Shodien (piektdienaa), atkal peec ilga laika atgriezhoties darbaa, ar prieku lasiiju juusu suutiitaas veestules, dziivoju liidzi kompja nomainjai Riigas dziivoklii un maamas viesiibu orgjijaam, super. Juutu, ka dziive nestaav uz vietas un vareeshu priecaaties par daudzaam pozitiivaam paarmainjaam, kad buushu maajaa. Shodien taa domaaju, vai saak gribeeties uz maaju, un izdomaaju, ka ir dazhas lietas, kuras ljoti gribeetos (piem, taadi harmoniski sestdienas riiti Ropazhu virtuvee vai pastaiga svaigaa gaisaa vietaa, kur cilveeki neliekas par tevi ne zinjas, vai mazliet iesmiet kaadu melnu humorinju, he he), bet visumaa te veel var iztureet. It sevishkji peedeejaa nedeelja bija tik saspringta, ka ne attapties, ne guleet, ne domaat par maajaam. Shovakar beidzot kopsh pagaajushaas piektdienas, kad aiztinos celjojumaa, dabuushu atkal vakarinjas gjimenee. Chapati un daal, logjiski. Nu bet ir pagaajis 1,5 meenesis, kopsh ierados shaizemee, kaut kaa nevar veel iisti attapties. Visu laiku liekas, ka kaut kad tikai naaks taa iistaa Indijas dziive, kaut kas taa pa iiistam notiks utt. Varbuut tas taapeec, ka tad, kad straadaaju, tad nekam citam iisti neatliek laika, speeka vai naudas, bet tad, kad atkal kaut kas notiek, tad neatliek laika padomaat par to, ka patiesiibaa kaut kas tieshaam pa iistam notiek. Njaa, laikam, ka taa.

Tad nu kjershos sveetajai govij pie ragiem un saakshu staastiit, kaa man ir gaajis shiis dienas. Taatad piektdien veiksmiigi nogarlaikojusies ofisaa, taa arii nesagaidiijusi, kad vareeshu kvalitatiivi parunaat ar savu bosu (dabuuju tikai paaris minuutes, kuraas iesniedzu manis sagatavoto komunikaacijas plaanu un veel pateicu par gaidaamo konferenci), devos maajaas agraak, kaa parasti, tas ir ap 16tiem. Uzreiz pasuutiiju gjimenes maatei vakarijas uz plkst 17tiem, nodushojos kaa riktiiga Latvijas piile, sakraameeju somu (aiznjeemos no Ineses mugursomu, kur var ielikt (ieshtaukaat) guljammaisu un veel dazhas visnotalj nepiecieshamas lietas). Tad arii vakarinjas bija jau gultaa (tas ir, es eedu vienmeer, seezhot turku pozaa ar shkjiivi turpat uz segas), vareeju paeest un ashi knashi skriet kjert kaadu rikshu. Nodinjgjeeju cenu liidz sameeraa pienjemamai summinjai un braucu pie draugiem uz Lajpat Nagar (taa ir vieta Deli, tuvaak centram, apmeeram 20min no manas maajas). Tur neviens nebija maajaas, taapeec nejutos trauceeta, seedos shuupuljkreeslaa turpat pie durviim uz ceturtaa staava balkoninja un lasiiju kaut kaadus cildinoshus un poeetiskus rakstus par kaut kaadaam indijas skaistumkaralieneem un vinju hobijiem. Kad uznaaca kreesla (ap 18:30), satiku vienu no praktikanteem, kas arii taisiijaas celjojumaa. Driiz arii paraadiijaas paareejaas. Izraadiijaas, ka brauksim tikai 4trataa, jo paareejie vai nu nevar vai negrib piebiedroties, jo daudzi ir jau tur bijushi, bet daudziem sestdienaas jaastraadaa. Iemetaam somaa Lonely Planet celjvedi (te visiem taadi pashi, kaa maneejais, bezmaz vai kaa likums, ka taadam jaabuut, ja te brauc), apeedaam dazhus cepumus, kas meetaajaas turpat vinju viesistabaa uz galda un devaamies celjaa. No saakuma gaajaam uz tirgu, lai nopirktu kaadus eedamus siikumus celjam. Nopirku riekstus, jo kaut kaa iisti nespeeju fanot par indijas extra asajiem chipsiem (centiishos jums kaadu pacinju aizvest, tad redzeesiet, kaa ir, kad kakls, zobi un meele liesmaas!) un citiem taadiem liidziigiem. Savukaart neko saldu negribeejaas. Rieksti izraadiijaas neticami bezgarshiigi, bet bija patiikama paarmainja peec ikdienas eedamaa. Taa kaa kaveejaamies, tad par rikshu vairs nebija ko domaat, vajadzeeja njemt