4 h lienam gar klintīm visapkārt salai, čomi taisa visādus ekstrēmos gadījumus, rāpjoties uz visādiem klints ragiem ūdenī (ūdens, kas ir ļoti caurspīdīgs, izrādās, ir arī dziļš). Botas un drēbes slapjas arī man, jo jābrien arī pa ūdeni apkārt tām klintīm. Vietām akmeņu gandrīz nav – tur tāda kā pludmale sanāk. Citās vietās čomi iet baigi tālu (brienot gar vienu klinti, vilnis Dzeni meta gar klinti un šis sabrāza kāju), tikmēr es sēžu un priecājos par dabu. Sliktums, kas vēl no rīta bija, pārgājis. Vienā lielā līcī, kas atrodas uz okeāna pusi un kur ir lieli viļņi, nenociešamies un maucam iekšā, es – ar visām drēbēm, jo peldkostīms, protams, nav līdzi. Viļņi ir ļoti lieli, augsti, pāri galvai. Arī čomiem garās bikses. Mazliet patrakojam pa viļņiem.