JOSTU SĀGAS

Pēdējie jaunumi : 18-Okt-04

UZMANĪBU!! KONKURSS IR SĀCIES!! Katra mēneša iesūtītās sāgas – jauna mēneša pirmajā nedēļā (7 dienas) ir pakļautas Jūsu interaktīvajam balsojumam. Katru mēnesi mums ir viens uzvarētājs, bet 2004.gada Decembrī/Janvārī,2005 notiks lielais fināls, kur cīnīsies uzvarētāj-sāgas un balva arī būs adekvāti griestaina. Šeit būs adresīte Sāgām: mailto:[email protected]!

Uzvarētāju Dēlis:

Janvāris Mory : “Auni vai Klauni?”

Februāris Creative “Rotēšana”

Marts/Aprīlis LIGIO “Lauku ceļotājs”

Maijs/Septembris Edd “Naivie muļķi kapos”

Marta/Aprīļa balsojums: 1.vieta LIGIO: “Lauku ceļotājs” – 6 balsis // 2.vieta Mory par puķēm – 4 balsis // 3.vieta Mory par autosstāvvietu – 3 b. (Bals:13 cilv.)

Februāra balsojums: 1.vieta Creative:”Rotēšana” – 17 balsis // 2. vieta Creative: “Tūdaliņu sodīšana” – 4 balsis // 3. vieta Mory: “Dzeja”-2 b. (Balsoja 23 cilv.)

Janvāra balsojums: 1.vieta Mory: “Auni vai Klauni?” – 11 balsis // 2. vieta ZW:”Omnibuss” – 5 balsis // 3.vieta Mory:”Veikals Avots” – 3 balsis. (Balsoja 20 c.)

Maijs/Septembris: 1. vieta Edd – 6 balsis // 2-3.vieta Mory “Naktssargs” – 3 balsis // 2-3 vieta Uīno “Sajūtot grūdienus” // 4. vieta Mory “Sab.ēdināšana”-1.b.(13c.)

Maija-Septembra uzvarētājsāga!!

Edd: “Naivie muļķi kapos”

Mory: Sevi uz literārās skatuves piesaka spilgts tēls – Literārais Guru – Edd. Aplausi!

Edd: “Lai tauta ieveertee un maacaas”

Shodien lieliski izdevaas piechakareet Pashvaldiibas policijas darbiniekus. Nopirku Valdemaara ielas RIMI Bauskas Veseliibinju pa akcijas cenu Ls 0.29. Uz ielas atkorkjeeju un pa Hospitaalju ielu leenaa garaa devos atpakalj uz darbu. Pie Mieras ielas, tur kur Lielie kapi, peeksnji no parcinja kruumiem izleeca 2 smaidiigi viirelji melnaas drebees un raitaa solii saaka doties uz manu pusi. Pienaaca pie maniim, viens jau saaka shkjirstiit savu bloknotu ar protokoliem, otrs rokas berzeedams man saaka stasstiit, ka vinjiem te, redz, shodien shajaa rajonaa ir patruleeshana un Riigas Dome esot jau pirms kaada laicinja pienjeemusi leemumu, ka uz ielas nedriikst atrasties ar atveeru alkoholiskaa dzeeriena pudeli un man rokaas esot alus pudele un kaa reizi atkorkjeeta un alus tachu esot alkohols. Es tik staavu ar nopietnu seju un klausos. Tad iedomaajos, ka labaak shos paaraak daudz nekaitinaat, saaks veel slaaniit ar stekiem, un teicu, ka tas tachu nav nekaads als, vai tad lasiit nemaak? Shis nesaprashanaa skataas uz mani, tad ar abaam rokaam sakjer pudeli, acis izvalbiijis - aaaaaaaaaaaa, tas tachu ieeeeesals!!! Labi veel, ka nepakjeera noproveet. Tagad katru dienu ieshu ar sleepto kameru un Veseliibinju.

Edd

30.09.2004.

Komentāri?

Uīno: “Sajūtot grūdienus”

Mory : Shiis ir Uiino no Liepajas atminjas par zemestriici wokor. Tas ir patiess stāsts par dabas stihiju – zemestrīci, kurai nav nekāda sakara ar

gljukiem, kas var rasties kaadas apzinaatas darbiibas rezultaataa. Epicentrs – Kaliningrada, 5 balles peec Maika Rihtera skalas. Dodu vaardu Uiino:

"Pirmo reizi seedeeju Liepaajas Gaazee un nesapratu ar gaazenieku kas notiek, taa kaa tur bija bez emocijaam, bet sajuuta taada riktiigi jociiga.
Otrajaa reizee manaa Kronju ielas pereeklii apspriedu ar senco un meistariem remonta nianses kad saakaas maaju shuuposhanas. Es jau pirms tam shos briidinaaju, ka bija jau notikusi maaju triiceeshana, bet meistars (pats ir krievs, bet tam nav buutiiba shajaa reizee) man atbildeeja - cho ti pizdjish!!! Meistars ar manu senco staaveeja atspiedushies pie sienas, es vienkaarshi kaajaas istabaa. Shie abi taadaa tempaa izspraga no istabas, es vinjiem pakalj. Staavot laukaa neko daudz maniit nevareeja. Istabaa gan. Un laikam, ja veel atspiezhaas pret sienu, tad juut vairaak.
Starp citu, manas maaminjas darbaa - sadziivniekos siena iespraaga!!!!"

Uīno

22.09.2004.

Uīno: “Ienaidnieka aizmugurē”

Taa nu sanaaca, ka mani kaa Liepaajas atsleegas tureetaaju aresteeja un kaadu laiku es pavadiiju nebriivee - cietumaa.

Kameraa bijaam septinji nopietni cilveeki. Visi vinji tur bija nokljuvushi aiz paarpratuma taa pat kaa es, jo vainiigs neesmu. Es tikai pildu savu pienaakumu - ruupeejos par to, lai Rozhu laukumaa rozes ziedeetu un meitenes buutu sapuceetas.Biju spiests iziet arii mediciinisko apskati pie jaukas un burviigas dakteriites. Izmekleeja taa kaartiigi...Beigaas iemeta mani kameraa, kur bija... meitenes. Patiikami, bet gruuti.

Beigaas tiku arii pie pusdienaam ar rengju konserviem, skaabu gurkji, rupjmaizs kjiegjeliiti, kaut ko nedabiigi saldu un liidziigu peec kraasas teejai un 40graadiigu dzeerienu, kas atgaadina tantes Galjinas dziivoklii razhoto.

Bildes: Cietuma un avīžu fotosesijas

Uīno

21.09.2004.

Mory: “Naktssargs vs Oriģinālais”

Mūsdienās atliek tikai Jostu Karavadnim pamest savus karaliskos apartamentus un top jauna sāga, jo pasaule ir pilna ar dīvainībām, par ko arī mums tajā patīk dzīvot, vai ne?