taksomentru. Nu neko, ko padariis. Bija tikai probleema, ka nezinaajaam, uz kurieni iisti braukt. Te ir vairaakas dzelzcelja stacijas, no kuraam galvenaas ir Jaunaa Delii stacija un Vecaa Deli stacija. Bet uz biljetes rakstiiti tikai kaut kaadi burti un ej nu izproti, kurai no stacijaam shis saiisinaajums atbilst. Prasiijaam visiem, tika zvaniits gudriem pazinjaam utt, bet nekaa. Beigaas taksometra shoferis izlasiija to, kas bija rakstiits hindu rakstos un skaidri un gaishi pateica, kur jaabrauc, jo redz ieksh hindi viss ir rakstiits, bet aarzemniekam jaaziilee kafijas biezumos. Diezgan ilgu laiku pavadiijaam sastreegumos Vecaa Deli tuvumaa, kur, kaa atceraties no ieprieksheejiem maniem verveleejumiem, ir diezgan liela druuzma. Kamielji gar malaam, mashiinas piipina, rikshas teelo, ka kustas uz priekshu, un visi jautraa garaa shaadi pavada ilgas minuutes. Uz vilcienu paspeejaam normaali. Vilciens ljoti garsh. Dazhaadi vagoni. Seezhamie un guljamie. Pie tam guljamie ir 3 klases, par seezhamiem nezinu. Mums bija 2. klases guljamais. Vagonu atrast ir diezgan lielas probleemas, jo vagona numurs ir rakstiits ar kriitu uz vagona saana un biezhi vien ir noberzts vai nomazgaajies. Ja taa ir gala stacija (kaada bija shitaa), tad ir mazliet vieglaak, jo pie vagona durviim ir piestiprinaati saraksti ar cilveeku vaardiem un ar vietu numuriem, kuraas mees driikstam ierikteeties. Un tur tieshaam rakstiiti vaardi nevis uzvaardi: tad nu mees skatiijaamies, kur rakstiits Rasa, Sofia, Amy un Jana. Sofia ir no Kanaadas, bet makjedoniete. Amy ir no Jaunzeelandes un runaa british english ar jaunzeelandieshu akcentu (piem., vinja nesaka ‘bed’, bet ‘bid’ un  taapat arii citur vaardus ar e). Jana ir no Slovaakijas un vinja bija jau ieprieksh celjojusi daudz pa Indiju pirms kaada gada. Vilcieni taadi kaa krievu platskartnieki, taa neko, nekaads shoks man iisti nebija. Vieniigi daudz netiiraaki un nolaistaaki. Bet ar divaam tualeteem, kas viena pretii otrai vagona galaa. Un sameeraa normaalaam, pie tam, ar taadiem caurumiem kaa autoostas tualetees Riigaa – taadas tualetes te ir visur, pat citos dziivokljos ariidzan. Veel atshkjiriiba taa, ka ir 3 guljamplaukti. Uz apaksheejaa nevar seedeet, ja videejais attaisiits valjaa, tikai guleet. Ir arii ie- un izsleedzama lampa, arii divi sleedzhi, ar ko var iesleegt ventilatorus, bet tik karsts veel nav. Bet slikti, ka nav galdinjsh. Taa kaa bija jau veels, tad tikai ierijaam mazliet chipshus un veel chipshus (kanaadiete kaut kur ir atklaajusi vietu, kur var dabuut neasus chipshus), un tad jau arii gaajaam guleet. No riita, kameer citi veel kraaca, biju pamodusies un skatiijos pa logu. Tad tieshi leca saule (ap septinjiem). Uhh, bija super!! Nezinu, vai to var nosaukt par tuksnesi vai par pustuksnesi, bet peec kaut kaa taada tas izskatiijaas. Taada oranzhiigi sarkaniigi gaishi bruuna zeme, smiltis liidz horizontam un vietaam taadi neaugsti kocinji un zhagarveidiigi kruumi. Ar riita miglinji un garaam eenaam uz zemes tas izskatiijaas vienkaarshi dieviigi! Es pat redzeeju baru ar kamieljiem!! Nezinu, vai tie kaadam piedereeja vai pashi taadi par sevi, bet tuvumaa nevienu citu nemaniija. Es nebiju vieniigaa, kas skatiijaas uz briinishkjo skatu. Arii vairaaki indusi bija klusi un veeriigi luukojaas uz liidzenumu. Viens taads satinies segaas, un ar shalli ap galvu pie preteejaas sienas. Un tad divi pie durviim. Te ir taa, ka nav nekaadu ierobezhojumu. Ja grib, var attaisiit vilciena durvis bez probleemaam un staaveet un skatiities aaraa. Puuta dreegns, bet siltumu solosh veejelis un vispaar super sajuuta.