Gribot – negribot šī stāsta otrs nosaukums varētu būt “Atgadījums ar nīkuli no Up. Pasāžas – volume II”

Tātad, šosestdien aktuāls kļuva jautājums ka pievakarē jāpaniekojas ar alko pie TF2 koncerta izgājiena, bet mājas bāra krājumi bija dabīgā ceļā izgarojuši. Tā kā apkārt ir visai plašas apreibinošās dziras iegādes iespējas, uzmetu ķitelīti un devos lietainajās ielās. Pirmas un tuvākais mans pieturas punkts, cerībā ka nevajadzēs mērot tālāku gabalu (jo mani varēja nodot un līdz ar to uzskatīt par nepilnu rubuli zem ķiteļa esošā pidžama un pēcvannas kalošas) ir vietējā “Vīna Sēt*”. Pēc loģikas spriežot, tā kā es vēlējos iegādāties sidru un sidrs ir vīna dzēriens vajadzētu manu sāpi remdēt šeit – nodomāju. Bet skujas manas kalošās sabira tajā brīdī, kad spēru kāju pāri šis lauku sētas slieksnim. Tur sēdēja viena sirmmāmiņa pie karsta balzāma krūkas un teica, ka šeit nekas “tāds neesot”. Nosūkstījies savā 1 dienas bārzdā devos tālāk, uz plaši pazīstamo LB veikalu – tas nepievīla un viss tika konsjūmēts (lai piedo’ lingvisti par svešvārdu akumulēšanu šajā pretīgajā sāgā). Kad devos jau jautrā solī pāri tuvējai autosstāvvietai, mani liekas sauc stāvvietas sargs (sk. Sāgu par “Nīkuli no Up.Pasāžas – tas ir tas pats). Šis pieauļo klāt (nezināju ka viņš piekopj maz šādu soli) un tēlo ka mani redz pirmo reizi savā tārpa mūžā, uzdod jautājumu: “po russki iļi latviski?” Principā manas runas dāvanas bija zudušas jau šajā mirklī, jo pirmkārt es nevarēju atģisties, ka viņš mani nepazīst un otrkārt, ka pārzin tik daudz valodas. In princip – man jau likās ka ar šo vīru nebūtu kauns sēdēt pie Švāna darījumu galda un vērpt tūkstošus. Vārdu sakot šis, tagad sāk man skaidrot, kas i kas – esot parādā LB veikalam kautkādu apaļu summu un vēlas, lai es šim pa 1.89 atstiepju Oriģinālo shnapps, kurš izlikts vitrīnā pa naktssargam draudzīgu cenu. Situācija diezgan amizanta, un es knapi valdīju smieklus, kad šis valodu raustīdams zemojās pie manām kājām (kā jau tārpam pienākas), bet es kā jau augstsirdīgs cilvis, nopriku to draņķi viņam, lai jau sargā(tvāpj) visu nakti. Punkts.

P.S. Ja griestu lapas lasītājam ir vēlme , ir iespējams noorganizēt jautro un atjautīgo klubu kopā ar nīkuli. Balvās tikai “Oriģinālais”!

Mory

24.05.2004.

Mory: “Sabiedriskā ēdināšana Rīgā”

Vēlos uzmanīgajam lasītājam pastāstīt par atgadījumu ar sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem Rīgas metropolē. Tas notika parastā brīvdienā, vienā no tām, kad jūties saguris pēc brīvajām dienām, tik saguris, kad grūti kustināt ekstremitātes un navigēties pa Rīgas sakarsušajiem asfalta segumiem. Ir daudz dzirdēts par ēdnīcas “Lauvas Nams” burvīgajiem vistas girosiem un tā kā noskaņojums laisks – nolēmām ar savu sapņu sievieti pasūtīt mājās ēdienu. Zvanu pieņem nedaudz apjukušas kundzītes nopīpētā balsene. Tā vien liekas, ka man ir lielāka pieredze pasūtot ēdienus, nekā viņai pieņemot pasūtījumus – tāds paliek iespaids. Pasūtījums pieņemts, adrese pierakstīta, un uz jautājumu – vai pasūtījums tiks izpildīts drīz? – seko atbilde – ļoti drīz, kurjers jau ir divricim uzpumpējis riepas! Nopriecājamies, un iekārtojamies savā ūdensgultā , zemapziņā jau sapņojot par gardi kūpošo girosu. Tā sapņojot paiet stunda un 30 minūtes, un mūsos sāk mājot nemiers par kurjera morālo stāju – vai nebūs, pagāns tāds, notiesājis visu pats! Zvanu uz “Lauvas Namu” kur tā pati tante atbild: “Kurjers nevarēja atrast adresi, un man pašai nācās samaksāt par piegādi 1.20 santo!”. Tonis bija manāmi neapmierināts, un man kā klientam nepieņemams. Ierosināju kundzītei revolucionāru ideju – pasūtījuma blankā ieviest aili – telefona numurs, par kuru neskaidrību gadījumā varētu sazvanīt klientu. Tomēr liekas ka tante neko īsti nesaprata. Un pat bez atvainošanās beidzās mūsu saruna un arī pusdienošana šajā bufetē laikam tuvākā laikā nespīd. To es saucu par uzņēmuma reputāciju, kas manās acīs ir stipri kritusies. Tā kā esam jau diezgan izbadējušies un mūsu vēderi rūc skaļāk par fonā bubinošo tālrādi, nolemju neslinkot un aizšaut uz “Lido – Dzirnavas” pēc kotletēm. Ierodos pie pavāra (P) kunga, kurš pēc skata tāds dikti jau nu sanīcis (laikam brīvdienās paņemis tā pabrangāk). Pasūtu viņam vienu porciju ar kartupeļiem bet otru – vienkāršu kastīti – līdziņemamo. Viena porcija kartona kastītē tiek ielikta un pavārs pāriet pie nākamā klienta. Tad ierunājos es (M):

M: Es vēlētos otru tukšu līdzi ņemamo kastīti.

P: [Aši paņem māla šķīvi un uztriepj kartupeļu karoti un dod man to]

M: Saku viņam, ka vēlos līdzi ņemamo papīra šķīvīti – kur ielikt biezputru.

P: [Veikli jo veikli notrauc no šķīvja kartupeļus un ieliek papīra kastītē un sniedz man to]

M: [Es jau dusmīgs palieku uz tādu dumju cilvi] Jautāju – vai tā ir tukša kaste?

P: [Nesaprašanā rausta plecus un plūc uzacis]

M: [Darīju viņam zināmu savu pasūtījumu krievu un oficiālajā ES valodā – franču un tad tika pasūtījums izpildīts]

Patiesā priekā skrēju mājās , lai beidzot paēstu. Tādi lūk atgadījumi, kas liek aizdomāties par dažām lietām. Es saprastu, ja kas tāds notiktu McDonaldā, kur jau emblēmā ir uzzīmēts – klauns, bet Lido un Lauvas Namam arī vajadzētu pārdomāt par logo maiņu...

Mory

05.05.2004.

Mory: “Novele par to kā es gāju puķītes iepirkties”

Bija darbadienas vakars. Pavisam mierīgs vakars, kad nogurums no darbā pavadītā laika spiež uz acu plakstiem ar dzelzsbetona smagumu, kad izejot laukā no savām naudas raktuvēm nedzirdi pat pavasara vēstnešus – putnus un par pavasara esamību liecina tikai pie automašīnas no ziemas palikušās uz ielas sabērtās smiltiņas. Bet tomēr zemapziņa kauc pēc vasaras un pavasara sezonas, un manā patībā šis sauciens izpaudās kā zaļo augu – puķīšu iepirkšanas vēlme. Iesēdos savā dzelzs rumakā un smiltīm virpuļojot devos uz tuvāko pārdotuvi. Pārdodot lakstiņus, ieraugu vienu sirmmāmiņu, kas kautkur sagādājuse skaistas prīmuliņas. Divreiz nedomājot izsaku savu vēlmi iegādāties pušķīti pie kura piekabināts autobusa talons ar uzrakstu 8 s. Nodomāju - >nu gan tantuks ir pieticīgs un pie sevis jau sevi paceļu nebijušos labdara augstumos, kad ziedošu tantai 20 santo spīdīgo naudiņu. Kamēr lidinos pa mākoņiem tantuks mani nobliež uz zemes ar tekstiņu : “Astūņi kapīķi par vienu zariņu!” , bet tajā pušķīti bija kā izrādijās 25 zariņi. Uzreiz aprēķinu: 8 kapīķi * 25 zariņi = 2 latiņi, izdaru secinājumu – neadekvāts pirkums un pametu šo darījumu galdu, iegādājoties jaukas narcisītes pie blakus esošās komersantes.

Lai arī Jums saule šajā jaukajā pavasarī!

Mory

21.04.2004.

Marta-Aprīļa uzvarētājsāga!!

LIGIO: “Kā mēs bijām „lauku ceļotājs”

Redaktora piezīme: Aplausiem skanot, uz skatuves rāpjas jaunais talants - LIGIO, ZanWoman bērnības draudzene un visādi citādi jauks cilvis. Patiess prieks, ka mans Griestu Vortāls-Mortāls ir kā pamudinājums jaunajiem censoņiem! Tā turpināt! Starp citu – vai esat domajuši kā skan vārds “Rundale” angliski? [randeil]. Gatavie pigori!

Līdzko pavasara saule pabāzusi zobiņus no mākoņiem, skaidrs kā diena, ikviens vēlas brīvdienas pavadīt pie dabas krūts, saules staros, svaigā gaisā. Arī mūsu jaukā četrotne nav izņēmums (jau minētā ZanWoman, viņas draugs Andy, es un Sancho). Tā nu pagājušajā nedēļas nogalē devāmies ceļā – organizatori bija vairāki, tāpat arī priekšlikumi – Rundāles pils apmeklējums un Tērvetes meža taku atkal-iepazīšana, un tā kā izvēlēties vienu nozīmētu kādu apvainot, maršrutu ieplānojām Rīga-Bauska-Pilsrundāle-Eleja-Vilce-Tērvete. Un brīnumainā kārtā (jo daži no mums ir pazīstami kā visai lieli kavēšanas profi) svētdienas rītā jau 10:16 pametām dzimtos dzīvokļus. Nevar nepieminēt mūs ierašanos „Debesmannā” (kas gan ir ceļojums, ja Tev līdzi nav prāvs maisiņš riekstu, chipsu, kiwi (ceļotāji sapratīs joku) un dažādas citas gardas lietas?) Turklāt pie lielveikala mūs jau sagaidīja pirmais adventure - visnotaļ zolīda paskata tantuks, gaišbrūnā mētelī, lakatiņu galvā, kurš (mums par vēl neatverot auto durvis) nevilcinoties sāka drudžainu stāstu par to, kā viņiem, diviem cilvēkiem no Ainažiem, vakar te sabojājušās bremzes, likts atstāt mašīnu te (kas lika? Kāpēc lika?), bet šodien te viss ciet un tagad viņi netiek uz Ainažiem, kauns jau labiem jauniešiem tā uzmākties, bet vai mēs nevarētu... viņi divi cilvēki... 86 santīmi...

Tā kā stāsts bija visai garš, mūsu sirdis paspēja atmaigt un lūdzām vīrus vērt vien vaļā makus un vilkt ārā pa 50 santīmiem... kad nauda jau tika bērta saujā, sajutām spēcīgu alkohola smārdu uzvirmojam... un no blakus auto kāpjošā ārā vīreļa izdzirdējām frāzi – pagājušoreiz viņai vajadzēja uz Bausku,,,

Bet tantuks jau brašā solī bija aizsoļoj’s līdz stāvviet’s tam galam. Tas tā – modrumam.

Tā kā ēdamais bija iepirkts un saule rādīja lidojumam labvēlīgu laiku, tikpat laimīgi devāmies tālāk.

Rundāli sasniedzām bez starpgadījumiem, uzņēmām dažus jautrus foto, apskatījām pili un nolēmām doties tālāk, un, tā kā daži no mums dīca par pusdienām, plāns bija atrast mīlīgu ceļmalas krodziņu, lai tur ieturētos, un tad doties laiskā pastaigā pa Tērvetes rūķu takām.

Noskaidrojām virzienu, kurā ieteicams doties, lai sasniegtu galamērķi, un tajā arī ripinājām savu automibili.

Vērojām ainavas slīdam gar logiem, stārķu ligzdas un kūlas dedzinātājus.

Ceļš kļuva bedraināks. Māju – mazāk. Krogu – neviena.

Sasniedzām Tērveti. Ēst gribējās nu jau vismaz trijiem no mums. Radās ideja pajautāt tantei, kura koriģēja satiksmi un dalīja biļetenus takām, kur šeit var iekost – sacīts – darīts! Pa ceļam uz kases būdiņu, kurā mita tante, tika iechekots puisēns ar zirgu un ielikts failā „arī to šodien vajadzētu”.

Bet atgriežamies pie problēmas numur 1 – kur paēst? Kad kases tante mūs aplaimoja ar frāzi – nekur, neatlika nekas cits kā īstenot plānu B – „ienīkt” kādā veikalā un iepirkt „pusdienas’’. Pa ceļam tikām redzējuši vairākas izkārtnes „Veikals” (diemžēl gan nevienu „Rimi”), tāpēc rātni devāmies atpakaļ. Visnesenāk redzētā norāde „Veikals” atradās tikai kādus pārsimts metrus no kases būdiņas, un tā vēstīja, ka mums jādodas iekšup pa meža ceļu... neko labu tas nevēstīja. Pirmkārt, veikals atradās ēkā, kas savulaik bija kalpojusi vismaz par zirgu stalli, otrkārt – to slēdza dzelzs durvis ar izkārtni „svētdienās slēgts”. Kad bijām vispirms pabraukuši kādus 10 km atpakaļ uz Rundāles pusi, sapratām, ka iztēlē jaušamais veikals, ko redzējām kaut kur pa ceļam, ir tomēr pārāk tālu un saprātīgāk būtu doties tomēr otrā virzienā – uz Dobeles pusi. Griezām vien spēkratu riņķī un devāmies atpakaļ. Tipa uz Dobeli. Par laimi viens no mums bija tik acīgs, ka ieraudzīja veikala ēku – nekur citur kā tieši pretī jau pieminētajām Tērvetes parku būdiņām. Tā nu pasmīnējuši par savu attapību, devāmies sirojumā. Un mūs sagaidīja īsts veikals, saglabājies no 1985. gada., desa no 1989. un pārdevēja no 1992.. bet visā visumā šo to no plašā piedāvājuma klāsta atlasījām un varējām doties pastaigā pa Tērvetes mežiem.

Neiedziļināšos, kā meklējām lutausi un pilskalnu, stāsta interesantākā daļa sākās brīdī, kad, fotografējoties uz tiltiņa, pamanījām no meža puses lielā ātrumā auļojam īstu kovboju zirga mugurā. Tā kā mūsu vidū bija cilvēki, kuri jau iepriekš bija izrādījuši interesi par izjādēm, nevilcinājāmies rodeo meistaru apturēt un noskaidrot visu, kas nepieciešams, lai jau šodien to realizētu. Kovbojs acīmredzot bija darījumu cilvēks & pilnībā gatavs izdabāt mūsu iegribām – divi jātnieki un divi braucēji līdzi pajūgā. Un jau pēc 40 min mums bija sarunāts randiņš autostāvvietā. Aiz prieka lēkājoši un zaudējuši interesi par kultūras pieminekļiem Tērvetes mežos, ar nepacietību gaidījām mirkli zirga mugurā. Tas pienāca. Man tika iedalīta ķēvīte, uz jautājumu, vai mierīga – jā, jā, dikti mierīga, kurš tāds bailīgāks... bet, tā kā drosminieki bijām abi – tikai nejaušības pēc ķēvītes mugurā uzrāpos es. Otrs „zirdziņš” tika Andy-am. Un, lūk, tikai tad, kad bijām jau ierāpušies seglos un otrs zirdziņš rādījās visai nemierīgs esam (kājas pret zemi un citas zirgam raksturīgas agresivitātes izrādīšanas pazīmes), kovbojs uzskatīja par vajadzīgu paziņot, ka „šis ķēvi ieraudzījis”, neuzskatot par īpaši svarīgu niansi to, ka izjādē ķēve un ērzelis dosies plecu pie pleca. Pēc mūsu protestēšanas un ērzeļa visai pretrunīgas izturēšanās (ar Andy mugurā), kovbojs metās palīgā puisēnam, kurš, atzīsimies, ne pārāk sekmīgi centās valdīt iekāres pilno ērzeli, atsvabināt Andy, uz to savukārt reaģēja pajūgā iejūgtais zirgs (arī ērzelis), un kādu brīdi situācija bija krietni nekontrolējama, jo zirgi bija trīs (precīzāk, četri, jo ķēvei pa pēdām visu laiku sekoja kumeliņš), bet kovbojs – kā mēs zinām – tikai viens. Par laimi šoreiz viss beidzās laimīgi, izjādē devāmies uz maiņām ar vienu zirgu (mierīgo ķēvīti, kura savas dzīves laikā, kā vēlāk atklājās kovboja stāstos, vienu meiteni tomēr esot nometusi) un pajūgu, kurā sēdošo publiku aplaimoja kovboja mednieku stāsti. Bija mēģinājums veikt apdzīšanas manevru uz lielceļa, bet arī no tā mums izdevās kovboju atturēt. Toties radās jauns teiciens : hambodžā, hambodžā!”