Dzhodpuraa (Jodhpur) bijaam ap astonjiem. Dzhodpura ir lielaa tuksnesha malaa, bet lai redzeetu iisti smilshainu tuksnesi, ir jaabrauc veel taalaak, tuvaak Pakistaanai. Dzhodpuru sauc par zilo pilseetu, Dzhaipuru par rozaa pilseetu, bet Udaipuru par zelta. Un nezinu, vai taa var iedomaaties, bet Dzhodpura godam ir pelniijusi savu nosaukumu, jo taa tieshaam bija zila! Taa ir taada liidzena pilseeta, laikam kaa jau daudzas citas Indijaa, ar taadaam divstaavu vai augstaakaam maajaam ar plakaniem jumtiem, ar shauraam ielinjaam utt. Bet tad turpat pilseetas centram pie saaniem ir augsta klints, bet klints galaa – taadi lieli muuri, radzhas pils. Izskataas grandiozi. Taatad uzreiz devaamies uz turieni. Patiikami bija sajust atshkjiriibu no Deli lielpilseetas piesmakushajaam ielaam – te taadas kraasainas (galvenokaart koshi zilas) maajinjas, shauras ielinjas, miiliigas trepiites, durvis ar ziedu rakstiem utt. Citur gar maajaam un uz to jumtiem sakraameeti lieli pukjupodi ar koshi zaljiem augiem, kas ar taam zilajaam maajaam un debesiim fonaa izskataas neaprakstaami skaisti. Taa nu uz dullo, bet censhoties nokljuut uz to fortu, gaajaam cauri ielaam un gar veikalinjiem, kas tikai saaka domaat par atveershanos. Cilveeki uz ielaam muus uzrunaaja, prasiija, no kurienes mees esam, un mees laipni atbildeejaam, beerniem maajaam, tecaam hello hello, un bijaam pati laipniiba pret sho skaisto pilseetas publiku. Uz klints virsotni veda shaurs liikumots celjsh. Augshaa jau bija paaris tuuristu autobusi, dazhi taksometri un veel suveniiru tirgotaaji. Pie ieejas muus sagaidiija nepatiikams paarsteigums, jo ieejas biljete celtnee maksaaja 250 ruupijas. Protams, it kaa nav liela nauda, bet nu nee, es par to pat negribeeju domaat un atteicos iet iekshaa. Tomeer taa viss nebeidzaas. Ar gudru zinju un divu meitenju uztureeshanaas atljaujaam (taadas var dabuut, pat es laikam, bet jaadara milziigs papiiru darbs un jaalauzhas cauri visaadaam birokraatiskaam padariishanaam) pieprasiijaam biljetes par indieshu cenu, kas ir 20 ruupijas. Indusi uzkjeeraas (bet peec idejas vinjiem tieshaam buutu jaauzkjeras) un tikaam ielaistas. Fotoaparaatu nodevu (kas parasti jaamaksaa, ja grib fotograafeet) nemaksaajaam, bet fotograafeejaam netrauceeti shaakaataa. Forts bija kaa taada filma par aizveesturiskiem laikiem. Bija jaaiet veel kalnaa, kur veel no abaam puseem bija augsti sarkaniigi muuri, apgaajaam apkaart visam muurim (no iekshpuses, jo tuuliit aiz muura ir krauja) un nebeidzaam juusmot par skatu – vareeja redzeet visu pilseetu: liidz pamalei pilns ar vienaadaam chetrkantainaam maajaam un viss taadaa zilaa plekjii, jo gandriiz visas maajas ir zilas. Taalumaa vareeja veel redzeet taadus pashus uzkalnus un klintis, gan bez muuriem un piliim. Par to pashu biljeti mums bija atljauts ieiet muzejaa. Tur bija visaadi veci rati un kastes, kuraas meedza neesaat bagaatos radzhas, tad vinju apgjeerbi, ierochi (visaadi dunciishi, shaujamie un gari shkjeepi, izrakstiiti taa, ka it kaa buutu smalkaakaas rotaslietas) utt, bija arii fotograafijas, kuraas vareeja redzeet mazo radzhu veel anglju valdiishanas laikaa. Fotograafiju telpaa vareeja redzeet arii dazhus mazus sikspaarniishus, bet tie, atshkjiriibaa no radzhas, bija dziivi un ar kaajaam gaisaa. Citaas telpaas bija mogulu ziimeejumi, siiki izzimeeti, ar radzhu Mansingh vai kaa vinju tur sauca. Ziimeejumos visiem cilveekiem vienaadas sejas. Sievieteem un viirieshiem atshkjiriigas. Un vispaar smiekliigi tie ziimeejumi. Pilii vareeja redzeet arii vairaakas istabas un censties iedomaaties, kaa bija tad, kad shameejie tur dziivoja. Tas gan bija diezgan gruuti izdaraams, jo visur apkaart klida baltaadaini tuuristi. Peec muura apskates vilkaamies atkal uz pilseetu. Bija palicis ljoti karsts. Aizkliidaam uz tirgu, jo gribeeju nopirkt radzhas kurpes ar uzliektiem galiem – Kaamis luudza, shis pat bija naudu paarskaitiijis. Saakumaa bijaam tirgus laukumaa, kur atkritaam pie pirmaa sulu stenda un izdzeeraam pa glaazei lassi ar safraanu. Tas tagad ir mans miiljaakais dzeeriens. Safraans te gandriiz visos saldumos, un man taa garsha ljoti patiik. Lassi, cik zinu, var dabuut arii pie Riigas krishnaam, bet tas negarsho tik labi, kaa te. Te vinjsh biezaaks, saldaaks, nu kaa jogurts gandriiz. Peec tam kliidaam gar garshvielu stendiem, kur chupaam sabeertas koshi sarkanas, oranzhas un dzeltenas garshvielas, arii citas blekja kastees viena pie otras. Neliegshos, es nevienu no taam nezinu. Atpazinu dazhus piparus un tas arii gandriiz viss. Driiz arii bijaam pie kurpju veikaliem. Razhastaana (regjions, kur atrodas Dzhodpura un Dzhaipura un tuksnesis) ir slavena tieshi ar taam kurpeem. Shaa un taa, skatijos tik ilgi, kameer nopirku kurpes nevis Kaamim, bet sev! Taadaa koshi rozaa kraasaa izshuutas, no kamieljaadas. Ar taadaam visdriizaak pa ielu ne sheit, ne Riigaa nevarees staigaat, bet manupraat, taas lieliski piestaavees pie karnevaala teerpa ar zaljo apmetni. Sliktaakaa gadiijumaa buus maajas chiibas. Tad gaajaam uz parku, jo bijaam ljoti nogurushas un gribeejaam atpuusties. Mazliet, nu ok, ljoti ljoti, jau krita uz nerviem visi tie cilveeki, kas prasa, no kurienes mees esam, visi, kas sveicina uz ielaam, visi siikie beernelju bari, kas prasa naudu vai pildspalvas, dazhi ubagi, kas kjeras pie kaajaam un nelaizh prom utt. Protams, to visu jau esam kaut kaa iemaaciijushaas ignoreet, bet biezhi taa visa ir daudz par daudz. Tad nu gribeejaam atkrist kaadaa eeninjaa zaalee. Bet kur nu. Tikko kaa bijaam atseedushaas, ap mums saaka lasiities vieteejaa publika un veerot muus – beerni, pusaudzhi un pieaugushie, visi, kam vien nebija slinkums atnaakt. Citi apseedaas turpat blakaam, lai vieglaaka skatiishanaas. Shoreiz tas bija pavisam nepatiikami, jo vareeja just, ka vinji muus tieshaam aprunaa, daudzi teica viskaut ko angliski, pat rupjiibas, njirgaajaas utt, dazhi siichi pat meta ar zemes gabalinjiem muusu virzienaa. Protams, kaadu laiku izlikaamies, ka mums vienalga, bet pat stipraakie nervi to ilgi nespeej ciest, taapeec savaacaam mantinjas, un censhoties izrauties no sekojoshaa bara un mums veltiitiem saucieniem, metaamies prom. Bija riebiigi, diena bija neatgriezeniski sabojaata, un beerni uz ielaam, tantinjas un visi paareejie veel vairaak to bojaaja ar saviem sveicieniem un jautaajumiem. Taa var likties, kas tad tur liels, ka kaads sveicina, bet shie sveicieni ir daudz savaadaaki. Tas ir kaa beernam teikt ukju ukju ukjukjuu! Taa nu viena aiz otras niknumaa atkal gaajaam cauri tirgum kaut kaada restoraana mekleejumos, lai vareetu mieriigi paseedeet un izbeegt no cilveeku juuras. Pirms tam bijaam redzeejushas kaada restoraana nosaukumu un izkaartni par sho jumta restoraanu. Gaajaam uz turieni.