Ar šo arī uzskatīšu piedzīvojumus par izklāstītiem, vēl tikai varu piebilst, ka laikam jau labākā vieta šajā apvidū, kur „ienīkt pusdienās” ir krodziņš „Zemnieku cienasts” uz Jelgavas apvedceļa. Jaukas brīvdienas arī jums, hambodžā, hambodžā!!!

LIGIO

05.04.2004.

Mory: “Atgadījums ar nīkuli no maksas autostāvvietas Upīša Pasāžā”

Atgadījums notika šorīt, tas ir 29.martā plkst. 8:32. Tā kā notikumi ir gana absurdi un spilgti manā atmiņā vēl, uzskatu par savu pienākumu – informēt Jostu interaktīvo lasītāju par šiem notikumiem.

Vārdu sakot, vakarvakarā es pēc ilgākas prombūtnes atdzinu savu auto no Liepājas ziedošajām pļavām, un tā kā vakar biju dikti noilgojies pēc saviem mīļajiem – neieslīgstot sarunās ar stāvvietas dēmonu – sargu, aizslēdzu auto un devos uz savu apartamentu, ar domu, ka nopirkšu abonieri šovakar. Šorīt ierodoties stāvvietā pirmais nepatīkamais pārsteigums bija zīmīte aiz logu tīrītāja, kas pa nakti bija piesalusi, un nebija dabūjama normāla veidā nost. Un pēc tam sekoja labākais absurda teātris – ar putām uz lūpām, kamēr es kasu zīmīti nost no loga, nesas stāvvietas pavēlnieks – tārps. Šis bez ceremonijām un diezgan augstos toņos saka apmēram sekojoši: “Vakar esot Jūs atbraucis un uzreiz aizgājis, nesamaksājot”. Es apstiprinu, ka jā – un esmu ar mieru maksāt par mēneša abonentu, jo dzīvoju attiecīgajā sēta jau 7 gadus. Uz to vecais atbļauj, vai es maksāšot tūlīt? Saku, ka man nav pie rokas tādi tūkstoši, par ko samaksāt par viņa pērkamā cilvēka pakalpojumiem, un saku – lai sagatavo man caurlaidi un tad es vakarā braucot no darba samaksāšu. Uz to šis saka, ka mani nekur no stāvvietas prom nelaidīs, kamēr es nesamaksāšu to 1.50 el ēs. Un uzreiz tver pēc telefona, grasoties zvanīt savam direktoram un policijai – ka es huligāns negribu maksāt, saproties. Man sanāca rēka – un diezgan arī spēcīgā tonī šim pavēlēju vispirms nokasīt to piesalušo talonu no auto, pēc tam nomazgāt mašīnu un samaksājot 1.50 , lai atnes man čeku. Tāds bija atgadījums ar diezgan aprobežoto/neirotisko indivīdu. Šo sāgu gribas salīdzināt ar ZW omnibusa atgadījumu, kad pats necilākais lupata tēlo no sevis Eināru R. Nu bet, lai viņam tiek tas prieks, varēs par to latu paņemt porn kasetīti nomā un papriecāties vienatnē.

Mory

29.03.2004

Uīno : “Čečena glābšanas operācija Lietuvā”

Beidzot jaasanjemaas un plashaakai sabiedriibai jaapublicee staasts par to, kaa es braucu uz Lietuvu pusdienaas.

Bija piektdiena. Darba uzdevums bija nokljuut Palangaa un atvest uz Liepaaju Chechenu (taa vinju visi sauc), kursh bija devies pie leishu broljiem uz treninjnometni. Mees kaa kaartiigi sava koleegja patrioti, vinjam pakalj braucaam chetrataa. Tas visam gadiijumam, ja treninjnometne buutu izraadiijusies par smagu. Braucienaa piedaliijaas Ugnsdzeeseejs Taamis, Glaabeejs Ronis, Vergs un es. Lai brauciens saaktos jautraak, pirmaa pietura bija Maxima lielveikals, kur tika iepirkti pirmie pivi. Nokljuustam veiksmiigi liidz latvijas robezai, pamaajam ar rocinjaam saviem baaleelinjiem un solam peec dazhaam stundaam atgriezties. Iebraucam Lietuvaa. Peec pasu paarbaudes mums liek nobraukt malaa. Tiek pazinjots, ka Vergs iebraukt kaiminju zemee nevarees. Izraadaas, shim pases deriiguma terminjsh ir palicis mazaak par 3 meeneshiem. Mees protams pieprasam, lai muus laiz taalaak. Robezsargi ir izbriiniit par to, ka mees pametiisim Vergu. Saprotot, ka kaujas uzdevuma izpilde ir apdraudeeta, esam spiesti atstaat Vergu lietuvieshiem. Pashi dodamies taalaak. Veiksmiigi savaacam Chechenu un braucam pie Jozha. Jozim pieder krodzinjsh, kas ir liidziigs muusu Krasta Lido. Paceljam lielos kausus ar alu (tieshaam ljoti garshiigs, kas tiek taisiits uz vietas) un iebaudaam pusdienas. Cenas ljoti demokraatiskas. Pusdienojot iepazinaamies ar vieteejaam mergeleem (latv. meiteneem) Diaanu un Kristiinu. Vinjas muus ljoti patiikami apkalpoja (saprotiet pareizi - mees bijaam pusdienaas). Peec pusdienaam devaamies atpakalj dzimtenes virzienaa. Esot veel kaiminju zemee, zvanam Vergam, lai uzzinaatu kur shis ir. Vergs bija Rucavaa. Iebraucot dzimtenee, dodamies taisnaa celjaa peec Verga. Shis seezh Rucavas centraa autobusa pieturaa un malko muushu pashu Teervetes alu. Prieciigs bija vergs, redzot savus tautieshus. Iseedinaajaam vinju mashiinaa un laimiigi atvizinaajaam atpakalj uz Liepaaju.Kas attiecas uz Verga piedziivojumiem, tad jaazinjo, ka vinjsh tika izvadiits no Lietuvas un kaajaam devaas uz jau mineeto Rucavu aptuveni 10-15 km.Tiem, kas nezina, Rucava ir pirmaa apdziivotaa vieta iebraucot Latvijaa no Klaipeedas puses.

Uīno

16.02.2004.

Mory: “Proof Dzejas Vokki – Greatest Hits (1998-2003)”

Ievads – Iepazīšanās.