Tikko kaa tur ieradaamies, likaas, ka paradiize klaat. Restoraans bija tieshaam uz jumta, kur uztaisiits taads viegls auduma jumts vienaa malaa, vairaakas tradicionaalas indieshu lampas (no auduma, kur viduu iekarina spuldziiti), patiikami kreesli, apalji galdinji, skats uz pilseetu vienaa pusee, bet otraa – uz klinti un fortu. Ilgi nespeejaam attapties, cik labi taa seedeet klusumaa. Pamazaam sho to apeedaam un padzeeraam. Arii saule saaka rieteet un padariija visu veel smukaaku. Taa nu mees tur palikaam kaadas 6 stundas, peec vakarinjaam veel shuupojaamies shupuljkreeslaa, runaajaamies ar citiem tuuristiem un klausiijaamies vakara dziedaashanaa, kas skaneeja no tumsaa izgaismotaa muura kaut kur taalu virs mums. Parunaajaam arii ar pashu iipashnieku, no kaa laipni atvadiijaamies un devaamies uz vilcienu. Pilseetas centra laukumaa bija pilns ar cilveekiem un kazaam. Tieshi taa 50 pret 50. Paarsvaraa vechi. Un drausmiigi daudz, nesaprataam, kas par lietu, tikai to, ka tajaa sabiedriibaa esam noteikti liekas. Tur ilgi neuztureejaamies, un gaajaam prom. Kaa paskaidroja saldumveikala paardeveejs, tie kaut kaadi sveetki, kad kazas kauj. Tajaa pat bodee nopirkaam tradicionaalu Dzhodpuras saldumu – taadu kaa lidojosho shkjiiviiti apakshtasiites lielumaa, ar saldu siirupu iekshaa, un no taadas miiklas, kaa Latvijaa austrumu saldumi arii (nu, taa drupenaa), tikai mazliet slapjaakas.

Taa kaa bija veel mazliet laika, tad gaajaam uz uzgaidaamo telpu. Uz 1.klases, protams, jo taa labaaka. Pateicoties muusu aadaskraasai un rietumnieciskajai izcelsmei, muus neviens aaraa nedzina. Ap 10 vajadzeeja buut vilcienam, pie info deelja bija rakstiits, ka tas kaveejas un taapeec buus 11:50. Taa nu galu beigaas tas atbrauca kaut kur pirms vieniem. Bijaam nosalushas, paarmiegojushaas un nogurushas un metaamies uz aatraako guleet. Shajaa naktii guleeju tik saldu miegu! Kad pirmo rezi braucu ar to vilcienu, nespeeju aizmigt, jo bija taada sajuuta, ka vilciens tuuliit noies no sliedeem – tas klabeeja un grabeeja un smirdeeja peec deguma (bet patiesiibaa taa kaut kaada viela, ko vinji lej vai ber tualetees), un likaas, ka vilciens tikai uznjem aatrumu un leekaa pa sliedeem kaa riksha pa ielaam. Tad vieniigaa ceriiba bija manas plaukstas dziives liinija, kas ir izcili gara un liidz ar to sargaa mani no baisaam domaam. Vilcienaa uz Dzhaipuru (Jaipur) netaalu brauca arii kanaadieshu paaris, kas no riita muus modinaaja, kad jau vilciens bija apstaajies stacijaa (jo shie pashi tikai tad pamodaas), pa galvu pa kaklu metaamies laukaa un ritinaajaam guljammaisus uz perona.