Sākumā jāmin, kā raksta autors iepazinās ar Proof. Bija parasts Vidusskolas beigšanas posms kādā no Liepājas lielākajiem aizgaldiem – 6.Vidusskolā. Bija laiks izdarīt liktenīgo izvēli un atbildēt uz sakrālo jautājienu : “Kur mācīties tālāk?”. Tā kā idejas bija visai mazas, tomēr spēcīgas, tika izvēlēta ekonomikas mācība, bet ne par to ir stāsts, stāsts ir par to, kā tika meklēta dzīves vieta. Sākumā tika prātulots, ka , tā kā dzīvojam totālā provincē – Liepājā – pat zirgam skaidrs, ka jādzīvo visu neķītrības perēkļu perēklī – dienesta viesnīcās jeb tautas leksikonā – kojās. Diezko ilgam laikam nevajadzēja pazibēt, lai attaptos, ka tas ir “galējais” variants. Paldies visuvarenajiem O. Sakariem , tika atrasta kundzīte kuras svainim pieder mežonīgi cietokšņi pašā metropoles Rīgas centrā. Un par laimi – tajos viņu īpašumos ir komunālie/karaliskie apartamenti. Pēc ilgām pārrunām un lauztiem šķēpiem, es varēju plivināties ar īres līgumu in da cebets! Nākamais posms – jāiet iepazīties ar esošajiem iemītniekiem, kas manā gadījienā bija Proofs ar kundzi Ausmiņu. Tika uzzināts ka Proofs ir profesors vācu valodas specialitātē, tagad pensionēts, bet joprojām ar platu smaidu sejā uzņem jaunos mācīties gribošos studentus savā konsultāciju un viesību zālē – savā istabā,bet sieva – sertificēta ķīmiķe/fiziķe. Viens no spēcīgajiem ierakstiem Proof CV ir Rīgas Rotari kluba pamatakmeņa guldītājs un prezidējošā persona – milzum daudz gadus.

Sadzīve.

Parastā ikdienas dzīve ritēja neuzmanīgākam vērotājam – bez īpašiem ekscesiem. Tomēr, jāpiemin fakts, ka visuvarenais Proof mājas soli piekopj tirinoties Ādama kostīmā. Kā teikt – lai ķermeņa veidols elpo. Sākumā mani tas nedaudz biedēja, jo dies pas’, es domāju – sumošedšijs Exhibicio pagadījies. Bet tā bija , kā vēlāk izrādījās pretreakcija no Proof puses (kā tārpiņiem un kukaiņiem ir smakas izdalīšana), jo manas istabiņas iepriekšējais īrnieks bija aizgājis uz labākiem medību laukiem un tagad šis baidījās, ka neievācās kāds sīvā mīlētājs. Tā kā Proof’s redzēja ka viņa bažas neapstiprinās – viss norisinājās gludi. Kā vēl viens fakts jāmin tas, ka profesors katru dienu – un pat divas reizes dodas Rīgas ielās skriet maratonu – un to šis dara vienos underpantos. Tikai nevajag pārprast – tas nav piedauzīgi, tikai bezgala sportiski!

Vienu parastu vokku – šis klauvē pie manām durvēm (manāmi iesvilis) un saka: “Vai , Mory, Tev nav vēlme mācīties pirmcilvēku valodu?”. Es domāju: “Nu, griesti, čudam jumts aizkankarējies!”. Tomērt izrādijās, ka Proofs sāka apgūt Sanskrita valodu – mirušo valodu, kuru pārzin visā pasaulē ļoti maz cilvji. Mūzikā, man zināms, vienu dziesmu šajā valodā dzied trubadūrs Kula Shaker. Šo punktu mēs varam saukt par dzejas vokku sākuma aizmetni.

Dzejas Vokks.

Tiek saņemts uzaicinājums uz Dzejas Vokku, kur Profesors prezentēs savus dzejoļus, un klausītāji izteiks savus viedokļus par dzirdēto. Lai visu to uzklausītu, protams būs jāierullē labs daudzums vīna. Tā kā man nedaudz neomulīgi iet uz šo pasākumu vienatnē, izmetu frāzi – vai Proofs nevēlas klātienē iepazīties ar jaunajiem talantiem/dzejas mīļotājiem? Prasība tika akceptēta un gatavošanās Vokkam var sākties. Īsti jau neatceros, kurā gadā īsti tas bija, laikam jau 1998...un kas īsti piedalījās pirmajā pasākumā. Pēc manām aplēsēm tur varēja būt Uldo, Paco Rb Da Silva – El Tricolore. No Proof puses tikai pieaicināts neatzītais dzejnieks/gleznotājs Gunariņš , kura mākslinieciskie griesti ir rindas: “I am happy, I am fool // But my life is wonderful”. Skaisti un vienkārši! Šeit redzam viņa gleznotu Proofa eļļas gleznu, cena 260 Ls. Vēl parasti ierodas viņa mūza, arī māksliniece un vēl daži mākslinieku aprindu cilvji. Bijis ir arī populārais Japānas cilvēks, tad viens reliģiozs kadrs ar diktofonu, kas solīja izdot Dzejas Vokku digitālā formātā. Apskatiet, lūdzu kolāžu, ko fotogrāfēja Creative, bet kombinēja Mory. Šis skats sniedz pietiekami skaidru priekšstatu, kāda atmosfēra – otmoss valda šajos vakaros. Bohēmiski....skaisti. Gaisā virmo vīraka saldā smarža, ceptu riekstiņu aroms, fonā spēlē kāds sens mūzikas instruments – dzīvajā, bet galvā griežas salkanais Kagora vīns. Bieži vien šie Dzejas vokki beidzās līdz ar pirmajiem gaiļiem un tracinātās zupas vārīšanu no Proof kartupeļiem. Labs pavārs/pivovārs šajā jautājumā bija Paco RB. Tas bija labs pasākuma noslēgums, ar zupu no visa, kas ir ledusskapī. Vienu reizi pat piedāvājām vakara vadītājam šo viru, bet šis nopēla un nozuda sava apartamenta tumšajā koridorā. Pieminēšu arī ka pasākumā vienu reizi ir bijuši leģendāri cilvji: Onka, Kuldīgas Partizāns Ginčix, Massimo Taibi, Obzo Martinez, EdKow, Iwan Bosh Patstāvīgie apmeklētāji: Mory, Creative, Paco RB, Uldo, ZW + Jostenieku pašas uzticīgākās madāmas. Dažreiz sanāca tā, ka mazajā kvadratūrā satilpa kādi 15 cilvēki. Tas pierāda tikai to, cik iecienīts bija/ir šis pasākums.

Nobeiguma vietā.

Tādi dzejas izgājieni norisinājās no 1998 - 2003. gadam, kamēr Mory uzcēla jauno ģimenes pavardu un omulīgi tur iekārtojās. Promejot, vēl tika ar profesoru ieēsts kaņepju sviests un izpīpēta miera pīpe, ar vārdiem, ka tāpat kā izcilām mūziķu apvienībām ir atkalapvienošanās koncerti, tādi būs arī Dzejas Vokoru epopejai. Tātād – uz tikšanos kādā no Dzejas Vakariem!

Mory

10.02.2004.

Sāga kā Creative un John Bon B sodīja tūdaliņus.

Tas bij kādus divus gadus apakaļ, Es un John wienu weekendu sadomājām aizdoties uz manas dzimtas mājām jaukajā Rūjienas pusē. Jā jā tajā pašā Rūjienā no kuras nāk slavenais un populārais Rūjienas ice cream, ko labi visi pazīstam.

Plāns bij vienkāršs – sapirkties puzirjus, ko ēdamu (bet tas jau mazsvarīgāk), paelpot svaigu gaisu, iet pirtinātorā un ezerā pa pliko peldēties un protams iepazīties ar vietējām CACĀM ( creative sho vārdu ienes jostu lexikonā, kas apzīmē jaunkundzes ). Bija sestdienas diena , ka aptruukaas eedamais un dzeramais. Līdz vietējam miestam kaadi kilo 8. Nu sadomājam, ka ņebrauksim ar mashīnu uz veici , bet gan ar tracināto kaiminja veco traktoru IŽ 2576 (tas pats traktors uz kura sēž visu bērnu aizstāvis Sakta). Runāc darīts. Kopumā šie 16 kilo turp un apakaļ tika pārvarēti kādās divarpus stundās. Baudītas atspirdzinošās dziras un nepārtraukti pestīšanās PIT STOP. Ieradāmies mājās jau diezgan sanīkuši. Te pēkshnji skatos bljauj man kaiminš no savām kartupeļu vagām un sak lai nāk palīgā (tā tur pieņemts, ka viens otram palīdz), bet mēs jau ar nav ar pliku roku ņemami un tūliņjās sākam imitēt, ka cītīgi malku skaldām un sakam, ka pienāks vēlāk. Te pēkšņi dzimst ģeniāla doma galvā – braucam cacas vietējās tuvāk iepazīt un piereizes arī kauko ieknābāt. Nu iekāpjam manā formulā un mežonīgā ātrumā traucamies uz Rūjienas pusi, tagad atceroties pat paliek baisi kādā vēja ātrumā lidojām. Rūjienas centrā ir tāda ļooti zolīda un patīkama kafeinjica – kaukas starp Lidinju un Majoru salmu krogu. Jau tuvojoties šai vietai vietējie uz mums bolās kā uz cacu pavedinātājiem ar naidīgu aci. Mēs protams izliekas , ka neko neredz un ienīkst kafeinjicas āra dārzā kas apjosta ar simpātisku koka sētiņu. Pasūtam paikonu, pāris kausus alus un savā nodabā apspriežam sāpīgus politiskos jautājumus. Taa mees tur seezzam un atpūšamies, bet sirdī jūtam , ka briest atentāts pret jostu kaujiniekiem, jo pie ieejas arvien vairāk sāk pulcēties vietējie Rūjienas tūdaliņji (gab.8), kas nelūgtos viesus grib pārmācīt – jo viņju leksikā mēs esam biezie un kā zināms visi biezie ir jāsit. Otmoss tik saspīlēts, ka cirvja kātu var griestos iekarināt. Paēsts i un padzerts arī, laiks tākā notīt no šīs jaukās vietas, bet zinam to – kā mēs izies pa sētu ārā tā shie mums būs matos. Creative un John Bon B jau nav ar pliku roku ņemami un uzraģī stratēģisko plānu. Fiksi iet ārā un paņēmt šos uz izbrīnu. Lai paskats būtu vēl draudīgāks mēs norāvām katrs pa vienam sētas mietiņam, nedaudz papaijājām shiem muguras un mežonīgā ātrumā kamēr jamajiem apjukums traucāmies prom, tā nearvienu cacu neiepazinušies!

Creative Lord

03.02.2004.

Februāra uzvarētājsāga!!

Creative Lord: “Rotēšana”.

Šai sāgai nav nekāda sakara ar slaveno Rotari klubu, kuru ilgus gadus vadīja cienījamais un visu mīlētais Proof, vai darbinieku rotēšanu uzņēmumā, bet rotēšanu vārda tiešajā nozīmē (rotaris no latīņu valodas - griezties).

Tas bij tik sen, ka nemaz vairs nevar atcerēties cik sen – varētu būt tad, kad Mozus pa zemes virsu vēl staigāja. Bet zin toch , ka tas varēja būt ap šo laiku. Mācījos Platona akadēmijā un kā jau visās šāda veida iestādēs tai skaitā arī mūsu, divreiz gadā notika tāds pasāciens kā kursa woks. Nu ta sarosījāmies un tie aktīvākie arī sarunāja pirti netālu no Jelgavas, tai skaitā korpulentā sieviete vārdā Ilzns, kura būs principā vēlāk arī šī stāsta galvenais varonis.

Nopirkām kaudzēm ampulas, visaadas atspirdzinošās dziras drosmes un atraisītības uzlabošanai, un devāmies ceļā. Pirc jau nu bij pilniiks suu – zoc laiku ar tādām saplaisājušām flīzēm kaku krāsā, bet nauda bij samaksāta un viena ampula ar vēderā, tākā braukšana apakaļ uz Rīgu bij pilnībā izslēgta.

Nu tā mēs tur ēdām, dzērām un līksmojām. Te pēkšņi dziest gaismas un Ilzns visiem svinīgi paziņo, ka sākas dejas. Puiši uzlūdz dāmas. Visi sarosās un pie tehno mūzikas sāk uz dance foor tirināties. Kā nu gadījās kā ne, bet visa woka dedzīgākā deju iniciātore Ilzns paliek bez pāra. Es skatos kas nu, bet jamā neapmulst. Ieprieksh jau labi drupinājusi vinja metas pūļa vidū un… un sāk griesties uz riņķi kā vilciņš. Apmulsushie kursabiedri aiz izbrīna atbrīvo korpulentajai Ilzns vietu plača vidū un vēro , kas nu būs, bet shī tik rotē un rotē pilnā laidā. Tā vinja rotēja kādas minūtes piecas (posorg djīs, mans vispār nesaprot kā tādā pārpālī var uz riņki mesties – labāk būtu iekabinājusies griestos) un te pēkšņi vai nu kāja samežģījas vai kas, jamā krīt gar zemi un krītot atsitas ar galvu pret galda virsmu. Zālē kapa klusums, tik mūzika fonā. Visi skatās un gaida kas būs, jo meitēns uz grīdas izstiepies garšlaukus. Toreiz atminos, ka domāju shai gals klāt – Pēteris jau Ilznu aicina uz labākiem medību laukiem, bet nē!!!!!!! Te noraustās labā kāja, te roka, Ilzns atver aces, pieraušas sēdus. Bik pabolās, noskurinās, pieceļas kājās un visiem par izbrīnu TURPINA ROTĒT. Tā viņa ar līdz rīta pirmajiem saules starīm tur noriņķoja neļaujot nevienam padejot. Laikam sāpe bija tik liela, ka ja man nav , tad lai pārējiem ar netiek dejošanas prieks.

Atzinums – rotē, bet rotē ar mēru.

Creative Lord

02.02.2004.

ZW: “Šausmu omnibusa absurda teātris”

Mory: Šis ir jaunās talantes debijas iznāciens griestu lapā: sagaidiet ar ovāciiām: ZanWoman jeb ZW! Bilde ir šeit,ja kāds nepazīst! ;)

“Vakar manā dzīvē bija jāpiedzīvo liela trauma – jābrauc ar sabiedrisko transportu. Kā jau zināms, šobrīd apvienotais Radio SWH kolektīvs gatavojas Masku balles parādei, un tā kā mēģinājums notika Vecrīgā un bija paredzams, ka tas ilgs vismaz trīs stundas, tad nācās savu mīļo auto jau priekšlaicīgi nolikt uz guļu autostāvvietā. Tā kā jau piecas minūtes es kavēju, tad skrēju uz pieturu (cik nu es ar savu klibo kāju varu paskriet), un cik patīkami – tieši tai brīdī pieripoja autobuss. Jāpiebilst, ka savā studentes mūžā pārsvarā pārvietojos ar tramvaju& trolejbusu un pārsvarā autobusa maršruti man ir neizdibināti. Priecīga ielecu autobusā un tūlīt ar nožēlu konstatēju, ka man makā ir tikai 2Ls, kas nozīmē, ka tūlīt manā makā būs pilns ar 20 un vēl sīkāku kapeiku vienībām. Taču labākai vēl tikai sekoja. Sniedzot savu naudiņu, es atļāvos autobusa karalienei – konduktorei pavaicāt: “Pa kurieni šis autobuss brauks?”, jo ruporā izskanēja “Nākošā pietura “kuģa iela”, bet pēc maniem aprēķiniem, nākošai pieturai vajadzēja būt pāri tiltam. Autobusa karaliene uz mani dusmīgi paskatījās un nošņāca: “Vai tad neizlasījāt , ka brauc uz Staciju? Kā tad mēs tur varētu nokļūt?” Tajā brīdī mans garstāvokl’s vēl nebija sabojāts, un es šai jautri attrauc, ka nepamanīju, jo es taču varu arī paprasīt viņai. Tālāk sekoja frāze; “Nu var jau arī izlasīt…ja MĀK!” Tajā brīdī mans asinsspiediens sacēlās, jo johaidī – šī analfabēte, kura pati neko citu nemāk, kā plēst biļetes un sēdēt smirdīgā autobusā mācīs mani, ko lasīt un kā!!! Es viņai uzjautāju ar smīnu un uzspēlētu pretīgumu: “Vai tiešām jūs domājat, ka es nemāku lasīt??” Bet karaliene tikai ar skatījās ārā pa logu, tā it kā tikko būtu izdarījusi baigi labo darbu & purpināja. Ziniet – man jau gribējās vēl viņai kaut ko pateikt, bet tajā brīdī es laikam sapratu, ka viņa jau nav vainīga, ka Dievs viņu tādu radījis, kādam jau arī ir jābūt briesmīgam un neizglītotam, un labi, ka tā ir viņa, nevis es. Tāpēc es paklusēju un nākošajā pieturā izkāpu, bet viņa vēl brauks, brauks, brauks līdz savai nāves dienai… “

30.01.2004.