Jau pirms tam bijaam izdomaajushas, kaa skatiit pilseetu, taapeec bez liekas domaashanas gaajaam pareizajaa virzienaa, suutot rataa visas rikshas, kas visas muus lenca un piedaavaaja visur vest. Atradaam jauku eedniicu ar indieshu eedieniem un eedaam brokastis. Dzeeru atkal lassi, shoreiz auglju, un veel teeju ar paratu (taa kaa roti, tikai iekshaa vai nu daarzenji, vai biezpiens). Peec tam saakaam pilseetas apskati. Peec kartes zinaajaam, ka tur kaut kaads tornis. Redzeejaam no taaluma, bet es biju vieniigaa, kas gribeeja pieet tuvumaa. Izgaajaam cauri taadai darbniicu ielai, un peec straadnieku noraadijumiem mekleejaam ieeju. Ar ljoti lielaam puuleem to atradaam, un beigaas izraadiijaas, ka shajaa tornii var uzkaapt un tas ir diezgan iecieniita tuuristu vieta, lai arii taa nemaz no tuveejaas infrastruktuuras nemaz nevar pateikt. Iemaksaajaam 5 ruupijas katra par biljeti, atsakoties fotograafeet, jo tad veel buutu jaamaksaa. Un kaapaam tornii pa taadu sliipu akmens reni uz rinjkji, uz rinjkji. Taa kaa gaaju pirmaa, bet sargs naaca nopakaljus, tad paspeeju nofotograafeet 2 bildes no augshas, pirms shis bija pamaniijis. No augshas vareeja redzeet bezgaliigu pilseetu, bet no rozaa tur maz kas bija, varbuut, kad saule riet tas izskataas rozaa, bet shaadu nosaukumu diez vai shii pilseeta buutu pelniijusi. Gaajaam uz veel kaadu ieveerojamu celtni, pie kuras 2 vechi turbaanos dancinaaja kobras. Nefotograafeeju, jo tad jaamaksaa. Kameer mees tur skatiijaamies, viens vecis pienaaca un teica, ka no maajas jumta otraa pusee ir labs skats uz sho eeku. Saakumaa mees, protams, aizdomiigas, bet neko – gaajaam ar. Un bija tieshaam labs skats, bet visam shitam par pamatu bija rotaslietu veikalinjsh, kas tur augshaa uz jumta atrodas. Tikaam tur ievilinaatas, un tad nu tur gaaza priekshaa krelles, auskarus, rokasspraadzes un ko tik veel ne. Pavadiijaam tur ilgu laiku to bagaatiibu skatoties. Bet beigaas tikai viena meitene laikam ko nopirka. Vispaar ljoti biezhi sanaak taa, ka liekas, ka indieshi grib kaut ko sliktu, bet patiesiibaa vinji ir tikai laipni. Taa arii bija, kas Dzhodpuraa mekleejaam celju uz parku. Gaajaam, gaajaam, a tur liels bars ar cilveekiem, un shie raada, ka celjsh aizbarikaadeets ar kaut kaadiem gruzhiem, laikam taisa to celju. Un visi muus biida kaut kur uz saaniem, naak liidzi, gruuzh iekshaa kaut kaados pagalmos, a mees ko, nee nee, un taisamies kaut kur rast izeju, bet shie uzstaajiigi, beigaas neko, kas buus buus, ejam liidzi, kaut kaadaam tumshaam ejaam cauri, un tad izraadaas, tas iisaakais celjsh, kaa apiet tos remontdarbus, un caur viena indusa veikalinju un bezmaz dziivokli muus aizved uz iistaa celja. Visi smaida, maaj ar roku un raada taalaak iisto virzienu. Taapat vienreiz bija ar rikshu. Lija lietus (Deli, pirms kaada laika), es gaaju uz tirgus pusi, lai dabuutu rikshu. Tur taa pataalu bija. Brauc garaam riksha, iekshaa divi shoferi. Es prasu, vai brauc uz to vietu, kur man vajag. Shie saka, ka nee. Nu neko, es turpinu iet. A shameejie kaut ko saka un raada, lai kaapju iekshaa. Es jau neesmu teereeta, ja jau nebrauc uz to vietu, tad nafig. Bet tie tikai vaavuljo savaa valodaa, kameer es beigaas iekaapu. Un izraadiijaas, vinji mani tikai gribeeja aizvest liidz tirgum, lai man nav jaaliedeejas lietuu un varu tur dabuut citu rikshu.