Mory: “Veikals <Avots> iesoļo Eiropā”

Sāga grozās ap nakts veikalu, jeb “nočņiku” – Avots, atrodas Avotu ielā. Pilnīgs un galīgs Aizgalds, ar lielo “A”. Tagad sīkāk par maniem piedzīvojumiem. Vispārzināms fakts ir tas, ka pārdevējas/kasieres šeit strādā tāda sajūta – zem bises stobra spiediena. Sejas vienmēr ir salīdzināmas ar “Kapeņu Stāstiņa” seriāla vadītāju, bet nu kādu mums tas Varenais Maharadža masku iraid devis – ar tādu mēs velkam savu niecīgo dzīvību šajā saulē(aizgaldā). Neskatoties uz to bija jauka svētdienas diena, un bija slinkums iet uz lielākiem mārketiem pēc pārtikas krājumiem. Nācās par šo slinkuma izpausmi palikt vispābā bez ēdiena/surogāta. Ieeju jautrā noskaņojumā (nejaukt ar “jautrā prātā” vai “kunga prātā”) veikalā, man pretī paveras “Kapeņu” maskas, jeb kasieres/pārdevējas. Saņemu drosmi un dodos pie saldētavas stenda (liekas ragana pie desas stenda mani vēro, un ir noskatījusi mani savām pretīgajām vakariņām), saldētavā nekas vairāk par saldētu kaķi (nabags droši vien bij rāpojis pa malu un iekritis iekš) un pelmeņiem nav. Mana izvēle – pelmeņu paka. Komplektā vēl nopērku jauku sulas dzērienu no Cido pārtikas grupas – negāzētu 1.5 l ampulā. Neko ļaunu un sabotisku nenojauzdams, dodos maksāt par pirkumiem. Lieki piebilst, ka šajā Aizgaldā maisiņus pie pirkumiem nedod, vienmēr jāmaksā 0.02 Ls. Ja negribi maksāt Tev iedod bezmaksas maisu, kurš pēc lieluma atbilst prezervatīva kārbiņai. Baigi noderīga lieta, kā cienītais lasītājs jau saprot. Mēģinu ignorēt skatu, ka kasierei šodien īpaši labs paskats – uzvilkusi gāzmasku. Dodos mājās, kur mani sagaida mana mīlošā sieviņa, un grasāmies.....cept pelmeņus. Uzmetam tos uz pannas, bet -ak jel, liekas ka saldētava, kurā šie bij ienīkuši veikalā, bija izslēgta, pelmeņi bij vienā putrā, un sūkstīdamies, izmetu tos ārā. Tad ķeros pie limonādes nogaršošanas, un liels bij mans pārsteigums, ka tā bija sarūgusi!! Aizgalds pilnīgs. Kā mūsdienās var eksistēt tāds aizgalda veikals/gastranoms? Čekus arī liekas viņi neizsniedz, un esmu pārliecināts, ka tirgo spirtu pēc 23.00. Vēl tikai piebildīšu ka šī ir vien no tām saucamajām: veikalkafejnīcām, kur pie spirta dzēriena plaukta, piestutēts galdiņš (pasūtīts no Antilas kataloga pa 3.99 Ls) , lai var tirgot grādīgo visu nakti. Man liekas lasītājam priekšstats ir radies, un tagad viņam pašam jāizlemj vai iepirkties šajā nīkuļu aizgaldā.

Mory

28.01.2004.

Uīno: Pablo 7 gadu jubileja

Mory: Saglabāju diženā Uīno rakstību, neko nepielabojot. Interesanti tas , ka drausmīgā sāga itkā beidzas pusvārdā, jo nav nekas minēts, cikos pasākums ir beidzies, un kur un ar ko, galu galā. Neizslēdzu variantu, ka pasākums vēl ir pilnās burās un Uīno sūta mums šo vēsti no sava Laptopa sēžot Pablo Aizgaldā…

“Ir sestdienas voks. Es, kā kārtīgam kaujiniekam pienākas, esmu gatavs doties Liepājas ielās un pārbaudīt, vai meitenes sapucētas, vai Rožu laukumā rozes aplaistītas, vai ielās sniegs notīrīts.

Šajā pat laikā mūsu visu mīļotais un peltais Liepājas neķītrības perēklis “Pablo” svin savu 7gadu jubileju. Protams, uzskatīju arī par savu pienākumu iegriezties un piedalīties jubilāra sumināšanā.

Kā jau šādās reizēs ir pierasts, par apmeklētāju trūkumu sūdzēties nevar.

Pirmajā stāvā spēlē “Līvi”, pagrabā “Tumsa”.

Es par savu pienākumu uzskatu piepildīt kausu un pacilināt to uz jubilāra veselību. Skumji, bet alus tiek ieliets plastmasas kausos. Varētu padomāt, ka esmu atnācis uz jūrmalu. Kad es izsaku savu sašutumu un lieku noprast, ka ar kaujinieku tā nevar izrīkoties, man tiek sameklēts stikla kauss, no kura alus garšoja makten labi un tika izlietots daudz vairāk par sākumā plānoto.”

Uīno

27.01.2004.

Uīno: Jaungada sagaidīšanas pasaka

Stāsts tika prezentēts Liepāja RockCafe. Klausītāju lomā iejutās Mory & Martinez. Ar Uīno atļauju atreferēju viņa tumšos piedzīvojumus.

31.12.2003. vakars sākās mītiskajā “Saules mājā”, tur tika jaukti kokteilīši un nemanot tuvojās zīmīgie 24.00 ,tad Uīno kopā ar svinētāju kompāniju iepirkuši katrs pa 1 champagne devās uz Centrālo Ļeņina laukumu, kur vēju appūstie liepājnieki koku zaros jau 850 gadus sagaida šo būtisko mirkli – gadu miju. Uīno intonācijā bija manāms pārsteigums, ka viņš viens pats izkāvis visu šampi, bet mūsu cītīgajam lasītājam varētu nerasties jautājumi, lasot par tālākām izdarībām. Kur radušās, kur ne – esot uzradušās meitieši, kas jau iesvilušos kāvējus vilinājušas uz jūras pusi (Mory rodas aizdomas, vai tik tās nav vikingu pasakās aprakstītās Sirēnas...??), pie jūras Uīno saprastis, ka stiprais vējš un prieks par 2004.gadu ir jēmis pār viņu virsroku un sāk meklēt mājupceļu. Tikai varenais Josta tad vēl nezināja, ka viņam daudz varoņdarbi vēl priekšā un ceļš līdz mājām nebūs lauru lapām kaisīts. Tātad - Uī padomājis, ka jātin mājās, uzrāpies uz trotuāra, un tieši tad, saņēmis pamatīgu dunku savos brangajos sānos ar meitieša teiktu tekstu: “Kāp iekš, un braucam!”. Viena no Sirēnām veda mūsu stāsta pozitīvo tēlu un RockCafe svinēt tālāk. Pašlaik pulkstenis ir ap 2 naktē. Svinēšana tātad turpinās un laikam ejot, pienāk jau 7 vai 8 no rīta, un mūsu varonis atkal mēģina pamest kaujas lauku un rāpot mājās. Liels bija izmisums, ka – uvī – Pablo durvis ir aizslēgtas un izrādās tie kas atradās klubā ir tikai kluba darbinieki/bārmeņi/īpšnieki/tualetes fejas (tās kuras ņem santo pie atpestīšanās kambara). Prieks arī bija par to, ka tagad dzērieni bija par balto velti – fakts ir viens – Uī bija iefiltrējies starp “staff”. Tā nu viš tur drupinājies, līdz paskatījies pulkstenītī – tas vēstīja 11.00 no rīta. Tagad nu gan mērs bij pilns, un šis meklēja nolauzto atslēgu un veiksmīgi tika mājās. Vēl par ievērības cienīgu pats Hero min faktu, ka 1.-Jan viņam neesot bijusi dehidratizācija organismā, viss esot bijis kedā. To tad arī varam uzskatīt par Visuvarenā dāvanu šim kareivim par izturību!