Vaardu sakot turpinaajaam Dzhaipuras apskati ar Pilseetas pili – ieveerojamu celtni atkal ar sarkaniem muuriem. Pilseetas viduu. Diezgan slaveni ir Peacock gate (Paava vaarti), kas skaisti izrakstiiti un apkraasoti. Peec pusdienaam kaadaa no kaarteejiem indieshu restoraaniem, devaamies cauri pilseetai uz klints pusi. Te, taapat kaa Dzhodpuraa bija liela klints, kuras virsuu muuri un pils. Gaajiens prasiija kaadu stundu. Buutu bijis aatraak, bet paareejaas meitenes baigi vilkaas, un es ar savu aatro gaitu visu laiku skreeju pa priekshu. Peedeejaas minuutees (pirms aizklapeeshanas) tikaam arii tajaa pilii, bet nu nebija nekas iipash. Taa jau interesanti, kaa tur taadas mazas telpas, un smuki kupolinji un briinishkjiigs skats no augshas uz pilseetu, bet kas ir tipiski indieshiem, ka vinji neruupeejas par shaadaam vietaam nu nemaz. Tur ir tiirs, bet taa, kaa taas telpas tur bijushas no nezkura gadsimta, taa arii staav, neviens neiedomaajas atjaunot, kameer veel var saskatiit kaadu blaavu kraasu uz sienaam. Zheel, jo var redzeet, ka kaadreiz tieshaam bijushi skaisti gleznojumi un taa. Bija jau kaadi 17:30 un bija peedeejais laiks, kaa iet uz klints galu, kur var labi pakaapties un redzeet paari muuriem. Tur jau staaveeja bars ar cilveekiem un veel brauca klaat citi ar taksometriem vai rikshaam. Vilka fotoaparaatus aaraa, staaveeja un gaidiija. Un tur jau tas bija – saulriets! Jau labu gabalu pirms zemes saule bija koshi sarkana un pamazaam pazuda taadaa duumakaa, tieshaam grandiozs skats ar visu to pilseetu zem kaajaam un pazuudosho gaismu. Tikliidz kaa saule bija pazudusi, visi iedarbinaaja savus braucamos un prom bija. Mees pa to pashu celju devaamies atpakalj uz pilseetu. Pilseetaa man saaka teceet asinis pa degunu laikam no taa karstuma un fiziskaas slodzes. Taapeec nebija nekaada prieka vairaak, arii citaam ne, jo staidziigi gaajaam cauri tirgum (kur citaadi vareetu pavadiit stundas), lai atrastu kaadu eestuvi un vareetu es atseesties. Beigaas jau viss bija labi, kaadas 4 h seedeejaam uz terases indieshu eestuvee, eedu saldeejumu un deguns arii beidza streikot. Tad ar rikshu braucaam uz staciju. Vilciens, kaa par briinumu, atnaaca laikaa. Atkal atradushas savus vaardus uz lapaam, uzreiz kaapaam iekshaa un likaamies uz auss. Vilciens pa celjam iekaveejaas par kaadaam 3h, un Deli bijaam tikai ap 9njiem, kas bija daudz par veelu visaam mums – kaa nekaa bija pirmdiena un visiem jaastraadaa, bet man bija jaabuut jau konferencee. Da neko, ar rikshu braucu uz maaju, kur dabuuju teeju un mazliet apmazgaaties. Uzvilku savas labaas dreebes un biju gatava gaajeeja. Veel tikai sazvaniiju Inesi, jo domaajaam iet kopaa.

Taa shitaa bija pirmaa dalja maniem piedziivojumiem.

Tagad buus otraa dalja.

Ceru, ka jums veel ir pacietiiba lasiit.

Taa nu satikaamies ar Inesi un ar rikshu devaamies centra virzienaa. Neko par to vietu un vispaar to konferenci nezinaajaam, tikai apmeeram, kas tur paredzeets, un ka nosaukums ir “International Youth Conference on Terrorism”. Tikliidz bijaam aizvestas liidz iistajai vietai, bija skaidrs, ar ko mums dariishana. Milziigu baltu celtni, kas atrodas blakus nac.muzejam un paarsimt metru no Indijas vaartiem un galvenaas ielas/bulvaara, kas ved uz prezidenta rezidenci, bija apstaajushi droshiibas sargi ar automaatiem. Pa vaartiem muus ielaida iekshaa, jo mees apgalvojaam, ka esam regjistreejushaas (un mees to tieshaam bijaaam dariijushas) un ka mums vajag daliibnieku kartes. Mums lika mazliet gaidiit, jo tieshi tobriid Indijas premjerministrs, kas tika teicis runu konferences iesaakumaa (kuru mees diemzheel nokaveejaam), brauca prom un visi bija aiznjemti ar droshiibas pasaakumiem. Peec tam arii brauca prom vairaakas aarzemju diplomaatu mashiinas, kaadas parasti ielaas nevar redzeet. Driiz arii mums tika sadabuutas kartes ar muusu fotograafijaam (ko bijaam aizsuutiijushas pirms dazhaam dienaam), un visi bija TIK laipni pret mums! Uz reiz tikaam aizvestas vestibilaa, kur paareejaa konferences daliibnieku publika dzeera kafiju un eeda uzkodas. Tad atsaakaas konference. Vispaar bija ljoti interesanti, bija vairaaki runaataaji no dazhaadaam zemeem tajaa stundaa. Vispaar kopumaa bija ap 200 delegaatu no 55 valstiim, taa ka bija visaadas rases un tautiibas utt. Un viss taados augstos liimenjos, jo to visu organizee lielaakaa (labeejaa) Indijas partija ar visiem vinju vadonjiem, liidz ar to tur nauda pludo, visi naaviigi censhas, lai aarzemju delegaati buutu ljoti apmierinaati, jo tas tachu atstaaj iespaidu utt. Pie tam lielaakaa dalja no delegaatiem arii bija ietekmiigi politikji no savaam zemeem. Bet neskatoties uz konferences nosaukumu, kas it kaa liecina par jaunieshu piedaliishanos shajaa pasaakumaa, lielam vairaakumam bija paari 40 un sirmi deninji (vismaz). Taa ka jutaamies taadi ziidainji bezmaz, varbuut kopumaa kaadi 20-30 cilveeki bija muusu vecumaa. Driiz jau bija arii pusdienslaiks, kad visi devaas atkal uz vestibilu, piekraameeja shkjiivjus ar indieshi delikateseem (tieshaam bija paarpilniiba) un shtopeeja to visu iekshaa. Peec tam bija darbs grupaas. Visi cilveeki bija pirms tam sadaliijushies atkariibaa no vinju prioritaateem. Izdomaajaam, ka buutu interesanti dzirdeet, kas notiek grupaa Religion and terrorism. Gaajaam uz turieni. Skatamies – tur diezgan maza telpa, taa kaa visi svariigi cilveeki, bet kaut kaa muus tur pasauca un ljaava ieiet. Peec tam dzirdeejaam, ka tur esot bijis neiespeejami tikt, jo ljoti daudzi gribeejushi, bet tikai dazhi tikushi. Un tieshaam bija interesanti. Saakumaa viens lasiija kaut kaadu rakstu par terorismu un taa saistiibaam ar religjiju, tad kaut kaads indijas zinaatnieks, kas iipashi specializeejies par islamu, runaaja par to. Taads koloriits tipinjsh bija – ar garu baltu baardu un turbaanu. Tad izteicaas arii citi – viens amerikaanis, kas kljuvis budists un aizcinaaja politiskos liiderus aizstaat ar gariigajiem, tad viens no iraanas, kas teica, ka patiesiibaa islams un terorisms taa vaardaa nav nemaz tik slikts, tad veel citi. Labs bija viena jauna singapuuriesha saciitais, kas apgaaza visus ieprieksheejos par to, ka tie ir ljoti nereaalistiski un virspuseeji, ka vajag taa reaali domaat, ko dariit, nevis lieki vaavuljot. Visi bija uz mutes, jo kaa var atljauties visiem tiem cieniijamiem kungiem ko iebilst. Bet super choms pateica tomeer. Taalaak bija atkal kaut kaada runaashana lielajaa zaalee ar paartraukumiem un uzkodaam. Vakaraa visu valstu paarstaavji (es tikai nee) teica iisas runas sakaraa ar terorismu utt. Bija diezgan interesanti arii shitas, jo labi vareeja redzeet, kaadas valstu attieciibas. Delegaats no Palestiinas saka to, delegaats no izraeelas atkal ko citu, apvaino viens otru un taa. Bet diezgan zoliidi. Bija ari gadiijumi, kad vieni atstaaja zaali, kad citi runaaja.

Turpinaajums sekos.