Uīno piedzīvojumi, Mory apdare.

19.01.2004.

Janvāra uzvarētājsāga!!

Mory:”Kas mēs esam: auni vai klauni?”(2 daļās)

1.DAĻA

Šis Apcerējums manās plānajās smadzeņu rievās mitinās jau sen, un tādēļ liekas ir vērts par to parunāt pie apaļā galda, kas atšķirībā no citām reizēm nav nokrauts ar alus kausiem, bet jautājumiem. Jautājums ir par iecietību vienam pret otru ikdienā , par elementāru laipnības, kaut vai mākslīgu. Kā teicis austrumu gudrais Seneka – labāk uzspēlēts smaids, nekā klajš naids. Dažās sociālās saskares jomās šai attieksmei patiešām ir jābūt uzspēlētai, jo katram skaidrs, ka veikala R*MI pārdevēja nevar būt smaidīga kā Onka pēc 12. alus kausa, deldējot bufetes “Runcis” ādas dīvānu. Tomēr pat šajā visapkārt dzirdētā saukļa valdīšanas laikā – “klients ir pirmajā vietā un tam vienmēr taisnība”, es atļaujos celt floreti pret to cilvi, kas 100% piekritīs šim apgalvojumam. Piemērs nr 1 iz dzīves: Mežciema norvēģijas magnāta veikals, kur viena no pārdevējām jau uz sevi paskatoties vien nodod vēstījumu – turies pa gabalu no manas kases. Einārs aka R teiktu : “Tā strādāt nedrīkst!”.

Cits gadījums. Pāris dienas atpakaļ es beidzu izciest nosacīto sodu ceļu pārkāpuma sakarā, ak es dumjais, nepaspēju savlaicīgi nobremzēt tajā brīdī, kad priekšā braucošais ieraudzījis gājēju pāreju nospieda bremzes līdz zemei. Bet ne par to šī sāga. Gāju uz Ceļu policiju saņemt savu licenci un ieejot tajā nopratināšanas kambarī man uzbļāva: “Kur iesi? Stāvi! Kāpēc cilvēki ir tik stulbi?”. Tajā brīdī, kad sāku apsvērt šo personīgo apvainojumu un jau domās sastādīju sūdzības tekstu šī darbinieka priekšniekam, šis indivīds, līzdams pa zemi (tārps, gatavais) čukstēja – “neuztveriet to personīgi”. Cilvēk, attopies, un uzvedies kā pienākas tā sauktajai augstākās attīstības pakāpei.

Šo sarakstu turpinot gribētu nomelnot mūsu valstī strādājošo monopoluzņēmumu darbu, kas spēlējot uz savām monopola tiesībām ,kā tautā saka, kačā pravas.

Nedrīkst nepieminēt arī absurdu 2003 – kā var namīpašnieka mājā strādāt pilnīgi auni – meistari/santehniķi, kuri nejēdz vairāk kā kāpņu telpā ieskrūvēt spuldzīti...

Ja kāds vai kāda gribēs autoru iesūdzēt tiesā, der atcerēties, manā torbā ir ieroči, kurus kaļ Juridiskais gēnijs, Cilvēks – Justīcija : Paco RB.

Ja Jums ir kāda pieredze, kas šo apstiprina vai tieši otrādi apgāž, lūdzu dariet par to man zināmu!

Mory

15.01.2004.

2.DAĻA

Aprakstīšu priecīgu/sirsnīgu atgadījumu, kas nedaudz atsildīja manas un arī Martinez jūtas pret apkalpojošā sfērā strādājošo cilvju pusi. Kā gadījās, kā ne – sanāca, ka pusdienas laiks mums iekrita vienā vietā (nepārprotiet, lūdzu), un tas ir Mežciemā (no turienes arī Zvaigzne Edijs) – autoizstrādājumu tirgotava pie Motormuzeja. Iepeldot šīs bufetes telpās, pārdevēja mums laipni pajautāja uzvārdus un tad, kad Martinez viņai negribēja atklāt savu profilu – uz čeka esošajā sadāļā: “m/f name” tika ierakstīts vārds “inteliģents”, jautājot – kapēc tā, atbilde bija dzelžaini stingra – “Tāpēc ka Jums ir šlipse, tātad – ineteliģents”. Tas protams pagodinoši bija, un nākamajā reizē, kad Obzo mīdīs šā iestādījuma grīdu, viņam būs izgatavota piespraudīte ar titulu “Inteliģents”. Tas esot tāpēc, lai kafejnīcas personāls labāk iepazītu klientus. Silti,vai ne?

Mory

21.01.2004.

Kā Ivan Bosh sagaidīja jauno-2004.gadu Zviedru krastā.

Pa SWE jau maz sanaaca maz ieplosiities - vairaak pa praami, t.i. 31.12.03 plkst. 14 tikaamies runcii, ieeeda pusdiens, uzleeja vyrss 3 latvju pivs un plkst. 17 kaapaam vyrss uz kugja. Pa celjam ieksh tax free katrs nobrunjojaamies ar 1L smalkaako viskiju un brauciens saakaas. Jaasaka ka pats praamis kaa taads diezgan iesuukaa, jo i pavecs un nodraazts, bet tax free labumi to atsver :) Taa mees visu nakti devaam vyrss - gan kajiitee, gan krogos ar eeshan un dejoshan un jaasaka ka dejoshana izveertaas visjautraakaa no riita puses, kad visi jau bija labi iekabinaajushies un juurjaa saakaas taada kaa neliela veetra un to tupeli saaka normaali shuupot, taatad gan pashi shuupojaas, gan kugjis..... skatu vari iedomaaties pac, man liekas no malas izskatiijaas vareni. No riita kaadas paaris stundas paguleejaam un kaapaam uz SWE zemes, un visu 1.janvaari novazaajaamies pa Stocholm. Zinie! s jaasaka labi ka bijaam tik taalredziigi ka somaa pajeemaam liidz mazus kraajuminjus, jo savaadaak buutu riktiigi nosalushi - laiceks diezgan vees un visi iestaadiijuumi ciet, kaut gan vienu paadu krogu atradaam (pie dureem rakstiit "sdjes govorjat po russki") un pieseedaam uz viinu pivs (arii skurbs pasaaciens - no saakuma piedaavaa pivs ar 2.2 un 2.5%, un tikai tad kad mees saaka protesteet ka tas nav pivs, tad shie no pagaldes izvilka normaalu 5.2% pivu un cennjiks kaa jau SWE, 0.33 pivs 3 laso). Taa arii diena pagaaja tironoties apkaarti un vokkaa atkal kaapaam uz kugja, kur vareeja atkal par normaalu praiss pajemt normaalu lv pivu, un vareeja atkal kabinaaties. Tikai ilgi nesanaaca, jo neilgi peec izbraukshanas juurjaa saakaas taada normaala veetra, iespaidam piemeers - restoraans atradaas 6.staavaa (virs uudens tas ir 4.staavs) un pie logiem ik pa laikam shljakstiijaas uudens. Liidz ar to liela dalja tauta sabijaas (saaka mekleet papiira turzas) un devaas pi! e miera, liidz ar ko dejas pajuka un mees ar bij sagurushi un devaas pie miera. Taads luuk iiss atskaits par brauciens....

Ivan Bosh